110 gadus vecais «Kurzemnieks» neļauj būt nūģim

Kultūra

25. janvārī Kuldīgas kultūras centrā notika svinīgs pasākums par godu laikraksta «Kurzemnieks» 110. pastāvēšanas gadam. Ielūgto draugu, kolēģu un atbalstītāju pulkā bija arī «Talsu Vēstu» pārstāvji un ar savu klātbūtni pagodināja Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes asociētā profesore Anda Rožkalne un bijusī kultūras ministre, tagadējā Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde.
Svinīgo pasākumu vadīja TV3 ziņu žurnāliste Monta Jakovela un Latvijas Nacionālā teātra aktieris Jurģis Spulenieks, kas paši bērnības un jauniešu gados bieži bijuši «Kurzemnieka» redakcijā, jo sanācis tas gods būt laikraksta darbinieku atvasēm. Un, kā vakara gaitā dzirdams vairākkārt, — šā laikraksta redakcija vienmēr bijusi draudzīga gan bērniem, gan jauniešiem un tagad arī mazbērniem.
Ja ir kādi, kam dokumentālās filmas šķiet garlaicīgas un pārāk pelēcīgas, tad pēc laikraksta «Kurzemnieks» galvenās redaktores Daigas Bitenieces scenārija veidotās īsfilmas par to, kā laikraksts tapis šo 110 gadu garumā un Kuldīgas avīžu preses vēsturi, skatīšanās grūtības nesagādāja nevienam. Pie galdiņiem sēdošie draugi un atbalstītāji visi kā viens ar lielu interesi skatījās un uzmanīgi klausījās, jo īsfilma aizskāra kādu īpašu nostalģijas stīgu un šķita, ka tā ir par mums visiem — latviešiem. Kāds uzzināja vai vēlreiz dzirdēja, ka 1909. gadā pirmo reizi iznācis šodienas «Kurzemnieka» priekštecis — nedēļas laikraksts «Kuldīgas Vēstnesis». Tā kā nosaukums šķitis pārāk lokāls, jo laikraksts izplatīts gandrīz visā Kurzemē, 1910. gada 10. decembrī to nomainīja uz nosaukumu «Kurzemnieks».
Laikraksta dzimšana saistīta ar Kuldīgas mobilizēšanu, jo Kuldīgā tobrīd bijusi holēras epidēmija un tās laikā vietējam laikrakstam bijusi speciāla misija — jāveido saikne starp cilvēkiem un jāsniedz informācija, kā atrisināt šo ārkārtēji nopietno dzīves krīzes jautājumu. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, gluži dabiski bija nepieciešams šīs kopienas komunikācijas starpnieks, kādu funkciju arī laikraksts pildīja kopā ar vietējo ziņu jautājumu. Daudz un dažādu notikumu, pastāvēšanas pārtraukumu skāruši Kuldīgas laikrakstu, bet galu galā drukātajai presei būs būt — uz tāda pārliecības viļņa arī noritēja viss pasākums.
Sveikšanas daļā
bija daudz runātāju, jo draugu daudz un atbalstītāju tāpat, bet īpašas atziņu pērles, ko gribējās likt aiz auss, bija Kuldīgas novada pašvaldības vadītājas Ingas Bērziņas vārdi: «Reģionālais laikraksts ir vietējās kopienas dzīvotspējas apliecinājums…» un Andas Rožkalnes teiktais, ka ir svarīgi nodot nākamajām paaudzēm pieredzi ar drukāto vārdu. Tas lika aizdomāties plašāk par laikraksta līdzību ar sirdsdarbības attēlošanu elektrokardiogrammā, kas varbūt neskan diez cik poētiski, bet lieliski parāda, cik labi laikraksts atspoguļo vietējo norišu, sabiedrības un tendenču veselības un dzīvības stāvokli.
