Vācu inženieris Talsus sauc par savām mājām

Personības

Talsu Jātnieku skolas vadītājas Sarmītes Bartes vīrs Jenss Barts (Jens Barth) jau vizuāli uzreiz šķiet pamanāmāks vairāk vai mazāk iepazīto talsenieku vidū, jo viņā ir kaut kas, kas atšķir no mūsu acīm ierastā.
Jā, Jenss ir vācietis, kurš nāk no Tīringenas pilsētas Erfurtes Vācijā, bet nu jau kādu laiku par savām mājām sauc Talsus, un, kā sarunas gaitā atklāj viņš pats, tā tas noteikti arī paliks, jo beidzot viņam ir vieta, kur patiešām sirds priecājas un ir ilgi meklētā māju sajūta, kad jūties piederīgs un iederīgs. Palikšanai šeit Jenss redz tikai plusus. Pie tam viņš ir sertificēts treneris ar grādu un diplomu, kas iegūts trīs gadu nopietnās mācībās un arī Talsu jātnieku skolai ir vērtīgs pienesums. Sarmīte un Jenss ir ne tikai laulāts pāris, bet arī lieliska treneru komanda. Viens trenē zirgus, bet otrs ir profesionāls jātnieku treneris.
Jenss Barts ir ne tikai treneris, bet arī prasmīgs inženieris, kura darbības sfēra vienkāršam, mazas lauku pilsētas iedzīvotājam šķiet vesela Amerika, ko nevar ne aptvert, ne saprast. Savu bērnību viņš pavadījis dzimtajā pusē gādīgā ģimenē, kurā valdījis miers un saticība, kas Jensam bijis labs piemērs un pavisam noteikti atstājis dziļu iespaidu. Nekad bērnībā Jenss ģimenē nav bijis stresa pilnā vidē. Inženiera sieva Sarmīte atzīst, ka ļoti novērtē vīra vecāku devumu, jo tā ir liela vērtība un svētība arī viņu kopīgi izveidotajā ģimenē. Jenss pastāsta, ka savu dzīvi jau no sākuma ir izplānojis strukturētā veidā.
Plānošana — svarīgs izdošanās priekšnosacījums
Jensam jau no bērnības svarīga bijusi nākotnes soļu plānošana, pie kuras stabili turēties. Mamma arī devusi iespēju visu plānot, tādēļ dzīve vienmēr virzījusies augšup un nekad nebijis pagrimums. Viņš ir kļuvis par tehniķi, vēlāk par tehniskās jomas meistaru, kas mācījies maģistrantūrā, tad ieguvis inženierzinātņu maģistra grādu, bet pēc tam aizgājis arī citas sfēras mācībās un ieguvis biznesa, sporta un garīgās apmācības trenera sertifikātu. Savā jomā viņš kopā mācījies 12 gadus. Inženierijas sfēra viņam vienmēr bijusi īpaši tuva un ar to saistījis nākotni vistiešākajā veidā. Pēc studijām nācis labs piedāvājums no Šveices kā rūpnīcas vadītājam izveidot uzņēmumu Saūda Arābijā, Jedā, ar 500 darba vietām un tērauda ražošanu ar 10 000 tonnām gadā, uz ko Jenss atsaucies, un, no profesionālā aspekta raugoties, tas bija patiešām veiksmīgs laiks, un šī viņa dzīves sfēra izskatījusies pat vairāk nekā spīdoši, ko nevarēja teikt par situāciju ģimenes dzīvē, jo tā, pēc Jensa sacītā, piedzīvojusi īstu krahu, jo viņš nekad nav bijis mājās. Viss pārējais, izņemot ģimeni, bijis prioritārs — bijusi sava dienas kārtība, darbalaiks, nebeidzams stress, un viņš neslēpj, ka bijis darbaholiķis, kas neizdzīvojis attiecības, un tā nu sanācis, ka galu galā 2013. gadā laulība šķirta. Turpinot sarunu par darba jautājumiem, vācu inženieris pastāsta, ka pēdējais projekts, kur darbojies savā jomā vadības postenī, ir uzņēmumā «Mercedes Benz» Hamburgā. Tautā pazīstamās «Volkswagen Beetle» jeb vabolītes būvniecība arī bijusi Jensa Barta veidotās automātiskās līnijas jeb tā sauktā konveijera veikums. Viņš koordinējis un atbildējis par izmaksām. Sarmīte smejot bilst, ka grūti gan ko saprast, bet sanāk, ka viņš bijis starpnieks starp priekšniecību un klientu. «Es esmu inženierijas meistars. Man bija jāgaida viens gads, lai mācītos tālāk, un, lai to nepalaistu vējā, bija kaut kas jādara, tāpēc sāku banku sistēmas studijas, kurās mācījos četrus gadus, bet pēc tiem turpināju četrus gadus inženierijas studijas,» par savu daudzpusīgo profilu smaidot stāsta Jenss.
