«Ne daudz, ne maz, bet tā, lai pietiek»

Personības

Vairāk nekā desmit gadu Mazirbes pusi par savu mājvietu sauc žurnāliste, žurnāla «Vides Vēstis» galvenā redaktore Anitra Tooma. Aicinu viņu uz sarunu, lai uzzinātu, vai mākam dzīvot videi draudzīgi.
Saruna ar Anitru notiek manā darba kabinetā. Aiz loga redzamas pelēkas, apmākušās debesis un viņai prasu, kā vērtēt šo laiku — ne īsti rudens, ne ziema, ne pavasaris? Izskan atbilde, ka pārmaiņas klimatā ir redzamas. Tas nav nekas jauns. Ja skatās tūkstošgades ciklu pa gadsimtiem, bijuši dažādi laiki — siltāki un arī aukstāki posmi. Klimats mainās. Arī cilvēki ar savu darbību to ietekmē — piesārņojot, izmantojot tik daudz resursu, kā neviens mūsu priekštecis līdz šim. «Mēs pamanāmies dzīvot vislabāk. Liela daļa pasaules dzīvo kā karaļi. Mums ir plaša ēdienu izvēle, apģērbi un pārvietošanās iespējas. Agrāk tās bija tikai ļoti augstdzimušiem cilvēkiem. Kā mums jādzīvo, lai saudzētu to, kas pieejams? Te jācitē slavenais klasiķis Buratīno — ne daudz, ne maz, bet tā, lai pietiek. Izmanto tik, cik tev vajag!» viņa saka.
Parāda, ka var arī citādāk
Anitras vecāki nāk no Smiltenes puses. Tētis ir Viljars Tooms, mamma — Ruta Apsīte, tagad Auziņa. Vecaistēvs Adalberts Tooms esot no Tartu, viņu 1945. gadā kopā ar citiem karotājiem nošāva. Viņa vārds redzams Tartu universitātē pie sienas. Vecāki mācījušies Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, bet iepazinušies Smiltenē vidusskolā. Pēc augstskolas beigšanas abus aizsūtīja uz Burtniekiem. Mazā Anitra pasaulē nāca Valmieras slimnīcā. Kad meitenei bija trīs gadi, ģimene pārcēlās uz tagadējo Babītes novadu. Anitra teic, ka mammu daudzi zinot kā Rutu Auziņu. Tētis bijis darba aizsardzības inženieris, sarakstījis grāmatas par šo tēmu. Vēlāk arī divas enciklopēdijas — vienu par Cēsu, otru par Liepājas puses ievērojamākajiem cilvēkiem. Tāpat izdevis grāmatu par ceļojumu pa Eiropu, jo ar dzīvesbiedri pikapā to apceļojis. «Tētim patika jokot: ja citiem ir pieczvaigžņu viesnīcas, viņam — tūkstoš zvaigžņu viesnīca,» atminas mana sarunu biedre. Viņa spriež, ka rakstīšana un izteikšanās viņai laikam no tēva, bet apgriezieni — no mammas. Tolaik mammai 25 gadu garumā vadīt Bulduru dārzkopības tehnikumu, kas bija ļoti slavena un zināma mācību iestāde arī ar aktīvo dzīvi, nebija viegli.
Skolas gaitas Anitra uzsāka Rīgas 3. vidusskolā. Lai gan jau pamatskolas laikā bijusi doma par žurnālistes vai tekstilmākslinieces profesijas iegūšanu, vecāki mudināja mācības turpināt Bulduru dārzkopības tehnikumā, lai iegūtu konkrētu profesiju. To arī viņa izdarījusi un tehnikumu pabeigusi ar sarkano diplomu. Tolaik žurnālistikas vai mākslas studijas uzsākt ar šādu izglītību bija maz iespēju, tāpēc mācības turpinājusi Mežsaimniecības fakultātē tagadējā Latvijas Lauksaimniecības universitātē, ko arī veiksmīgi pabeigusi. Taču sapnis par žurnālistiku nebija zudis, un jau studiju gados viņa spēkus izmēģinājusi, rakstot avīzē «Plēsums».
Augstskolas laikā viņa apprecējusies. Pasaulē nākusi meita Anete, pēc tam dēli Jumis un Dainis. «Pēc augstskolas ar vīru Gunti aizgājām dzīvot dziļos laukos — Madlienas mežos. Kad vīram beidzās nosūtījums Ogres MRS, tētis, kurš tolaik dzīvoja pie Cēsīm, parādīja ļoti skaistu vietu — Kvēpeni. Tur ir pilskalns un aug pieclatu ozols. Cilvēki teic, ka tā ir skaistākā vieta Latvijā. Tur kāda māja mūs pacietīgi gaidīja un tajā arī ievācāmies. Tie bija Atmodas laiki. Tā kā bijām saistīti ar folkloru, draugi bieži brauca ciemos. Par mums kā jaunu, neparastu ģimeni pat veidoja televīzijas raidījumu «Latvieša autogrāfs»,» pastāsta mana sarunu biedre.
