«Jūras tuvums man vienmēr ir daudz nozīmējis»

Personības

Valgalciemnieks Egils Zigats piejūras ciemu iedzīvotāju dzīvē ir klātesošs jau vairāk nekā 30 gadu. Uz savas ādas izjutis sarūkošā iedzīvotāju skaita sekas, autoveikala «Dzelzīši» īpašnieks ir uzticams vēstures liecinieks un daudziem — vienīgā saikne ar ārpasauli. No Egila strāvo labestība, sirsnība un vienkāršība, kas materializējas iedrošinošos vārdos un laipnās sarunās.
— Kur meklējamas jūsu saknes?
— Nāku no Kolkas puses — bērnība lielākoties aizritēja Kolkā un Mazirbē. Kopā ar brāli, kurš ir četrus gadus jaunāks, dzīvojām daudzdzīvokļu mājā. Toreiz sētā bija tik daudz bērnu, ka nespējām apgriezties. Taisījām lokus un bultas, spēlējām bumbu un visādas spēlītes — ko tik nedabūjām gatavu! Skolā lielas palaidnības netaisīju — mums, puikām, bija savas šeptes. Aiz Kolkas bija vieta, kur varēja atrast kara laika pulverus, lādiņus un detonatorus. Vēlāk tur izraka lielu kaudzi ar lielgabala lādiņiem. Toreiz detonatori mētājās pa zemi, un daudzi saspridzinājās. Robežsargi tika saukti ik pēc pāris dienām. Salasījāmies baros, skraidījām pa mežu ar raidstacijām un šaudījāmies ar tukšām patronām. Beigās izdomājām — pulveris ir, taisīsim stroķus! Pielaižot zēveli, patronas pašas bira ārā (smejas). Uz Kolkas ragu puikas toreiz nelaida. Tajā galā bija jūrnieki, un noteiktos laikos pa jūrmalu staigāt nedrīkstēja. Vispār diezgan palaidnīgs biju — bērnībā tiku pie sērkociņiem, aizdedzināju aizkarus un gandrīz nodedzināju māju. Labi, ka īstajā brīdī ienāca vecāki. Māte no sākuma strādāja cehā par blīvētāju, pēc tam par pavāru Kolkas bērnudārzā, bet tēvs bija traktorists.
Esmu gājis arī ganos — tēvam bija divas govis, un laikā, kad citi gāja peldēties, mani trieca ganos. 7.00 lopus dzinu ārā, līdz pusdienlaikam ganīju, un pārtraukumā — prom uz jūru! Brīvdienās kā 10.00 aizgāju uz jūru, tā 18.00 mājās.
— Kā aizritēja jūsu skolas gadi?
— Mācījos Kolkas pamatskolā, kur bija ļoti stingrs direktors. Ja viņš bija dusmīgs, tad paņēma aiz ausīm un gandrīz vai pacēla gaisā. Pamēģini tikai krāsot nagus! Tām meitenēm, kuras krāsoja nagus, viņš lika izstiept rokas uz priekšu, un tā bija jāstāv visu starpbrīdi. Muļķības un podi ir bijuši visādi. 8. klasē, sēžot pēdējā solā, mūžīgi biju noslēpies aiz puķu podiem, bet, tā kā fiziku mums mācīja direktors, viņa stundās vienmēr dabūju sēdēt pirmajā solā. Dienasgrāmata bija sarakstīta sarkana. Tas man atsauc atmiņā sievas stāstu par to, kā švāģerim gājis. Viņš iemetis dienasgrāmatu jūrā, bet nākamajā dienā kāda sieviete to atradusi un aiznesusi atpakaļ uz mājām. Man tā negadījās, bet lappuses gan plēsu ārā. No sākuma tās nebija numurētas — tikai dienasgrāmata palika pavisam plāniņa (smejas).
Mācījos viduvēji. Man diezgan labi padevās sports un matemātika — ar matemātiku ir saistīta arī mana pašreizējā nodarbošanās. Diezgan labi man pie sirds gāja arī vēsture, gada skaitļi un neorganiskā ķīmija. Brīvajos brīžos nodarbojos ar sportu — kārtslēkšanu, skriešanu, tāllēkšanu, augstlēkšanu, daudzcīņu un basketbolu. Sports man ir nācis līdzi visu dzīvi — kā no pirmajām klasītēm iesāku braukāt pa sacensībām, tā visu jaunību nobraukāju.
1974. gadā pabeidzu Kolkas pamatskolu un pēc 8. klases aizgāju mācīties uz Jāņmuižu. Trīs gadus nomācījos profesionāli tehniskajā skolā un paralēli nodarbojos ar sportu. Toreiz visā Jāņmuižā dabūju 1. vietu krosā. Tā kā tur bija skaistas, kalnainas vietas, klāt nāca arī slēpošana. Vispār gribēju tikt Kandavā, bet tur bija liels konkurss — diktāts latviešu valodā mani iegāza. Apkārtējie teica, lai eju uz elektriķiem, varbūt vajadzēja, bet vairāk gribēju kļūt par autoremonta atslēdznieku. Jāņmuižā man teica, lai eju uz fermeriem. Kas tad es par fermeri! Galu galā izmācījos par autoremonta atslēdznieku. Jāņmuižā pavadītais laiks man paliks atmiņā uz visu mūžu — Cēsu skaistā apkārtne, Gauja turpat blakus, balles, pasākumi, koncerti…Uz ballēm pie mums speciāli brauca meitenes no Cēsu vidusskolas.