Ja neredzu, tad neticu
Jenss neslēpj, ka vienmēr bijis cilvēks ar loģisko un tehnisko domāšanu, un tikai pēdējo gadu laikā viņam īpaši aktuāls kļuvis ticības jautājums. «Līdz šim manā dzīvē ticība nav bijusi aktuāla un svarīga, jo vienmēr esmu bijis reālists un ticējis tikai tam, ko redzu pats savām acīm,» saka Jenss, turpinot, ka 2017. gada maijā bijis ceļā uz jauno darbavietu un automašīnā negaidīti piedzīvojis insultu, pēc kura vairs nevarējis pakustināt labo pusi, bet nākamā stāvvieta bijusi tikai pēc diviem kilometriem. Sajūta esot bijusi biedējoša, jo sēdējis pie stūres dzīvā satiksmē. Viņš zinājis, ka ir kaut kas, kas viņu sargā, jo vadīt mašīnu tādā stāvoklī ar 100 km/h bez avārijas ir kas vairāk par veiksmi.
Insults piedzīvots pēc tam, kad 17 stundas bez apstājas viņš braucis no Latvijas un sanācis izdzert pārāk daudz enerģijas dzērienu, kad kādā brīdī viņa ķermenis tādā veidā sācis protestēt. «Bet tas vēl nebija viss, jo divas stundas vēlāk man bija paredzēts stāties jaunā darbu būvniecības vadītāja amatā pie klienta. «Es mēģināju pagulēt stāvvietā, bet tas bija bezjēdzīgi, jo biju pārpildīts ar enerģijas dzērienu.
Neskatoties uz visu notiekošo, es kaut kā nonācu pie klienta būvlaukumā, un man nav ne jausmas, kā to izdarīju, jo nevarēju pakustināt visu labo pusi. Tad tikos ar klientu, kaut nespēju taisni nostāvēt un arī īsti nevarēju parunāt, jo mute neklausīja,» atceras Jenss, mazliet jokojot un parādot, kā apmēram izskatījās viņa seja, kas bijusi pa pusei paralizēta, bet bijis jārunā nopietnā lietā. Tas bijis piektdien, un viņš ar klientu sarunājis tikties vēl nākamo otrdien. Jenss uzreiz devies uz viesnīcu, kur viņam istaba bijusi piektajā stāvā, bet viņš pat īsti nav varējis pastaigāt, kur nu vēl tikt uz piekto stāvu. «Es tajā situācijā iedomājos, ka mans stāvoklis varbūt ir tāds, jo neesmu pagulējis, bet vēlāk sapratu, ka viss ir daudz nopietnāk,» atklāj Jenss, turpinot, ka sanācis turpat sadabūt mediķi, kas viņu pa taisno nosūtījis uz klīniku, kur tika izdarītas analīzes. Ārsts gribējis, lai pacients tūlīt pat dodas uz citu klīniku, jo nevienam nav noslēpums, ka insults ir nopietna lieta, ko nevar atstāt bez uzraudzības. Jenss teic, ka bijis tik atbildīgs darba jautājumos, ka sapratis — nevar nedēļu vai ilgāk gulēt slimnīcā, jo otrdien vajadzējis sākt jauno darbu būvniecības vadītāja amatā, tāpēc prasījis, lai viņu atbrīvo pēc paša vēlēšanās.
Nopietns pagrieziens dzīvē
Izšķirošs brīdis Jensa dzīvē bijusi saruna ar ārsti, kura veikusi viņam magnētisko rezonansi. «Viņa jautāja, vai man līdzīgi bijis arī agrāk un vai man gadījumā nav bijušas stipras galvassāpes, bet es teicu, ka nav,» turpina Jenss, pastāstot, ka daktere toreiz bijusi manāmi lielā neizpratnē par visu notikušo, jo, izrādās, viņam bijis insults, bet pirms tam viņš iepriekš piedzīvojis vēl trīs. Tātad kopā bijuši četri, un nevienam nav noslēpums, ko mēdz teikt par insultu skaitu un letālo trešo. «Un manai galvai ir gara plaisa pakausī, pie kuras tiku bērnībā, kad salauzu galvaskausa pamatni. Es atkal atcerējos, ka, bērns būdams, cietu nelaimes gadījumā būvlaukumā, kad nokritu uz galvas, un man tajā bija liels caurums, kas tajā laikā tika tikai ārēji aizšūts un saistīts ar pārsēju. Galvaskausa pamatnes lūzums netika ārstēts, un līdz pat šai dienai ir saglabājusies plaisa. Izrādās, ka smadzenes vispār visu laiku bijušas apdraudētas, par ko man nebija ne mazākās nojausmas,» Jenss smaidot turpina stāstīt. Viņam tad bijusi visa tā neaptveramā informācija un tikai trīs dienas, lai tiktu atpakaļ uz kājām, jo bija sarunāta tikšanās ar klientu. Viņš sapratis, ka lietas labā ir kaut kas jādara, tāpēc nolēmis daudz kustēties un iesācis kāpt viesnīcas piektajā stāvā un pēc tam lejā pa kāpnēm. Iesākumā viena «virsotne» aizņēmusi 30 minūtes, un ārsts pieteicis nepārpūlēties, taču apņēmīgais vācietis nolēmis kustēties nepārtraukti visu atlikušo laiku līdz svarīgajai tikšanās reizei.