Anitra tolaik ar bērniem dzīvojusi mājās, audzējusi visu ģimenei nepieciešamo, jo veikalā iegādāties maz ko varēja. Reiz Kvēpenes pagalmā ienāca māksliniece Gunta no Austrālijas. Tā kā tie vēl bija padomju gadi, jezga bija sacelta paliela, jo visi domājuši, ka trimdas māksliniece pazudusi mežā, bet viņa tikai gribējusi redzēt skaisto ozolkoku, par ko stāstījusi Ilga Reizniece. Nākamajā rītā vīri formās bija klāt, jautājot, kur ir pazudusī persona. Toreiz māksliniece sajūsminājusies ne tikai par skaisto apkārtni, bet arī sarunā Anitrai pavērusi pilnīgi citu skatu uz lietām un pasaulē notiekošo. «Tas laiks, ko kopā pavadījām, man bija šokējoši revolucionārs. Gunta stāstīja, ka visu Austrālijas vasaru strādā, lai mūsu vasarās varētu būt Latvijā. Biju pārsteigta, ka sieviete arī tā var. Šķita, ja man ir trīs bērni, tad dzīvē vairs nekā cita nebūs. Gunta apliecināja, ka sieviete var vēlēties arī kaut ko vairāk,» Anitra atceras notikumus 90. gados.
Tomēr žurnālistika
Tolaik Cēsīs Čiris jeb Aivars Zvirbulis izveidoja alternatīvu avīzi rajona avīzei. Anitra pieteikusies rakstīt, lai gan pirms tam neko daudz no žurnālistikas nav zinājusi. Vēlāk redaktors Armīns Lejiņš kolēģei teicis: «Talantīga viņa ir, bet spītīga arī!» Cēsīs uzņēmīgi puiši izveidoja radio un ar savām idejām Anitra bija arī tur. Reiz radio kopā ar kolēģi Valdi Atālu izstrādājuši pamatīgu joku, kas sacēlis kājās visus cēsiniekus. Abi tiešajā ēterā izlikušies, ka uz Cēsīm atlidojis Mihails Gorbačovs, kas uzaicināts uz interviju radio. «Valdis Atāls ļoti precīzi mācēja viņu atdarināt, saruna notika krieviski. Visai ticami. Pilsēta tolaik bija kājās. Krievu skolas skolotājas atlaida mājās bērnus, lai pasaka vecākiem, ka Gorbačovs tiksies ar cēsiniekiem stadionā. Arī pilsētas mērs bija tā satraucies, ka gandrīz sirdstrieku ķēra, kāpēc neko nezinot par šāda augsta viesa atbraukšanu. Tolaik ar Valdi bijām šokā, ka cilvēkus var tik lēti apmānīt,» stāsta mana sarunu biedre.
Pēc trim nostrādātajiem gadiem Cēsīs dzīves ceļš viņu aizveda uz Rīgu.
Jautāta, kā pievērsusies vides tēmai, Anitra stāsta, ka tā caurvijusies jau Atmodas laikā. Toreiz bija Vides aizsardzības klubs, folkloras kustība, Atmoda ar Daini Īvānu priekšgalā. «Zaļie bieži brauca ciemos, sapņojām pie ugunskura par jauno, zaļo Latviju,» atceras sieviete. Reiz Vecrīgā Anitra satika Vides aizsardzības kluba virsaiti Arvīdu Ulmi, kas viņu ievedis «Vides Vēstu» redakcijā un teicis, ka tagad Anitra šeit strādās. Tā «Vides Vēstīs» viņa ir kopš 1989. gada. Neparasta izvērtusies arī pirmā darba diena. Uzdevums bija noziest žurnāla direktoru Ģirtu Strazdiņu ar Jaunķemeru dūņām melnu kā naftas lauztu putnu, jo notika akcija pret Būtiņģes naftas termināli.
Ja agrāk žurnāls iznāca desmit reizes, tagad tikai četras reizes gadā, jo Vides aizsardzības fonds vides izglītībai atvēl aizvien mazāk naudas. Drukātā formātā eksemplāru kļūst arvien mazāk, jo Anitra teic, ka to piespiež arī sabiedrības ieraduma maiņa — lielākā daļa cilvēku uzturas interneta vidē, sociālajos tīklos. Tāpēc arī žurnāla galvenā lasīšanas vieta ir www.videsvestis.lv. «Šo gadu laikā esam mērķtiecīgi strādājuši, lai žurnāla lasītājiem interneta vidē piedāvātu kvalitatīvu saturu. Tam ir arī apliecinājums. Pērn žurnālu elektroniskā vidē un sociālajos tīklos apmeklēja teju pusotrs miljons interesentu, atklāj Anitra.
