Ne tikai makšķernieks, bet arī universāls vīrs

Personības

Arvis Barovskis ir vandzenieks, kurš visiem vietējiem ir labi zināms kā liels un kaismīgs makšķernieks. Viņu vārdā uzrunājot vien retais, bet vienmēr dzirdama uzruna «bratiņš». Kā smejot saka Arvja sieva: «Viņš ir makšķerējis, sākot no peļķes un beidzot ar okeānu.»
Pie Arvja dodamies, lai paklausītos, kādos ūdeņos makšķerēts un kādiem jautriem piedzīvojumiem sanācis iet cauri, rēķinoties, ka uzrakstīt no visa dzirdētā būs iespējams tikai nedaudz, jo rakstu zīmju skaits viļņiem brīvi neļaujas.
Makšķernieka Arvja sieva Sarmīte vēl pirms mūsu tikšanās pačukst: «Tā sēdējām ar vīru, pārrunājām visu ko, un sapratu, ka viņš man ir universāls un nekad nesēž mierā. Viņš ir pavārs, labs puķkopis, zvēru aukle, elektriķis, būvdarbu speciālists, šoferis, traktorists, attiecību speciālists, mednieks, zolītes čempions un, protams, makšķernieks…
Bez Latvijas ūdeņiem — nu ne kā
Arvim vienmēr ir bijusi vajadzīga Latvija. Bez tās viņš neizticis arī tad, kad dzīvojis un strādājis ārzemēs. Viņam kā gaiss bijis nepieciešams izskrieties pa mūsu mežiem, vajadzējuši mūsu ūdeņi, kur makšķerēt. Anglijā, piemēram, makšķerēt varējis tikai jūrā, viss pārējais pieder karalienei, tāpēc Arvis nelaidis garām iespēju un braucis ar kuģīti jūrā, kur ķēris interesantu zivi — dogfish, kas skaitās smilšu haizivs. Un tāpat jāzina bijis, kā to pagatavot, tāpēc Arvis skatījies internetā un uzzinājis, ka šai zivij ar plaķenēm jāattaisa vēders un ir kāda daļa, ko nedrīkst ēst — tā izrādās indīga. Tad pēc video pamācībās viss tika grilēts, un, kad atnāca ciemos draugi, pagatavoto ēduši pat tādi, kas zivis parasti neēd. Kā turpina Arvis, smilšu haizivs neesot liela, tā var sa-sniegt līdz sešu kilogramu svaru. Tā ir tieva, gara un kā smilšpapīrs — ja ar roku jāķeksē nost āķi, tad var gadīties, ka tā tiek satraumēta jēla.
Ar Ziemeļjūru interesantas atmiņas makšķerniekam palikušas krabju ķeršanas sakarā, ko Arvis krastā darījis ar rokām, un tie mēdzot arī iekniebt. Sieva bijusi turpat blakus ar maisiņu, un tad nu duetā to piepildījuši. Citreiz makšķerējot krabji noēdot ēsmu un pieķeras ar spīlēm, un makšķerniekam pieķērušies veseli seši, bet no zivs ne vēsts. Ir gadījies izcelt arī sešus krabjus reizē.
Vaļasprieks pielipa jau bērnībā
Tētis Arvi bērnībā ņēmis līdzi makšķerēt, kad pirmo reizi arī redzēts, kas un kā darāms. Tētis gan bijis vairāk. tā sauktais, svētdienas makšķernieks, bet Arvim āķis bijis lūpā. Tāda īsta aizraušanās gan dzimusi vēlāk, kad Arvja pusaudža gados uz Lādzeres pusi pārcēlies kāds liels makšķernieks no Popes, ar kuru kopā iesākts nopietnāk nodoties savai sirdslietai. «Viņš mani apmācīja arī zemledus makšķerēšanā, un tā nu man aizgāja arī bļitkošana. Šogad gan no bļitkošanas nekas nesanāk. Tā vēl nav bijis,» smejas Arvis. Uz jautājumu, kā tik ļoti var aizrauties ar makšķerēšanu, viņš atbild: «Ja aizej un pamēģini, un labi ķeras, tad ar to nemaz nevar nesaslimt.» Zemledus makšķerēšana nes līdzi arī savu jautrību, jo viens kolēģis ir pārsalis, otrs dusmīgs, ka nav zivju, bet Arvis kā īpaši izredzētais izvelk 26 zivis. Jautājot, ar kādu magnētu viņš tās pievelk, makšķernieks smejot saka: «Paskatos uz debesīm un parunāju ar Tēvu. Es diezgan bieži parunājos. (Smejas) Ja zivis neķeras, es neķeru kreņķi, un tās pēc tam sāk nākt.
Kuriozi iz makšķernieka dzīves
Arvis pastāsta par kuriozu iz dzīves, kad Laidzē makšķerējuši, bet otram makšķerniekam sapinusies makšķeres spole. Bijis vēls rudens. «Mums līdzi vēl bija lodlampa, ar ko apsildīt ik pa laikam rokas, jo tās bija nosalušas zili melnas. Es nekādi nevarēju dabūt mazās, dzīvās zivtiņas, ko izmanto par ēsmu līdakām, jo tajā dienā bija liels vējš. Tad nu ņēmu, kas ir — beigtu plici. Un uz beigto plici man sanāca noķert četras līdakas. Uz beigtu! (Smejas) Un kolēģis no dusmām, ka viņam nekas nesanāk, sviedis laivā plaķenes, aizmirsdams, ka tā ir finiera laiva,» smejas Arvis, turpinot, ka laivā uzreiz bijis caurums un ūdens fontāns, bet viņi paši bijuši ezera vidū, noenkurojušies dziļumā. «Man bija līdzi formas maize, lai iebarotu mazajām zivtiņām. Tad nu no tās maizes izņēmu mīkstumu ārā, ieliku tai izsistajā caurumā un teicu, lai otrs ātri velk ārā enkuru un airē uz krastu,» kuriozo notikumu atceras makšķernieks.
