«Īstenībā mēs visas esam tik skaistas!»

Personības

Stendeniecei Dacei Žigatei gadumija bijusi īpaša — pagājušā gada nogalē viņa laimēja dalību stomatoloģes Alēnas Butkēvičas un stilistes Žannas Dubskas labdarības projektā, kurā viņas vēlējās vienai Latvijas sievietei dāvāt žilbinošu smaidu un iespēju saposties svētkiem. «To vēl tagad grūti aptvert,» atskatoties uz visu piedzīvoto, atzīst Dace.
Viss sākās ar to, ka viņa vietnē «Instagram» pamanīja iespēju pieteikties pārvērtībām, kuras kādai Latvijas māmiņai vai vecmāmiņai vēlas dāvāt divas zinātņu doktores, augstas klases profesionāles — Žanna Dubska un Alēna Butkēviča. «Tur bija jautājums, vai vēlies Jauno gadu sākt ar apburošu smaidu un jaunā tēlā? Protams, ka atbildēju apstiprinoši! Sākums bija interesants — komentāros lasīju citu sieviešu sūdzēšanos, ka neizdodas aizpildīt anketu, un man radās spor-tiska interese par to, kas tad tur ir tik sarežģīts. Atradu anketu, aizpildīju un… aizmirsu. Mana meita Marta tagad spriež, ka tieši ar tādu attieksmi vajag piedalīties loterijās — ar pilnīgu vieglumu, nevis tā, ka caurām dienām gaidi rezultātu, visiem jau izstāsti, un beigās nekas neizdodas.
Es nestāstīju nevienam! Kopā ar vīru (motosportists Guntars Žigats — E. L.) braucām uz kārtējo sapulci Latvijas Motosporta federācijā, kad man e-pastā pienāca vēstule. Tā vēstīja, ka esmu izturējusi konkursa pirmo kārtu. Lai piedalītos otrajā kārtā, vajadzēja aizsūtīt trīs bildes: pilnā augumā no priekšpuses, pilnā augumā no sāniem un tādu, kurā esmu redzama ar platu smaidu. Guntaram blakus sēžot un joprojām neko viņam neatklājot, telefonā atradu divas pirmās prasītās bildes un uztaisīju selfiju ar plato smaidu!» Dace smejoties stāsta.
Kad nākamajā svētdienā vienās svinībās atzīmētas abu vecāku vārda dienas, viņai zvanīts no sveša numura. «Man nepatīk sveši numuri, sevišķi vēl svētdienā, tomēr atbildēju. Labprāt vēlreiz dzirdētu to, kas atskanēja: «Sveika, Dace! Te Žanna Dubska!» Tas bija tāds pārsteigums! Tik labi, ka biju kopā ar savējiem, citādi tās pirmās emocijas pārstāstīt nebūtu bijis iespējams,» priecājas Dace.
Lai īstenotu šo projektu,
A. Butkēviča speciāli bija atceļojusi no Ņujorkas, un solītā žilbinošā smaida radīšana, ko citkārt lēnā garā veiktu trīs mēnešu laikā, tika paveikta vienā pilnā darba dienā. Dace neslēpj, ka dienas otrajā pusē bijušas bažas, vai muti vispār vēl varēs aizvērt! Bet ar ilgo sēdēšanu zobārsta krēslā pirmās dienas programma nav bijusi galā, jo vajadzējis veltīt laiku arī Ž. Dubskas iepriekš atlasītā apģērba pielaikošanai. «Drēbes augšā, drēbes lejā, kurpes kājās, kurpes nost… Mani aizvizināja vien uz pēdējo autobusu. Trakākais bija tas, ka pēc zobu balināšanas 48 stundas bija jāievēro «baltā diēta» — drīkstēju ēst tikai to, kas ir balts: pienu, kefīru, jogurtu bez piedevām, biezpienu… Visu dienu nebiju ēdusi, ceļā uz autobusu arī neko nepaspēju apēst, bet piezvanīju uz mājām, un tad nu meita izskrēja pa veikaliem, lai vismaz pašā vakarā varu apēst kaut ko baltu. Tobrīd trakākais šķita tas, ka nedrīkstu dzert kafiju, bet iznāca citādāk — kafiju nedzeru vēl šodien. Nav ne vainas!» pārliecinājusies Dace.
Uz otru pārvērtību dienu viņa braukusi, nodrošinājusies ar biezpienu un jogurtiņu, lai nenāktos palikt bez ēšanas. Todien atkārtoti apskatīti zobi un veiktas vēl pēdējās korekcijas, bet pēc tam iemūžināts Daces stils pirms pārvērtībām. Tas gan saistās ar zināmu humoru, jo viņa, kā jau tipiska latviešu sieviete, nav ieradusies Rīgā gluži mājas drēbēs, un arī matus pamanījusies ieveidot, tāpēc kontrastam nācies viņas tēlu padarīt mazliet «bēdīgāku», lai atšķirība būtu acīmredzamāka.
«Sekoja pirmā reize pie vīrieša — friziera,» stāsta Dace. Viņa neslēpj, ka izjutusi vīrieša roku smagumu — galvenokārt tāpēc, ka, mazgājot matus, Kristaps Slakters-Zvejsalnieks ierādījis arī, cik svarīgi ir izmasēt galvas ādu, un tāda masāža neesot joka lieta. Par to, kas būtu darāms ar Daces matiem, frizieris un stiliste bijuši vienisprātis, un arī pati Dace labprāt ļāvusies. «Biju gatava uz visu, izņemot zaļu ezīti,» viņa joko.