Paralēli rakstošajam darbam 18 gadus «Latvijas Radio» katru sestdienu vadīts arī raidījums «Zaļais vilnis». Tā kā Vides aizsardzības fonds vairs neatbalsta radio raidījumu gatavošanu, tas neskan jau otro gadu. «No bēdām vispims man sarāva muguru tā, ka pusgadu mācījos no jauna staigāt, bija arī depresija, tā mans augums reaģēja, kaut es sevi mierināju, ka biju nogurusi un izsmelta. Mans dzīvesbiedrs Vilnis mierināja, sakot, ka jebkurš tādā situācijā var iegrimt drūmās pārdomās, ja mīļās lietas slīd ārā no rokām, bet tu esi bezspēcīgs kaut ko mainīt un vērst uz labu. Tādos brīžos nav viegli atrast kādu uzmundrinājumu,» viņa saka, piebilstot, ka radio ir un paliks viens no viņas mīļākajiem mediju formātiem. Tas ļauj ar nelieliem līdzekļiem uzburt skaņu gleznu tikai ar balsi un dabas skaņām. Lai gan šad un tad rakstīšanai nākoties sevi piespiest un dažbrīd pat izskan apņemšanās visam mest mieru, Anitra turpina to darīt jau vairāk nekā 20 gadu. Tāpat viņa ir Rīgas parku sociālā konta veidotāja un konsultē, kā apsaimniekot galvaspilsētas parkus dabai draudzīgāk. Savā radošajā darbā viņa sarakstījusi arī dažas grāmatas un ap desmit tematisko izdevumu «Latvijas Avīzes» apgādam.
Miera osta — Mazirbe
Jūnijā būs vienpadsmitais gads, kopš Mazirbi Anitra sauc par savām mājām — miera ostu. Strādājot radio un veidojot intervijas raidījumiem, viņa iepazinusies ar savu tagadējo dzīvesdraugu Vilni Skuju, kas ir Latvijā zināms zoologs. Tā viena tikšanās, otra, līdz vienā brīdī sapratuši, ka abiem ejams kopīgs dzīves ceļš.
Par dzīvi jūras piekrastē viņa saka: «Esmu no tām retajām, kam ir iespēja baudīt dzīvi aizsargājamā dabas teritorijā. Agrāk dzīvoju Gaujas, tagad Slīteres nacionālajā parkā. Mums nav miglotu rapšu lauku un izcirtumu tuvumā. Tā ir neizmērojama bagātība un laime, ka varu savas mājas apkaimē nofotografēt vismaz trešo daļu no Latvijā sastopamo dienas tauriņu sugām, vērot putnus un dzīvniekus pa logu.»
Taču Anitras laiks joprojām ir sadalīts starp Mazirbi un Rīgu, kur viņa strādā. Mūsdienu tehnoloģijas un pārvietošanās iespējas to ļauj un atvieglo dzīvi. «Babītē man ir mazs dzīvoklītis. Kad nodzīvoju desmit dienas Mazirbē, šķiet, ka Rīgā vairs nesapratīšu, kur kas atrodas. Kad Rīgā pabūts tāds laiks, tik ļoti velk uz Mazirbes pusi…»
Neliedz padomu citiem
Anitrai patīk izzināt jaunas lietas. Viens no vaļaspriekiem ir rokdarbi — adīšana, tamborēšana, filcēšana, šūšana un tā uzskaitījumu varētu turpināt vēl. Izzināto viņa nodod arī citiem dažādās meistarklasēs. «Iepirkumu tīkliņu meistarklasi esmu vadījusi vairāk nekā desmit reižu dažādās Latvijas vietās. It kā liekas vienkārši, bet nav nemaz tik viegli iemācīt šo seno amata prasmi. Tas arī man ir izaicinājums. Vienmēr būs kāds ar abām kreisajām rokām, bet jāmēģina ar visiem tikt galā. Metodika šo gadu laikā ir atstrādāta, un arī man šīs meistarklases ļoti patīk,» viņa atzīst. Savu padomu pieredzējusī vides žurnāliste neliedz arī skolēniem, kuriem vairāk no praktiskā viedokļa stāsta par bezatkritumu dzīvesveidu un aprites ekonomiku. Savukārt interesentiem bibliotēkās, kur klausītāji pārsvarā ir viņas vecuma cilvēki, iespējams uzzināt, kā ērti un labi dzīvot, lieki netērējot. Tas ir stāsts par resursu taupīšanu.
