Pūznī katrai skudrai ir nozīme

Viedokļi

Ar interesi un lielām bažām lasu Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra apkopotos datus par pēdējiem 60 gadiem. Kopš oktobra Latvijā vidēji bijušas tikai četras dienas ar sniega segu vismaz viena centimetra biezumā, un šis skaits ir mazāks par iepriekšējo zināmo minimumu. Sniega trūkums un siltā jūra veicināšot straujāku gaisa sasilšanu nekā citos gados, tādēļ pieaugšot iespēja sagaidīt siltuma rekordus. Sniega un sasaluma neesamība varot izraisīt augsnes virsējā slāņa izžūšanu pavasarī, palielinot sausuma, karstuma un ugunsgrēku risku.
Zinātnieki saka — lai arī vidējās gaisa temperatūras pieaugums 3—5 grādu robežās ir šķietami neliels, klimatiski tās ir ļoti nozīmīgas izmaiņas, kas pārskatāmā nākotnē būtiski ietekmēs visas tautsaimniecības jomas, piemēram, mežsaimniecību un lauksaimniecību, būvniecību un infrastruktūras plānošanu, sabiedrības veselību, bioloģisko daudzveidību, enerģētiku u. c.
Par emocionālāko brīdi šoruden, 23. septembrī, ANO klimatam veltītajā samitā Ņujorkā kļuva 16 gadus vecās vides aktīvistes, zviedru skolnieces Grētas Tūnbergas uzruna. Tajā viņa pasaules līderiem pārmeta savas paaudzes nodošanu, pietiekami aktīvi necīnoties pret siltumnīcefekta gāzu emisiju. Viņa nosauca vairākus mērķus, kas nav sasniegti, un norādīja, ka var izveidoties nenovēršamas ķēdes reakcijas ārpus cilvēku kontroles. «Tas viss ir nepareizi. Man nevajadzētu šeit atrasties. Man vajadzētu būt skolā otrā okeāna malā. Jūs vēršaties pie mums — jauniešiem — pēc cerības. Kā jūs uzdrīkstaties? Jūs esat nozaguši manus sapņus un manu bērnību ar saviem tukšajiem vārdiem, tomēr es esmu viena no laimīgajiem. Cilvēki cieš, cilvēki mirst, sabrūk veselas ekosistēmas.»
«Visa pasaule cenšas izprast, vai patiešām skolnieci tik ļoti satrauc pasaules ekoloģijas aizsardzība, vai viņa vienkārši izdomājusi interesantu iespēju neapmeklēt skolu? Varbūt aiz jaunās ekoaktīvistes muguras ir varenāki spēki?» šādi teksti, neitrālāki un jiftīgāki, joprojām informatīvajā telpā atkārtojas bezgalīgi.
Skatoties televīzijas ziņu pārraidē šīs skolnieces uzstāšanos dižvaru līderu uzmanības centrā, sajutos kā mamma, kas dziļi izsāp sava bērna sāpes. Kaut ko tik emocionāli spēcīgu nebiju gaidījusi. Kā tad! Pēc notikušā «uzsprāga» viss internets. Nebiju pārsteigta, ka visvairāk tika ķidāta tēma nevis par būtisko, bet par neparasti drosmīgās pusaudzes veselības stāvokli un spēkiem, kuru rokās meitēns varētu būt mērķtiecīgs ierocis. Man liekas, ka viņa pēkšņi, kā Andersena pasakā, skaļi pateica to, ko visi pieaugušie baidījās skaļi paust: karalis ir kails! Tāpēc man nav tik svarīgi, no kurienes bērnam tāda drosme un pašapziņa.
Pasaules un, bez šaubām, arī Latvijas vides pētnieki visdažādākajos līmeņos analizē, kas patiesībā notiek ar klimatu, vidi, kurā gribam ērti un droši eksistēt un kurā vajadzētu tāpat turpināties nākamajām paaudzēm. Pagaidām ar ādu jūtu, ka darbošanās draņķīgās, bet ne bezcerīgās situācijas labošanā notiek no «mazā gala». Mani arvien intensīvāk cenšas visvisādi audzināt, ka… lietot plastmasas maisiņus produktu nešanai no veikala nav labi, ka atkritumi rūpīgi jāšķiro, ka stikls un elektropreces, ko izgāžam tālāk no acīm, zaļajai dabai ir ienaidnieki, ka pat nobirušās lapas rudeņos nevar vis mierīgi sadedzināt ugunskurā, ka… Kad uzzinu, kāds ir rūpnieciski attīstītāko pasaules valstu saražotais kaitīgo izmešu daudzums ik gadu, mans plastmasas maisiņš un komposta čupiņa liekas kaut kas tik smieklīgi sīks, ka apraudāties varētu. Peļņa, nauda no milzu ražošanas apjomiem ir ārkārtīgi izteiksmīgs un izteicošs skaidrojums pat tam, kāpēc man janvāra vidū dārza malā mirdz pretim sniegpulkstenīši un hiacinšu sulīgajiem asniem laikam būs pašai jāsēž virsū, lai tie izdzītu burvīgu ziedu rindas kalendārā paredzētajā laikā.
Kas atliek? Plātīt nevarībā rokas un burkšķēt, teiksim, uz rūpniecisko lielražotāju Ķīnu? Uz varenāko spēku cilvēces pastāvēšanas laikā — naudas varu? Noslauku asaras par bojāgājušajiem koala lācīšiem un ķenguriem Austrālijā, jūtu līdzi sportistiem, kuri turienes ugunsgrēku smoga dēļ nevar normāli paelpot un izturēt sacensības līdz galam, bet! Izvēlos sintētisko materiālu vietā sadzīvē ko dabisku; nekaunoties savācu konteinerā arī svešu ļaužu sabiedriskā vietā nevērīgi atstātu drazu, nemetu ugunskurā plastmasas atkritumus (bērni brīnās, ka kūrām savu Jāņuguni ar vecajām traktoru riepām, kā pirms daudziem gadiem bija pašsaprotami).
Tādi sīkumiņi, it kā nieki, bet ticu, ka vismaz ar savu rīcību par kaut vai miljono daļu procenta uzlaboju pasauli labai dzīvošanai tagad un turpmākajam. Naivumam taču laikam zāļu nav.