«Pilsēta pie upes» — vēsture kā materiāls pārdomām par šodienu

Kultūra

25. janvārī Talsu kinoteātrī «Auseklis» varēja ne vien noskatīties kārtējo izpārdoto spēlfilmas «Pilsēta pie upes» seansu, bet arī klātienē dzirdēt, kas par savu veikumu sakāms režisoram Viesturam Kairišam, producentam Guntim Trekterim, māksliniecei Ievai Jurjānei un galvenās lomas atveidotājam Dāvim Suharevskim. Filma, kurā nav neviena taisna horizonta, rosina domāt par svarīgo izvēli juku laikos vismaz pašam palikt taisnam.
«Sākām strādāt pie šīs idejas pirms gadiem pieciem, kad Viestura rokās nokļuva Gunāra Janovska grāmata «Pilsēta pie upes», kuru iesaku izlasīt. Pieņēmām lēmumu, ka šis ir ļoti interesants literārais pamats, lai veidotu filmu,» atklāja G. Trekteris. Romāna darbība notiek Jēkabpilī, pilsētu gan nenosaucot vārdā. «Pirmā doma bija uzņemt filmu tieši Jēkabpilī, bet, pirmkārt, pilsētu diezgan stipri ir skāris eiroremonts, un, otrkārt, izeja pie Daugavas vairs nav tāda, kādu bijām to iedomājušies. Ar katru meklēšanas reizi filmēšanas vieta no Rīgas attālinājās par 50, par 100 kilometriem, līdz nonāca līdz pašai galējai vietai pie Baltkrievijas robežas — Krāslavai, kas arī bija mūsu galvenā filmēšanas vieta,» pastāstīja producents.
«Kad sākām pie šā projekta strādāt, nebija domāts, ka mēs filmēsim Latgalē un kur nu vēl latgaliski! Bet mēs, latvieši, esam ļoti dažādi un ļoti bagāti. Ne velti manos plānos ir arī viens milzīgs darbs — tiešām nezinu, vai līdz tam nokļūšu, — par kuršiem. Nebrīnieties, ja viens latgalietis uztaisīs filmu par kuršiem!» brīdināja V. Kairišs.
Svarīgā ikdienas izvēle
«Filma ir par Latgali un latgaliešiem, bet vienlaikus tas ir daudz universālāks stāsts par mums, latviešiem, jo latgalieši ir latvieši, nevis kāda cita nācija. Tikai — kā kurzemnieki ir bišķiņ citādāki, tā latgalieši ir krietni citādāki un arī runā citādāk. Tomēr tas ir stāsts par mūsu vēsturi, mūsu cilvēkiem un izvēli, kas jāveic. Īstenībā tas ir stāsts par Eiropu, stāsts par pasauli un stāsts par mūsdienām. Mani vēsture fascinē kā materiāls pārdomām par šodienu, par Latviju, par to, kādai Latvijai vajadzētu būt, un to, kā mums joprojām nosargāt un cīnīties par mūsu valsti un neatkarību, par kuru ļoti bieži domājam kā par ko, kas ir noticis, un nu mēs laimīgi dzīvosim līdz pasaules galam. Tā tas nav! Par šīm lietām ir jāiestājas visu laiku. Tas nav konstants lielums. Un šī filma parāda, kā notika laikā, kad mūsu neatkarība tika iznīcināta. Tas nebija nemaz tik sen, un tas nav tik neatgriezeniski. Mums vienmēr ir izvēle, kā rīkoties. Mūsdienās mums, paldies Dievam, neviens ar stobru pie pakauša nestāv, mūs neizdzen no mājām un mūsu ģimenes vardarbīgi neizjauc, bet tikpat aktuāla ir izvēle, kādā veidā rīkoties. Ir arī izvēle, vai vispār rīkoties, jo daudz cilvēku izvēlas vispār nerīkoties, kaut vai neuzrakstīt kādu dedzīgu tekstu feisbukā. Izvēle, kā ar savu rīcību saglabāt godīgumu un tīru sirdsapziņu, manuprāt, ir ļoti aktuāla un mūsdienās arī ārkārtīgi sarežģīta — galu galā, ir visdažādākās viltus ziņas, sponsoru, partiju, Kremļa ietekme…
Par filmas galveno varoni daudzi saka: «Kas tad viņš par varoni? Viņš necīnās ar automātu vai pistoli rokās, nesit pretinieku ar dūri…» Bet šis varonis bieži vien izvēlas, tieši neizdarot izvēli, un tā saglabā savu sirdsapziņu. Beigās šis mazliet vientiesīgais, sirdsšķīstais varonis ir visgudrākais. Viņš savu dvēseli ir iznesis cauri vissarežģītākajiem ap-stākļiem, kas, protams, ir smagi. Upe asaru veidā iztek no viņa dvēseles. Tas man personīgi bija ļoti nozīmīgi,» apliecināja režisors.