Mīts, ka esam zaļākie
Tā kā daudzus gadus Anitra raksta par vides problēmām, jautāju, vai tiešām esam zaļākā valsts pasaulē, kā publiski bieži apgalvo. Saņemu atbildi, ka tas ir mīts, kas parādījās pirms gadiem astoņiem. Sugu izmiršana ir problēma arī mūsu valstī. Lai mainītu pasauli, ir jāsāk ar sevi: jāsamazina patēriņš un atkritumu daudzums, jātaupa resursi, jāveicina bioloģiskā daudzveidība.
Viņa ikdienā izvēlas iegādāties lietotas mantas. Kāpēc pirkt jaunu adāmo mašīnu, ja var labu nopirkt lietotu? Viņu priecējot, ka Talsos ir lietoto preču veikali, kuros var iegādāties labas kvalitātes drēbes par saprātīgu cenu. Tā, ietaupot, iespējams iekrāt un, piemēram, nopirkt jaunu mašīnu, kurai ir mazs degvielas patēriņš. «Man ir daudz svarīgāk, ka braucu ar jaunu mašīnu, nevis naudu izdodu par jaunām drēbēm. Modes industrijas vēlme un mērķis ir uzturēt viedokli, ka cilvēkam nepieciešams tikai jauns un nekad nelietots. Es labāk nopērku lietoto apģērbu veikalos super drēbes par dažiem eiro, un nedodu industrijai signālu, ka vajag ražot vēl. Tas pats ir ar citu resursu patērēšanu, piemēram, elektrības vai ūdens. Kāpēc ar dušas, vannas vai roku nomazgāšanas ūdeni neaizskalot poda saturu? Par vienu grādu samazinot istabas temperatūru, var ietaupīt astoņus procentus apkures izdevumu. Ja mēs piedomātu, ko darām, ietaupītu daudz naudas un pie viena mazinātu piesārņojumu. Cilvēki savu grūti nopelnīto naudu bieži vien izpērk dažādās drazās.»
Gadus divdesmit Anitra ir arī Latvijas Zaļās partijas biedre, kandidējusi Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanās. «Ja visi īsti zaļie no partijas aizies, kas paliks? Tāpēc es spītīgi turos. Dažreiz iedomājos, ka cilvēkiem varbūt ir svarīgi, ko es daru, bet tai pašā laikā redzu, ka īstus zaļos nevienam politikā nevajag, jo mēs aicinām samazināt patēriņu, lietot mazāk pesticīdu, prātīgāk apsaimniekot mežus un purvus. Bet cilvēki grib solījumus, ka nauda būs un to varēs tērēt. Liela daļa naudas budžetam un personīgai lietošanai tiek iegūta no dabas resursu izmantošanas. Tāpēc šo biznesu pārstāvji nevēlas ierobežojumus un nepatika pret vides aizsardzību netiek slēpta diskusijās sociālajos tīklos un sabiedriskajās apspriešanās. Uzskatu, ka šobrīd, piemēram, lauksaimniecība videi kaitē daudz vairāk nekā mežizstrāde, to apliecina strauji izzūdošie dabiskie zālāji. Tur dzīvesvieta ir ne tikai desmitiem augu sugu, bet arī tūkstošiem kukaiņu sugu, daudzām pļavu putnu sugām un citiem dzīvniekiem. Lielie zemnieki ir pārņēmuši visu lauksaimniecības zemi. Kā var būt, ka tehnoloģiskās sliedes laukam iet gar saimniecības ēku, kā to novēroju Zemgalē, un lielsaimnieki nebrīdina kaimiņus, ka tiks migloti lauki? Cilvēks miglošanas mākonim atrodas pa vidu,» viņa saka.
Vislabākā atpūta pie dabas
Jautāta, kur smeļas spēkus jauniem darbiem un izaicinājumiem, saņemu atbildi — dabā. «Mēs ar Vilni brīvajos brīžos vienmēr esam pie dabas. Liedags, kur līdz apvārsnim nav neviena cilvēka, veci meži, skaistais Bažu purvs, Slītere ir brīnišķīga. Man patīk fotografēt tauriņus. Šogad spēkus izmēģināju arī augu ziedūdeņu jeb hidrolātu gatavošanā, noņemos ar permakultūru un kartupeļi zem zāles un lapu kārtas man aug jau trešo gadu bez stādīšanas un ravēšanas. Man vienmēr ir daudz dažādu ideju, bet ceru, ka arī turpmāk varēšu strādāt vides žurnālistikā, jo to es protu vislabāk.»