Laikraksta «Kurzemnieks»
galvenā redaktore Daiga Biteniece uzsvēra, ka vienmēr ir centusies iet līdzi laikam un cenšas apgūt un ieviest redakcijā visu jauno. Izrādās, ka «Kurzemnieks» ir viens no pirmajiem reģionālajiem laikrakstiem Latvijā, kas ieviesis savu mājaslapu un kam pašlaik ir arī viedtālruņa versija, un tas ļoti aktīvi darbojas ar jauniešiem, kā arī jau ilgstoši rīko jauno žurnālistu skolu. «Laikraksta vieta, manuprāt, vietējā sabiedrībā nav tikai nodot informāciju un pastāstīt, kas jauns, bet arīdzan savstarpēji saliedēt cilvēkus un aktivizēt, apkopot dažādus viedokļus un nodrošināt diskusiju platformu, kur šie dažādie viedokļi var sadurties… Vienmēr esam centušies paši mācīties, izmantojot visas iespējas kopš Atmodas laikiem. Mēs apmeklējam visu veidu kursus, kur vien varam piedalīties un mācīties, un pēdējos gados ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Baltijas mediju izcilības centru,» teica D. Biteniece, piebilstot, ka tad, ja tu nāc uz darbu un jūties, ka esi savā īstajā vietā un dari savu darbu ar interesi, to nevar arī nepamanīt lasītāji. Tā ir viena no žurnālistu vērtīgākajām īpašībām — nebūt vienaldzīgam pret to, kas notiek apkārt.
Dokumentālajā īsfilmā atspoguļoti arī dažādu cilvēku viedokļi par laikrakstu «Kurzemnieks», un visspēcīgāk, šķiet, skan apgalvojums: ««Kurzemnieks» neļauj būt nūģim. Nūģis ir cilvēks, kam nekas neinteresē,» bet viscaur dzirdētajos viedokļos jūtama viena pavediena nots, proti, ka «Kurzemnieks» ir ģimenes loceklis.
Interneta laikmetā
aizvien vairāk sarūk drukātās avīzes tirāža un reklāma, tāpēc redakcija meklē jaunus risinājumus, kā sasniegt savus lasītājus, bet nav nevienas citas alternatīvas, kas var aizvietot vietējo laikrakstu. ««Kurzemnieks» un citi vietējie laikraksti veido to daļu no mugurkaula tautai, kas notur staltu stāju un skatienu, apvieno cilvēku vērtības, tie definē un palīdz attīstīties sabiedrībai, jo tā informācija kā universāla saistviela apvieno vietējo sabiedrību, radot gan izaugsmes virzienus, gan drošības izjūtu cilvēkiem un vienu būtisku daļu no identitātes, ļauj apmainīties ar informāciju un to radīt, līdz ar to tāds jautājums, vai laikraksts ir vajadzīgs, kas rodas no nedrošības, kas nāk, ir lieks, bet īstais jautājums drīzāk ir — kāda avīze ar kādiem žurnālistiem būs vajadzīga. Uz žurnālistiem ir lielais uzsvars, jo ir lieli izaicinājumi un ļoti daudz vajag mācīties vairs nebūt tik ļoti orientētiem uz ziņām, bet patiešām analizēt, pētīt, un jaunā svarīgā funkcija — veicināt pārmaiņas un attīstību vietējā vidē,» sacīja Anda Rožkalne.
Tika godināti žurnālisti,
kas devušies pelnītā atpūtā vai jau strādā citur, un neaizmirstams šķiet Andris Grīnbergs, kurš Kuldīgas avīzē strādājis no 1962. līdz 1969. gadam un vēl joprojām turpina rakstīt gan grāmatas, gan rakstus. Viņš bija ieradies no tālās Jēkabpils, kad jubilejas pasākuma dienā intervēja cilvēku, ko bija intervējis arī pirms vairāk nekā pusgadsimta — 56 gadiem. Izjūtas bijušas kolosālas. Pirms 56 gadiem Kuldīgas redakcijā ienācis jauns cilvēks, un Grīnberga kungam vajadzējis to nofotografēt, bet puisis bijis saģērbies kā no darba — netīrās drēbēs. «Es paskatos uz viņu, paskatos uz sevi un saku: «Visu nost! Ģērbies nost!» Es arī noģērbos, atdevu savu kreklu, kaklasaiti un žaketi, uzģērbu viņam un pats puspliks lēkāju apkārt ar aparātu un knipsēju tik.
