«Galvenais — krīzes situācijās nepalikt bez atbalsta»

Veselība

Depresija ir temats, par ko mūsdienās runā retais un ko bieži vien ir vieglāk paslaucīt zem paklāja. Īpašu aktualitāti šis temats iegūst gada tumšajā laikā, kad par sevi liek manīt pelēcība un gaismas trūkums. Par to, kā atpazīt depresiju un ko darīt, ja tā piezagusies, sarunā ar psihoterapeitu Uldi Jumeju.
— Dažkārt cilvēki depresiju mēdz jaukt ar sliktu garastāvokli vai skumjām. Kas patiesībā ir uzskatāma par depresiju, un kādas ir tās izpausmes?
— Skumjas ir normāla garastāvokļa izpausme, kurā cilvēks reāli un pieņemoši izvērtē savu dzīves situāciju, pieredzētās veiksmes, neizdošanos, ilgas pēc nesasniedzamā vai jau nokavētā. Skumjas un skumīgas pārdomas var būt arī kā liecība par nobriedušu personību, par spēju apzināties un redzēt savas personības ēnas puses. Skumjas un pat depresīvas var būt pārdomas par sevi, dzīvi, attiecībām ar tuvākajiem un kādiem jau mūžībā aizgājušiem cilvēkiem. Parasti šie stāvokļi nav ilgstoši, neizjauc ierasto dienaskārtību un būtiski neietekmē fizisko pašsajūtu, tomēr mēdz būt visādi. Ja sagumstam vienatnē un skumjās, nemanāmi var piezagties depresija. Depresijas trauksmes cēloņi var būt arī sociālā vai ekonomiskā nedrošība un nevienlīdzība.
Depresija ir daudz stiprāks un sāpīgāks dvēseles stāvoklis nekā skumjas. Garāku vai īsāku laika posmu to savā dzīvē pieredz vidēji desmit procenti vīriešu un 20 procenti sieviešu. Tiek izdalītas tā sauktās dabiskās depresīvās reakcijas — stāvokļi, kas tiek saistīti ar neparedzamām, ierasto dzīves kārtību apdraudošām situācijām vai zaudējumiem (krīzes situācijām). Depresijas izpausmes ir nomākts garastāvoklis (bez redzama iemesla), agrāko interešu zudums, vienaldzība, noguruma sajūta, pazemināts pašvērtējums vai nepamatota vainas izjūta, nespēja koncentrēties, miega traucējumi, pazemināta apetīte un ēstgribas trūkums, slikta dūša, svara zudums, sāpes un citas nepatīkamas sajūtas, kurām nav medicīniska pamatojuma, kā arī domas par pašnāvību.
Šie traucējumi var izpausties ar dažādu intensitāti — ja tie ilgst vienu līdz divas nedēļas, jādomā par saslimšanu. Ir dažādi depresijas pašnovērtējuma testi, bet, ja cilvēkam ir vismaz pieci no minētajiem simptomiem, nepieciešams aprunāties ar psihiatru, jo depresija bieži ir saistīta ar augstu pašnāvības mēģinājuma vai pašnāvības risku.
— Kādi mūsdienās ir biežāk sastopamie depresijas cēloņi? Pie vainas ir psiholoģiski vai bioķīmiski faktori?
— Savā ziņā depresija ir ekstrēma reakcija uz zaudējumiem un neveiksmēm reālajā dzīvē. Tā varbūt arī Endogēnā depresija, kas bieži tiek pārmantota ģenētiski. Protams, tā nav fatāla, bet tās provocētāji var būt daudz maznozīmīgāki apstākļi, nekā tas ir bez iedzimtības riska. Psiholoģiski depresīvs stāvoklis var iestāties ilgstošā stresa, izolētības stāvoklī vai vardarbības ietekmē. Galvenais — krīzes situācijās nepalikt bez atbalsta.
— Cik patiess ir apgalvojums, ka depresiju veicina tumšais gadalaiks un sezonālās izmaiņas?
— Depresiju tiešām veicina gada tumšais, drēgnais gadalaiks, kuru dzejnieks Imants Ziedonis apzīmēja kā laiku bez sniega un gulbjiem debesīs. Līdzīgi depresiju var veicināt sezonas maiņas, kad agrā pavasarī organisms ir novājināts un izsīcis.
— Cik bieži depresija ir saistīta ar atkarībām?
— Skumjas var ievest depresijā, kas ikdienu padara par īstu elles priekškambari. Mediju telpā bieži minētās veģetatīvās distonijas un citu (pat somatisko) traucējumu pamatā var būt tā saucamā maskētā depresija. Cilvēki bieži sabojā vai pārtrauc attiecības, slimo, norobežojas un lieto alkoholu, kas tikai veicina slimības attīstību. Tas attiecas arī uz citām atkarību izraisošām vielām. Depresija ir nepanesamas sāpes, ko skaidrā prātā ir grūti izturēt. Ietinoties zālītes dūmos un bezapziņā, uz brīdi var ievilkt elpu, līdz šāda atkarība izposta paša un līdzcilvēku dzīvi.
— No malas depresiju ne vienmēr ir iespējams pamanīt… arī cilvēki, kuri ar to slimo, bieži izvēlas noliegt depresijas esamību. Kāpēc izveidojusies šāda situācija?
— To var saprast tikai tie cilvēki, kuri to ir piedzīvojuši. Šo depresīvo cilvēku acu skatiens bieži liek citiem justies vainīgiem un bezpalīdzīgiem. Viņiem ir kauns iet pie psihiatra vai pat par to ierunāties. Lai kā viņi to censtos noliegt un maskēt, reiz arī citi to redzēs. No vienas puses, viņi sev jautā: «Kam es tāds esmu vajadzīgs?», bet, no otras — skatienā un žestos pauž lūgumu — neatstāj mani, palīdzi!
— Kā laikus pamanīt un cīnīties ar šo stāvokli? Kādos gadījumos nepieciešams vērsties pie psihoterapeita un kādos pietiek ar medikamentiem?
— Mūsdienās ir daudz antidepresantu, un arī ārstu pieredze pieaug, bet pāri visam ir nepieciešama cilvēciska, profesionāla saruna, laiks, kura tik bieži ir par maz. Dievs nevienu no saviem ļaudīm nav atstājis bez palīdzības! Nevienu! Kaut līdzcilvēki pamanītu depresīvos cilvēkus sev apkārt! Pat tad, ja viņi ir mazliet iedzēruši vai stāv pie baznīcas durvīm un neiedrošinās pa tām ieiet!