Pēc Jāņmuižas pusotru gadu nodienēju — pusgadu Ādažos un gadu Krievijā. Ādažos bija kājnieki, bet mūsu rotu uzlika uz kaujas mašīnām. Pēc tam mani aizsūtīja uz Krieviju pie Somu jūras līča, kur biju vienīgais latvietis. Kopumā nebija nekādas vainas — braukājām ar mašīnām, apmācījām citus un ņēmāmies pa purviem. Mums palaimējās, bet tiem, kuri bija daļās, bija grūtāk.
— Ko darījāt pēc atgriešanās?
— Atnācu atpakaļ no armijas un skatījos — Kolkā jauns meitēns. Mana māte bērnudārzā strādāja par pavāri, bet viņa par audzinātāju. Drīz vien iepazināmies, pirmo reizi aizbraucu pie viņas ciemos, un 1980. gadā dažas dienas pirms Ziemassvētkiem apprecējāmies. Šogad svinēsim 40 gadu jubileju — nu jau diezgan daudz kopā esam nolauzuši.
Kad apprecējāmies, pārvācāmies uz Valgalciemu. Tā varbūt nebūtu pārvācies, bet mums no sākuma nebija, kur dzīvot. Sieva Kolkā dabūja dzīvokli, bet es strādāju SCO un dzīvoju Talsos pie brālēna. Cik tad ilgi tā dzīvosi? Man apsolīja, ka pēc pāris gadiem varēs dabūt SCO dzīvokli, bet neko neiedeva, un es biju spiests pārvākties atpakaļ uz Kolku. Dažus gadus nodzīvojām Kolkā un tad pārvācāmies uz Valgalciemu. Noliku tirgošanās eksāmenus un sāku strādāt par autoveikala šoferi un pārdevēju. Kad atnāca jaunas mašīnas, devos pie ATU priekšnieka un teicu, lai man piešķir mašīnu. Negribēja dot, bet, kad nākamajā dienā iedevu atlūgumu, viss mainījās. Tā visu mūžu esmu nobraukājis. 1994. gadā sākās juku laiki, un man galvā ienāca dullums — jāizveido pašam savs autoveikals. Sākums bija diezgan grūts, toreiz bija baigais bardaks. Braucu uz tirgiem, meklēju preci un pamazām sāku iepazīt Rīgas dzīvi. Biedrībā preci pieveda klāt, bet nu viss bija jāmeklē pašam. Pa šiem gadiem esmu sarunājis, ka prece tiek pievesta klāt. Uz Rīgu braucu pēc sīkumiem. Pirms diviem gadiem man bija diezgan smaga operācija galvā, tagad palēnām atgūstos. 2018. gada vasarā parādījās reiboņi, sāka sāpēt galva, rokas, kājas vairs neklausīja — tāds atbraucu mājās no reisa. Pēc tam vairs netirgojos, bet braucu par šoferi. Locīties un tirgoties vēl nevaru, bet, ja veselība atļaus, cīnīšos. Sieva teica — to, ko tu esi ieņēmis galvā, to ārā nedabūsi (smejas)!
— Nodarbojoties ar izbraukumu tirdzniecību, piejūras ciemus esat iepazinis kā savus piecus pirkstus. Kas šo gadu laikā mainījies?
— Ar izbraukuma tirdzniecību nodarbojos kopš 1984. gada — cilvēku ar katru gadu paliek arvien mazāk. Vasarā pietiekami, bet ziemā švakāk. Tagad man ir divi darbinieki — sieva un pārdevēja. Viens pats galā netieku, bet cilvēku ciemos ir tik maz, ka vēl kādu lieku darbinieku ņemt — tas ir galīgi garām. Nezinu, kāda būs situācija pēc desmit un divdesmit gadiem, bet šobrīd neko iepriecinošu neredzu. Vēl palikuši pensionāri. Iepirkšanās paradumi ir līdzīgi — pa ziemu tās ir pirmās nepieciešamības preces, piemēram, maize, gaļa, desa, siers un piena produkti. Šad tad iedzīvotāji nopērk arī cepumus vai konfektes. Vasarā dzīve ir citādāka — bērni un pieaugušie grib visādus labumus. Pieprasīti ir dažādi saldumi un saldējums. Kas iet, tas iet visu laiku. Tagad uz ciemiem braucu četras reizes nedēļā, kādreiz braucu piecas reizes. Otrdienās dodos uz Rīgu pēc preces. Uz citām vietām braucu divreiz nedēļā, uz citām — vienu reizi. Maršruts ir šāds: Valgalciems — Sīkrags — Dūmele — Kaļķi — Neveja — Vīdale — Jaunciems — Rude — Krievrags. Kādreiz Pitragā pusi dienas stāvēju un tirgojos, tagad pirmdienās ir četri, pieci pircēji, bet ceturtdienās astoņi. Citur pa ziemu ir viens vai divi pircēji, bet vismaz līdz pensijai būs jāpastrādā. Jāskatās, kā būs ar veselību, — katru pirmdienu braucu uz pārbaudēm.