Vēsture, kurai var pieskarties
Lai skatītājos panāktu izjūtu par nestabilo situāciju, izjaukto harmoniju kara gados un pārmaiņu laikos, tika pieņemts lēmums, ka filmas kadrējumā nebūs neviena taisna horizonta, un jāatzīst, ka ekrāna priekšā sākotnējo iekšējo protestu pret šādu izvēli ir iespējams pārvarēt. Filmā iemūžināta zūdošā koka arhitektūra dažādās Latvijas vietās — Krāslavā, Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē, Su- batē, Jēkabpilī, Varakļānos, Viļānos, Piedrujā —, dažā vietā paņemot tikai pa kādam elementam, kas iederējies citu vidū. Filmā šīs detaļas veido vienu pilsētu.
«Tas vienā ziņā bija ļoti grūts, bet otrā — ārkārtīgi laimīgs darbs, jo tā bija iespēja uztrenēt aci, uzskrūvēt acī fokusu uz vērtībām, kuras joprojām Latvijas ainavā ir. Tas, protams, prasa sagatavošanos, iešanu cauri muzejiem, foto materiāliem, vēsturei,» skaidroja I. Jurjāne.
Vēl nemaz nezinot, vai filmas tapšana gūs finansiālu atbalstu, viņi ar V. Kairišu sākuši ceļot gar Daugavas krastu, iztēlojoties, kur galvenais varonis Ansis varētu dzīvot. «Anša māja tiešām atradās Krāslavā. Turpat, izrādās, reiz bijusi pārceltuve, kuras sen jau vairs nav, un nekāda kuģošana tur nav iespējama, bet mēs uzbūvējām savu piestātni, atvedām savu kuģi un varējām nelielā, 500 metru zonā kuģot. Kamēr filmējām Anša mājā, vietējais novadpētnieks mums atnesa fotogrāfijas no Krāslavas kara laikā. Tajās varēja redzēt tiltu, pa kuru iet pāri vācu armijas karavīri ar visu kara tehniku. Šajā ainavā pazinu trīs māju pudurīti, kas ir mūsu filmā. Uzmetās zos-āda, saprotot, ka esam atraduši mājiņu, kurai vēsture tiešām gājusi ļoti tuvu blakus. Tā ir ļoti, ļoti nesena vēsture, ārprātīgi nesena vēsture, līdz kurai mēs varam aizsniegties un tai pieskarties. Ļoti drīz mēs paši būsim tāda nesena vēsture. Izvēles, kādas izdarīja tie cilvēki, burtiski ir ietekmējušas to, kādi cilvēki esam mēs,» vērtē filmas māksliniece.
Šoziem, kad ārā par sniegu nācies aizmirst, vismaz filmā var redzēt īstus ziemas skatus. «Latvijā labāk ieceriet filmēt paviljonos! Nedod Dievs, ka iecerēsiet filmēt ziemā! Tā jau vienmēr var sanākt parodija, bet mēs vēl bijām iecerējuši arī filmēt upē. Vienu vasaru iepriekš tur bija plūdi, upe bija ūdens pārpilna, viss šķita perfekti. Protams, nākamajā vasarā bija sausums, tuksnesis… Piestātne aizvien gāzās un gāzās, līdz šķita, ka tūlīt nolūzīs, un kuģītis pa tiem akmeņiem nevarēja pabraukt. Ir sajūta, ka dzīvojam kaut kādā tropiskā klimatā. Latvijā daba ir kļuvusi tik neprognozējama, ka vispār nevari saprast, kas gaidāms. Priecājos, ka filmā ir piefiksēts: šajā teritorijā kādreiz ir bijusi ziema. Tā jau liekas vēsturiska liecība, tāpat kā tās koka mājas. Drīz to varēs rādīt bērniem, sakot: redz, kā bija kādreiz…» smējās V. Kairišs.