Tik daudz uzmanības,
cik Dacei tika veltīts tajā dienā, protams, ikdienā saņem vien retā sieviete. «Iedomājies — es sēžu, divas meitenes man veido matus, Dita (meikapa māksliniece Dita Grauda — E. L.) mani krāso, operators filmē (pārvērtību norisi atspoguļoja arī STV pārraidē — E. L.), Žanna fotografē ar telefonu… Tieši tā arī šis process notika! Kad šī daļa bija paveikta, sākās ģērbšanās. Tā atkal bija interesanta pieredze, jo man nebija jāģērbjas pašai — mani ģērba asistentes. Pat auskarus nevajadzēja ielikt un baltās botiņas kājās uzvilkt!» viņa atceras. Pozēt profesionālas fotogrāfes priekšā gan vajadzējis pašai, un tagad Dace zina, ka tas nebūt nav viegli.
Brīdis, kad modes un izklaides centrā «Rīga Plaza» Daci ieraudzījuši piederīgie, bijis grandiozs. «Vispirms parādās gaisma. Tad nāku es baltā tērpā, blakus ir Žanna, aiz muguras — kamera un prožektors, tiek stumts pakaramais ar daudziem apģērbiem… Es jau tobrīd biju iejutusies lomā. Biju kā citā pasaulē,» viņa atminas.
Turpinājumā Ž. Dubska mācījusi Dacei dažādas nianses par stila veidošanu un to, kā sevi skaisti nest. Joprojām mērīts tērps pēc tērpa, un Dace vairs neņemas minēt, cik dažādu komplektu viņa divās pārvērtību dienās uzvilkusi un novilkusi. Otrās dienas nobeigumā kājas, nepieradušas pie augstpapēžu apaviem, sapampušas, bet, skatoties pēdējās todien tapušās bildes, Daces nogurums nav manāms. «Biju iejutusies, un tas viss tiešām bija ļoti feini,» viņa apliecina.
Dace tika arī bagātīgi apdāvināta. Jau izpirkta «Rīga Plaza» dāvanu karte 150 eiro vērtībā. «Man ļoti patika apģērbs, kādu Žanna man piemeklēja. Daudz ko no tā, ko pārvērtību dienā piemērīju, pēc tam iegādājos par saņemto dāvanu karti. Žanna tiešām bija piedomājusi, lai tērpi atbilst izvirzītajam «māmiņa — vecmāmiņa». Kur vēl labāk — man kā divu bērnu māmiņai un divu mazbērnu vecmāmiņai? Skaisti!» priecājas Dace. Savukārt februārī viņa ar citu saņemto dāvanu karti dosies vēlreiz pucēties skaistumkopšanas salonā «House of hair».
Jau nākamajā dienā
pēc pārvērtībām Dace uzaicināta pastāstīt par pieredzēto citām Stendes sievietēm. Viņas galvenā vēsts gan ir pavisam lakoniska: «Ja man rastos iespēja vēlreiz ko tādu piedzīvot, es noteikti to izmantotu!» Ko šis notikums mainīs ilgtermiņā, par to vēl ir pāragri spriest, bet Dace vērtē, ka īpašas bijušas kaut vai pieredzētās emocijas. «Protams, saprotu, ka ir cilvēki, kuri mani tagad vēro. Ar neuzkrāsotām actiņām vairs no mājas ārā doties negribas. Un smaidīt man tagad patīk vairāk,» viņa secina. Pārliecinājusies par to, ka matu lokas ir labākā izvēle, Dace nu esot ar mieru pagulēt ar ruļļiem matos. Pat vistuvākie cilvēki bijuši pārsteigti, redzot, uz ko viņa spējīga. Kas tur ko liegties, arī vīram tāds notikums ļāvis uz sievu paskatīties citām acīm. Nākamgad taču Dacei ar Guntaru gaidāma 30. kāzu jubileja! Viņiem tuvumā ir labs piemērs — Daces vecāki nākamgad svinēs jau 50. kāzu jubileju.
Kāds sapurinošs, iedrošinošs impulss cilvēkam vajadzīgs laiku pa laikam, un Dace spriež, ka gadumija kam tādam ir sevišķi piemērots brīdis. Ž. Dubska arī ļoti uzsvērusi, ka cilvēkam ir svarīgi zināt, ko viņš grib. «Brīžiem jau ir bail no tā, ko varētu sadomāt un sagribēt… Sapņi man ir, un esmu pārliecināta, ka tie nerodas bez iespējas tos īstenot,» Dace saka. Galu galā — arī laimētās pārvērtības nav nieka lieta. Uzvarēt varēja jebkura cita Latvijas sieviete, bet tieši Dace izrādījās tā laimīgā.
«Vajag tikai pareizās krāsas, pareizo matu griezumu… Īstenībā taču mēs visas esam tik skaistas! Vien jāmāk skaistumu izcelt. Vai nebūtu labi, ja skolā meitenēm mājturībā iemācītu arī kaut ko no tā? Ja paskaties uz savu atspulgu, un tev patīk tas, ko redzi, viss ir kārtībā. Mugura iztaisnojas,» iedrošina Dace.