2010. gadā, kad Kolkā bija sniegs metra dziļumā, knapi tiku ārā no mājām. Sniega šķūrētājs un «Nordeka» autobuss pirms Kolkas bija ieslīdējis grāvī — pa tumsu ceļu nevarēja redzēt. Tiku otrā Kolkas galā, bet tur sniegs kā mūris. Pēc pāris dienām nokļuvu ciemos un aizvedu maizi. Grūti gāja — sniegs nebija piebraukts, bet galamērķi sasniedzu. Tas līdz šim ir bijis mans lielākais piedzīvojums. Ir gājis visādi — sevišķi grūti bija krievu laikā, kad daudzviet ceļu nešķūrēja.
— Kā jūs raksturotu vietējos?
— Te jau no piejūras vairs nekas nav palicis, kādreiz katra māja bija apdzīvota, četri, pieci cilvēki katrā mājā. Jaunie ir prom un atpakaļ nenāks — kur tad dabūs darbu? Kādreiz ciemos bija jaunieši, Ģipkā, Melnsilā un Pitragā bija cehs, tagad visi mazie cehi ir likvidēti.
— Šogad par ieguldījumu dzimtajā novadā saņēmāt apbalvojumu «Par Rojas novada tēla veidošanu». Cik daudz jums nozīmē jūras tuvums, iespēja savas ikdienas gaitas aizvadīt Rojas novadā?
— Jūras tuvums man vienmēr ir daudz nozīmējis. Vienreiz mazmeita ievilka iekšā, bet tā jūrā neesmu bijis kādus desmit gadus. Esmu pavadījis tur tik daudz laika, ka vairs negribas. Pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, kad sāku kopt jūrmalu, tā bija pilnīgi aizaugusi. Plāni ir visādi, bet vairs nav tik daudz spēka. Tagad jāauklē mazbērni — viens puika un piecas meitenes. Vecākajai ir 17 gadi, jaunākajai — pusgadiņš. Divi lielākie ir prom Jēkabpilī, bet puika grib nākt uz šejieni. Iespējams, pēc pamatskolas viņš skolas gaitas turpinās Rojas vidusskolā. Te viņam ir draugi un savas fīres. Meita dzīvo Rīgā, bet dēls Liepājā. Grūti izbraukāt, bet tagad dēls bija atbraucis ciemos, un tad man ir vieglāk — satieku abus uzreiz. Ar meitu satikties sanāk biežāk, jo braucu uz Rīgu pēc preces. Kad meita mācījās Rīgā, tad gan bija nāve — ik pēc pusgada, gada viņa mainīja dzīvesvietu, un ne jau pirmajā stāvā, bet ceturtajā vai piektajā (smejas)!
— Pirms Latvijas valsts simtās dzimšanas dienas Valgalciemā tika aizsākta tradīcija — katru gadu rīkot zaļumballi. Kā radās ideja balli rīkot «Dzelžos»?
— Par simtgades zaļumballi toreiz biju sakreņķējies, bet viss izdevās. Ideja radās bibliotekārei Egitai Jansonei no Kaltenes. Visā Latvijā tika rīkotas simtgades zaļumballes, bet Valgalciemā tukšums. Vienojāmies ar pagastu, novada vadību, un nu jau tā ir kļuvusi par tradīciju — vienreiz gadā sanākt kopā, lai priecātos par jūras tuvumu un vietu, kurā dzīvojam.

Dace Broka, Rojas kultūras dzīves organizatore:
«No malas raugoties, varētu šķist, ka Egils ir no tiem cilvēkiem, ko mēdz dēvēt par klusajiem ūdeņiem, bet tajā pašā laikā viņš ir sava ciema dvēsele un viņa mājas «Dzelži» — Valgalciema sirsniņa. Tieši šeit Rojas novada ļaudis pulcējās simtgades zaļumballē, aizsākot skaistu tradīciju. «Dzelžos» tika viesmīlīgi uzņemti Latvijas simtgades projekta «Viens ciems. Visa Latvija. Valgalciems» radošās grupas pārstāvji. Turklāt viesmīlīgais «Dzelžu» māju saimnieks ne tikai plaši atver savas sētas vārtus novada kultūras pasākumiem, bet arī pats aktīvi iesaistās. Viņš arī nekurnējot piekrita piedalīties un lieliski iejutās atraktīvā lomā «Valgalciema teijāterī». Egils ir ļoti sirsnīgs, labs cilvēks, dāsns un atsaucīgs. Īsts sava ciema un novada patriots.»