Uz jautājumu, kā tas nākas, ka bieži par filmu galveno trumpi kļūst kāds tīrradnis, kam ar aktiermākslu iepriekš nav bijis sevišķas saistības, režisors norādīja, ka nevarot taču vienmēr uzņemt filmas tikai ar Artūru Skrastiņu un Andri Keišu. «Kino prasa zināmu pirmreizīgumu. Mazā valstī ar trim aktieriem tā ir problēma,» atzina V. Kairišs. Šī iemesla dēļ nākoties ļoti ilgi meklēt īsto cilvēku. «Mēs burtiski trīs gadus meklējām galveno varoni, līdz īsi pirms filmēšanas kādā feisbuka kastingā (tur nekad normāli aktieri nepiesakās, tikai skaistās meitenes vai tās, kuras domā, ka ir ļoti skaistas) Dāvis atsūtīja video, kur viņš redzams tieši šķībā leņķī filmētā materiālā, sakot kādu stulbu joku latgaliski. Tu skaties un redzi — kaut kāds pilnīgs frīks! Jāuzaicina uz provēm — mazums, sanāks kāds esesietis vai būs, ko pielikt pie govīm tālākajā plānā! Interesē taču džeks ar tādu degunu! Tad tu uz viņu skaties tuvāk, testē cilvēku vienu dienu, otru, redzi Dāvja cilvēciskās kvalitātes, iemīli viņu, bet rezultāts tāpat nav līdz galam prognozējams. Tas ir milzīgs risks. Protams, labāk paņemt Skrastiņu vai Keišu, jo tad tu zini, ka filma nenobruks. Tomēr saprotam, ka ir jānotic pašiem savai intuīcijai. Tā ir augsta profesionalitāte, nevis aprēķins.
Šī arī ir tāda loma, kurā gribējās īstu latgalieti. Rīgā vispār gandrīz nevienu piemērotu cilvēku nevaru atrast, jo tur visi ir kaut kādi citādāki. Arī «Melānijas hronikai» no provēm Rīgā nekas nesanāca. Aizbrauc uz Latgali, pastaigā pa tirgu, baznīcu, ielu, un uzreiz atrodi īstus tipāžus! Mēs gribam taisīt filmas par īstiem, dzīviem cilvēkiem. Tādi ļoti lielā mērā ir latgalieši, kuri visu neizanalizē dziļi psiholoģiski — viņi vienkārši rīkojas dīvainā vai mazāk dīvainā veidā, par ko arī jāpriecājas. Dažkārt mēs dzīvojam pārāk pareizā pasaulē. Pareizība, tāpat kā simetrija, mākslā ir nāve. Tas ir garlaicīgi,» atgādināja V. Kairišs.
Pēc dalības spēlfilmā D. Suharevski nemaz vairs īsti nedrīkstot saukt par neprofesionālu aktieri, jo daudzi profesionāļi tā arī nekad netiek pie dalības filmā, bet viņam šī pieredze ir. Dāvis gan spriež — ja tēlojums bijis ticams, tad tas ir tikai profesionālo kolēģu padomu dēļ. «Uz viņiem skatoties, viņos klausoties, tad atkal uz viņiem skatoties un viņos klausoties, varbūt esmu kaut ko iemācījies, ko nekad dzīvē citādākā veidā neiemācītos,» vērtēja D. Suharevskis. Neesot noliedzams, ka dažu reizi gribējies aizbēgt no filmēšanas laukuma. «Tā vācu valoda, kas filmā parādās… Anša visgarākais teksts bija vāciski, bet es vācu valodu neprotu! Bija jāmācās. Stāvot Varakļānu pilī, domāju — kaut varētu tagad izkust un satecēt pagrabā! Bet nesatecēju,» viņš smaidot atcerējās.
«Man liekas, ka viss iepriekš runātais skatītājus būs ievedis ļoti melanholiskā noskaņojumā, tomēr filma ir arī gana maiga un viegla. Bet, ja pēc filmas jums gribēsies raudāt, kā man to gribējās, tad ļaujieties!» ieteica Anša lomas atveidotājs.