Un šodien bija kolosāli un interesanti atkal satikties, jo viņš teica, ka vienmēr seko līdzi, kur parādās mani raksti. Es domāju, ka tas varbūt ir bijis vienīgais gadījums Latvijas presē, kad žurnālists liek savam varonim izģērbties un pliks ņemas pa redakciju,» savā pieredzē smejoties dalās žurnālists. Uz jautājumu, kā iespējams noturēties formā 62 gadus, Grīnberga kungs lepojas, ka visu mūžu bijis braucošais, rakstošais un fotografējošais žurnālists. Kāda amata māsa reiz teikusi, ka nostrādājusi jau 20 gadus, ir jau izrakstījusies un labprāt ietu pensijā, tad smaidīgais un enerģiskais kungs nodomājis, ka viņam gan liekas, ka nav diezgan. Bet, šķiet, ka jebkuram žurnālistam, kas diez vai savā darba pieredzē spējis iztikt bez kādas sajaukšanas, pārrakstīšanās vai kļūdas, jautrs mierinājums bija dzirdēt, ka bijusī «Kurzemnieka» žurnāliste Velta Salmgrieze, kura iesākumā nav zinājusi, «kur tie komati jāliek», un ir saglabājusi atmiņā visu savu intervējamo vārdus un uzvārdus, Alsungas stacijas priekšnieku no Zaķa pārtaisījusi par Lāci. Tāpat viņa atzinās, ka žurnālistam kādu reizi ir jābūt arī negantam, un viņai pašai divreiz sanācis noklausīties sarunas un uzrakstīt par dzirdēto. Edīte Cinkus savukārt bijusi visstingrākā korektore, kādu «Kurzemnieks» vien pieredzējis, un par mūsdienu tendencēm pieturzīmju lietošanā viņa smejot saka:« Kam vajag, tie zina, kur salikt komatus, bet, kas raksta īsziņas telefonos, tur tos komatus jau nevajag. Satraukumam nav pamata.» Viņa piebilda, ka, kopš nestrādā avīzē, joprojām redzot, kad trūkst komatu vai kad to ir par daudz, bet sarkanu pildspalvu rokās neņemot un nelabojot. Visinteresantākais brīdis visā viņas «Kurzemnieka» laikā bijis tad, kad no rakstāmmašīnām pārgāja uz datoriem. «Es atceros to brīdi, kad vajadzēja sākt rakstīt ar datoru. Man pirksti drebēja, un tas bija kaut kas tik svešs un nepazīstams. Man likās, ka nospiedīšu taustiņu un aizies tai ekrānā kaut kas ne tā,» atcerējās Edīte. Uz jautājumu, kas ir grūtāk — īsināt žurnālista tekstu vai pārliecināt viņu, ka pieturzīme nav īstajā vietā, viņa atbild, ka droši vien pārliecināt, jo žurnālisti esot ļoti stūrgalvīgi.
Eiropas Parlamenta deputāte
Dace Melbārde, kura ar «Kurzemnieka» žurnālistiem sapazinusies «3×3» nometnēs un pati jaunietes gados Valmierā strādājusi sava novada vietējā avīzē par korespondenti, atzina, ka viņai vietējā laikraksta darbs šķiet diezgan saprotams un tas ir atstājis dziļas pēdas un cieņu pret to, ko dara vietējie mediji, jo tie veido visintīmāko saturu iedzīvotājiem, ar kuriem paši ikdienā dzīvo. Viņi strādā savējiem. ««Kurzemnieka» ilgā pastāvēšana atspoguļo ne tikai Latvijas preses attīstības garo ceļu, bet arī Baltijas valsts, Latvijas nācijas attīstības ceļu,» akcentē D. Melbārde.
Ik pa laikam sveicēju vidū izskanēja humors par patieso «Kurzemnieka» vecumu, jo laikraksts darbojies arī ar pārtraukumiem un atšķirīgiem nosaukumiem, taču tas viss bija tikai kā varen jautri pipariņi uz krāsainās jubilejas notikumu tortes.