Vai jūti Staburagu?

Viedokļi

Ej nu saproti, kāpēc man šorīt piepeši bija jādomā par Staburagu… Nav ne jausmas! Bet nejaušībām īsti neticu, un jādomā bija tik ļoti, ka nācās internetā meklēt bildes un rakstus par to, kas ir bijis un kas ir zudis, lasīt, skatīties un domāt vēl vairāk. Piederu paaudzei, kura Staburagu dzīvē nav redzējusi un nekādi nav varējusi redzēt, jo laikā, kad to applūdināja, vēl nebijām pat iecerēti. Tāpēc ne jau pirmoreiz skatījos bildes no vēl mazliet senākiem gadiem, gandrīz vai neticot, ka Latvijā slējušās tik varenas, 20 un 30 metru augstas klintis. Un tad es sevi izlaboju: Latvijā joprojām slejas šīs pašas klintis, tikai — zem ūdens.
Lasot pirms pieciem gadiem tapušu rakstu, rodas sajūta, ka cilvēki dalās divās grupās: tajos, kuri jūt Staburagu, un tajos, kuri nejūt. Otrie tāpat kā pirms 55 gadiem, kad Pļaviņu hidroelektrostacija sāka darbu, turpina neemocionāli runāt par ekonomisko aprēķinu un Staburaga upurēšanu ekonomikas vārdā, piebilstot, ka ieguvums esot «nesalīdzināmi lielāks nekā Staburaga zaudējums» un ka Staburagu cilvēki drīzāk esot lieki kanonizējuši. Bet pirmie… Tie atzīst: kas bērnībā redzējis Staburagu, tam cauri visam mūžam sāp zaudētā Daugavas kanjona dabas skaistums un diženums. Tie norāda: applūdināta tika viena no būtiskākajām Latvijas vēstures skatuvēm, tautasdziesmās, senās hronikās un Andreja Pumpura eposā «Lāčplēsis» apdziedātas un aprakstītas vietas. Dainis Īvāns, viens no tiem, kuri jūt Staburagu, sacījis — to, kurš šodien gribētu celt tādu Pļaviņu hidroelektrostaciju, uzskatītu par jukušu. «Sabiedrība nepieļautu Eiropas mērogā unikāla kanjona un latviešu identitātes simbola un nacionālas svētvietas noslīcināšanu,» viņš teicis.
Neesmu no tiem, kuri meklē ekonomisku ieguvumu. Pret to, ko daudzi apjūsmo kā progresu, drīzāk esmu piesardzīga. Labprātāk paejos atpakaļ, nekā skrienu līdzi šķietamam progresam tehnoloģijās, uzskatos un tā tālāk. Sekoju savām reālajām vajadzībām, tāpēc mani nepārliecina tādi argumenti kā: «Bet visi taču to dara!» vai «Visiem taču ir!» Ak, vārds «visi» arī jau gana sen ticis kanonizēts! Lieki ir baidīties palikt ārpus šiem glorificētajiem «visiem», un man ir sajūta, ka tie, kuri savulaik bezspēcīgos protestos iestājās par Staburaga saglabāšanu, galu galā kaut kur dziļi sevī vienalga ir palikuši lielākā mērā uzvarētāji nekā tie, kuri piedalījās tās propagandas vairošanā, kas lika domāt, ka «visi» ir par ekonomisko ieguvumu.
Protams, mana novēlotā iestāšanās pret hidroelektrostacijas izbūvi ir zināma divkosība. Arī man patīk tumšā dienā ieslēgt gaišu spuldzi, arī mani ielīksmo veļasmašīnas piedāvātais ērtums, un portatīvais dators ir manu roku pagarinājums, kas pavada man klēpī vairāk laika nekā mans bērns… Cilvēks ļoti ātri pierod pie ērtībām, bet tas nenozīmē, ka tās visas viņam nāk par labu. Un vēl tas nenozīmē, ka jāpieļauj, lai ekonomiska ieguvuma labad tiek upurēts kaut kas tik neadekvāti liels, ko atpelnīt nemūžam nav iespējams. «Daugavas skaistākā posma applūdināšanas mērķis bija latviešu pašapziņas noslīcināšana,» lasu rakstā. Ko uz šādiem vārdiem atbild racionālais inženieris? Ka latvieši arī savu pašapziņu ir lieki kanonizējuši?
Mēs varam pragmatiski runāt tādiem vārdiem kā «ūdens» un «elektrība» un izlikties, ka mums ar tiem nav tiešas saistības, bet vienmēr jau patiesībā runa ir par cilvēku un izvēli, ko viņš veic. Nav noslēpums, ka arī Pļaviņu hidroelektrostacijas īstenotajam variantam bija alternatīvas, kas 2020. gadā man ļautu ne vien auklēt klēpī portatīvo datoru, bet arī brīvdienā aizvest meitu apskatīt Daugavas kanjonu. Tagad varu vien rādīt viņai senas fotogrāfijas kā bildes pasaku grāmatā un līdzībā mācīt, lai viņa vienmēr izvērtē, vai cena par ērtībām nav pārāk augsta. Lai nedz izdevīgums, nedz politiskas ambīcijas viņai nekļūst par galvenajiem kritērijiem, izdarot izvēli.
Nudien — kad esmu pieņēmusi lēmumu, kas saistās ar zināmu ērtību zaudēšanu un negarantē ekonomisku izdevīgumu, jūtu sevī mostamies zemūdens klintis. Lai kādās ačgārnās gultnēs mans plūdums gadu gadiem būtu virzīts, tās joprojām ir savā vietā, tāpat kā Staburags. «Ja padomā, ka nekas nav mūžīgs, un tā spēkstacija arī…» kāda kundze aizdomājas iepriekšminētajā rakstā. Kādudien Daugava atgriezīsies vecajā gultnē, viņa spriež, un es jau atkal par to jūtu neracionālu gandarījumu.