Par Ameriku un barikādēm

Viedokļi

Vai atceraties tos laikus, kad pāri Talsiem vēl plīvoja divi karogi? Viens — sarkanzilibalti viļņotais ar sirpi un āmuru virs, kā sauc tautā, baltās mājas, un otrs — sarkanbaltsarkanais, kas 1988. gada 18. novembrī uzvijās virs Talsu tautas nama. Pirms trim gadu desmitiem vēl bija divi karogi, divas brīvību, divas Latvijas valstiskuma izpratnes.
Piederu pie tās paaudzes daļas, kas aptuveni pusi mūža ir padzīvojusi zem karoga ar sirpi un āmuru un baudījusi tā nesto brīvību, kas skaitījās pati lielākā brīvība pasaulē, kas nodrošina cilvēkam vislielāko vienlīdzību, pārticību un citus labumus. Tā par mums valdošie tolaik runāja un mums stāstīja un reizē arī turēja aiz cieši noslēgtām robežām, ka par cilvēku, kas skaitījās padomju cilvēks, daudzviet plašajā pasaulē izteicās kā latviešu tautas parunā — mucā audzis, pa spundi barots.
Ja būtu iespējams ap trīsdesmit gadu vecu mūsu laikabiedru iesēdināt laika mašīnā un aizsūtīt trīsdesmit gadu tālā pagātnē, tad, iespējams, ka viņš piedzīvotu tikpat interesantus iespaidus, kā es pirms trīs gadu desmitiem, bet, manuprāt, ar pretēju zīmi.
Kad Gorbačova perestroikas laikā totalitārajā Padomju Savienībā sāka pūst brīvāki vēji, par savu tautiešu likteni vieglāk varēja interesēties trimdā esošie latvieši. Iespējams, ka tieši Miervaldis Janševics, ievērojams latviešu sabiedriskais darbinieks trimdā ASV, zvanīja no štatiem uz tā laika vietējās varas pārstāvniecībām Latvijā, lai varētu dibināt brīvākus sakarus ar tautiešiem Latvijā. Visur viņam atbildējuši krievu valodā, bet tikai Talsos atbilde bijusi latviski. Tālāk tam laikam fantastiska projekta realizāciju uzņēmies Talsu tautfrontietis Jānis Freibergs, kurš tolaik strādāja Talsu sadzīves pakalpojumu kombinātā, bija aktīvs tautfrontietis un bija ievēlēts par Talsu rajona padomes deputātu. Arī šo rindu autors, kas jau pildīja Talsu rajona laikraksta galvenā redaktora pienākumus, tika uzaicināts pārstāvēt Talsu rajonu delegācijā braucienam uz ASV pilsētu Šeltonu, kas atradās Vašingtonas štatā, šīs lielvalsts rietumu krastā pie Klusā okeāna. Vēl delegācijas sastāvā bija toreizējā Talsu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja Inese Kramiņa, Talsu arhitekte Indra Kļaviņa, kura labi zināja angļu valodu, un jau minētais Jānis Freibergs.
Kas 1990. gadā bija ASV un kas bija PSRS, kuras sastāvā vēl bijām? Tolaiku ASV prezidents Ronalds Reigans bija nosaucis PSRS par ļaunuma impēriju, kas ar savām ambīcijām apdraudot pasauli un cilvēku brīvības. Rietumu pasaulē un arī citviet daudzi uzskatīja, ka viss pasaules ļaunums esot sakoncentrējies PSRS un nu ir rūpīgi jāskatās, lai šis ļaunums neizlien ārā no rūpīgi sargātām PSRS robežām. Starp abām pasaules lielvalstīm risinājās nesaudzīga sacensība ne tikai militārajā, ekonomiskajā, sporta jomā, bet pat kultūrā — PSRS valdīja uzskats, ka tur esot visaugstākie kultūras sasniegumi un visievērojamākās kultūras vērtības, bet tāpat arī domāja amerikāņi ASV. Vēl pieminēšu salīdzināšanai vienu faktu. Vēl pirms Pirmā pasaules kara ASV ražoja vienu miljonu vieglo automobiļu gadā. PSRS šādu rādītāju tuvumā atradās 70 gadus vēlāk…
Īsumā par savu aptuveni nedēļu ilgo braucienu uz ASV pirms trīsdesmit gadiem janvāra beigās varētu teikt, ka tā bija ļoti daudziem spilgtiem iespaidiem bagāta iebraukšana ievērojami bagātākā un brīvākā valstī, ko nodrošināja cilvēku vajadzībām un to attīstībai daudz atbilstošāka politiskā sistēma, nekā savulaik tā bija PSRS, kur valdīja vienas partijas diktatūra. Vizītes laikā starp Talsiem un ASV pilsētu Šeltonu tika noslēgts sadarbības līgums, kurš deviņdesmitajos gados deva ievērojamus rezultātus medicīnas, dabas aizsardzības, kultūras sakaru un jaunu zināšanu un prasmju apguves jomā. Pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas talsenieki ir iemācījušies attīstīt sadarbību ar līdzvērtīgiem partneriem ārpus valsts robežām un dabiski, ka lielā attāluma dēļ sakari ar Šeltonu samazinājās un samazinājās, bet tur un no šīm attiecībām iegūtā redzējuma impulsu esam saglabājuši.
Tikko klusi un pieticīgi esam pieminējuši 1991. gada janvāra barikāžu notikumus. Daudz esmu domājis par to, kas motivēja vienkāršus, arī paraupjus lauku vīrus, kuri strādāja dažādās profesijās, brīvprātīgi doties uz barikādēm. Vai tās nebija alkas pēc tās brīvības izpausmēm, kuras savām acīm skatījām pirms 30 gadiem ASV. Sirpja un āmura brīvība, kurai bija tanki, bruņumašīnas, helikopteri, Kalašņikova automāti, kas šāva ar lodēm ar novirzītu smaguma centru, bankrotēja pret vienkāršu, brīvā valstī brīvi strādāt gribošu cilvēku stingru apņēmību aizstāvēt izvēlēto brīvības ceļu zem sarkanbaltsarkanā karoga ar kailām rokām, barikāžu ugunskuriem degot.
Brīvība. Ko nozīmē mums šis jēdziens, kas savienojumā ar vārdu tēvzeme iekalts viscildenākajā no mūsu tautas pieminekļiem? Brīvībai ir daudz formu, kuras paši vien izvēlamies. Savulaik brīvību pirka ar asinīm, tagad vairāk ar nervu šūnām. Brīvība nav ne laba, ne slikta, un atcerēsimies, ka brīvība ir arī ļoti liela uzdrīkstēšanās un atbildība.