Tāpat kompānijā bijusi tāda jautrība līdz vēderkrampjiem, kad Arvim sievas draudzene laivu braucienā palūgusi piepūst kaut ko matračveida, ko rūpnieciski nav paredzēts pūst, bet to neviens īsti nezinājis. Arvis to piepūtis lielu un apaļu kā baļķi, jo, kas jādara, tas jādara un viņam divreiz nav jāsaka. Kā Arvis to dabūjis gatavu, nevienam nav bijis skaidrs, bet jautrība bijusi ilgam laikam. «Ja kaut ko vajag dabūt gatavu, paprasi Arvim,» smejoties piebilst Sarmīte, turpinot, ka savā makšķernieka apģērbā viņš iebrien jūrā un stāv stundām. Reiz bijusi paredzēta romantiska palikšana ar saviem laulību lieciniekiem pie jūras ar telti skaistā un klusā vietā. Atbrauca tikai draugs, jo sieva netika. «Un labi vien ir, ka viņš atbrauca, jo Arvis stāvēja jūrā līdz četriem rītā un makšķerēja, un atnāca krastā tikai nomainīt ēsmas. Mēs tur sēdējām un izrunājām visu dzīvi,» atmiņās dalās Sarmīte.
Arvim atsaucas ne tikai zivis
Ne tikai zivis parāda īpašu atsaucību darbīgajam vandzeniekam, jo dzīvnieki arī viņam liptin līp klāt. Ja mājās ir Arvis, tad citi var gluži vai izstiepties, bet dzīvnieks ies tikai pie viņa. Arvim kādreiz sanācis pieradināt cūku, kas kā suns staigājusi pakaļ, nometusies gar zemi un gaidījusi, ka Arvis pakasīs tai vēderu. Un tādas esot bijušas vairākas. Kad esot bijis jākauj, tad tas bijis gandrīz līdz asarām un to darbu Arvis nav varējis vairs izdarīt. Arvja sieva smej: «Arvis man stāstīja, ka viņam bērnībā bijusi balta pele vai žurciņa ar trīs kājām, un viņš esot viņu barojis ar maizi. Un es visu laiku domāju, ka viņš man fleitē, bet izrādās, ka ne. Tā arī bijis. Tā laikam tā dzīvniekmīlestība arī sākusies.» Pats dīvainākais esot bijis tas, ka žurka, kas dzīvojusi malkas šķūnī, bijusi balta. «Tad es brīnījos, kur tāda balta var būt, bet tagad saprotu — ko tik nenākas dzīvē sastapt! Anglijā redzēju baltu buku,» turpina Arvis.
Makšķernieka dullums
Arvis makšķerēt gājis Ziemeļjūrā, kad reiz uznācis vētras stipruma vējš, un viņš stāvējis uz mola. Viss izskatījies diezgan spocīgi, bet Arvis noķēris zivi, un tad nācis nākamais vilnis, kas ierāvis makšķeri ūdenī. Tā bijusi aizlienēta, tāpēc Arvim nebijušas divas domas un viņš centies to atgūt. Makšķeri viņš nākamajā rītā nav aizmirsis, gājis meklēt un atradis izskalotu krastā vairākus kilometrus no notikuma vietas.
Arvis stāsta, ka viņam esot 12 makšķeres un svarīgi ir tikai tas, lai kāts ir viegls un parocīgs. Citi izvēloties kādu īpaši labu firmu, bet Arvis teic, ka viņam tas nav svarīgi, piebilstot, ka lūstot tāpat gan parastās, gan ar īpašo nosaukumu. Krājumā esot arī trīs bļitku kastes, laivas, un visi makšķerēšanas rīki prasot daudz rūmes. Sarmīte, atkal smejot, atceras ikdienā pieredzēto, sakot, ka, nedod Dievs, ja viņa paņems kādu garneli, kad vīrs tās gatavo ēsmai, gatavojoties iet butēs. Un gadās, ka, atverot ledusskapi, kārbā ir tārpi, kurus nevar turēt siltumā. Pie tā jau esot pierasts. Tāda nu ir makšķernieku sievu dzīve.
Zivis sajukušas prātā
Makšķernieks atklāj, ka tagad zivis vairs neķeroties uz rupjmaizes vai kartupeļa kā kādreiz. Makšķernieki tās ir izlaiduši ar nopērkamo barību, kur ir ķīmija un smaržas. «Vasarā ķēru Laidzē līņus. Agrāk līņus varēja saķert vai nu agri no rīta, vai vēlu vakarā, bet tagad līņus ķer pa dienu. Kā pienāk vakars, tā ir viss. Es pat saku, ka zivis ir sajukušas prātā. Zivis netiek vairs līdzi arī laika ap-stākļu maiņai,» skaidro Arvis. Viņš piebilst, ka makšķernieks bez pacietības nekādi nevar un nevarēs. «Es varu visu dienu piņķerēt tīklu un to arī atpiņķerēšu, kaut cits to sen būtu norakstījis,» smej universālais vīrs.