Beidzot noticēju brīnumiem
Sieva Sarmīte pastāstīja, ka tajā brīdī viņa lūgusi savas draudzes palīdzību un kopā ar kalpotājiem iestājusies par Jensu lūgšanās, lai visas funkcijas atjaunojas un viņš ātri tiek uz kājām. Jenss teic, ka pats tad Dievam nav ticējis, bet tad, kad Sarmīte pateica, ka draudze par viņu lūdz, pamanījis, ka sestdien jau kļuvis manāmi labāk, un patiešām notika brīnums, un viņš varējis norunātajā dienā pilnīgi normālā stāvoklī sākt jauno darbu. Arī runāt spēja bija atjaunojusies. «Es gribēju runāt, bet man nebija pareizo vārdu, un es nespēju tos izrunāt, bet interesanti ir tas, ka šodien spēju izteikt visu, un manā darbā ir bezgala svarīgi ar klientu runāt un rīkoties pārliecinoši. Esmu iemācījies ātri pārslēgties sarunā tad, kad nevaru izteikt vārdus un atrast īstos teikumus, un tas nav pamanāms. Tas viss notiek zibenīgi. Es labi izpildīju savu darbu un pēc tam ieguvu jaunu amatu uzņēmumā «Daimler AG» kā būvniecības un projektu vadītājs ražošanas līnijā.
Un arī tur ir svarīgi runāt ar klientu simtprocentīgi nopietni, jo šis ir ļoti liels projekts,» pieredzētajā dalās inženieris. Tāpat Jenss piebilst, ka tepat Latvijā bija ticis pie trijām kuņģa čūlām, ar kurām arī ticis galā brīnumainā kārtā. Tas viss vedis pie atziņas, ka ir tomēr kāds, kas vienmēr ir parūpējies par to, lai viņam viss būtu labi.
Jauns skatījums un jauna dzīve Talsos
«Mani padara stipru apziņa, ka es neesmu viens un ka man blakus ir arī brīnišķīga sieviete un divas lieliskas meitas. Kas ir mainījies manā dzīvē kopš tā laika? Strikti runājot, varu teikt, ka visu daru pavisam citādāk un vairs nekur nebraucu bez apstājas jeb, kā saka, nonstopā, bet cenšos, lai ģimenē es būtu labs tēvs un vīrs savai sievai. Es regulāri apmeklēju savu draudzi, kuru pašā sākumā nu nekādi negribēju atzīt par reālu un ko īpašu. Un šodien esmu pilnīgi pārliecināts, ka manā dzīvē nekāda reliģija nav vajadzīga, jo vajadzīga ir tuvība un attiecības ar Dievu, kas mani pasargājis tik daudzās situācijās, līdz pat šai dienai, ko varēju atzīt tikai pēc visa notikušā.
«Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka esmu bez aizspriedumiem un ka man kā vācietim Latvijā nav viegli. Es te iemācījos, ka Latvija mani negaida. Kad ierodies no valsts, kurai ir augsti ekonomiskie rādītāji un kura ir augšgalā, valstī, kur ekonomiskais rādītājs nav iepriecinošs un ir tikai gatavībā augšupejai, tad automātiski sanāk būt ar mazliet piepaceltu degunu. Bet visus gadus, kopš te braucu, mācījos un redzēju, ka cilvēki, ar kuriem runāju, nāk pie manis ar atvērtu sirdi un neizturas pret mani tā, it kā es būtu kas augstāks, tāpēc mācījos gaidīt, kad cilvēks runā, un klausīties, ko viņš man saka. Es savā ziņā iemācījos pazemību.
Es sapratu, katrs cilvēks ir tā vērts, lai tam pretī izstieptu roku, uzklausītu un izrādītu cieņu… Es ar to domāju arī savu sievu. Mēs abi esam līderi, un ir jāpieliek arī piepūle,» domās dalās Jenss, kurš Talsus ir ļoti iemīlējis. «Es pēdējos savus dzīves divdesmit gadus nebiju bijis īsti mājās, jo vienmēr biju ieracies darba lietās un biju ārpus visa tā. Arī tagad sanāk pabraukāt, bet es šeit jūtos kā mājās. Pilsēta man ir kā mājas. Agrāk pirmajās attiecībās es atnācu mājās, bet man nebija kontakta ar ģimeni — ne ar sievu, ne ar dēlu. Šeit es pilnībā jūtos kā draugs. Es dzeru savu kafiju, izeju pagalmā un atpūšos, un tas ir pavisam kas cits. Talsi man patiešām ir mājas,» priekā dalās Jenss, kuru pārsteidz mūsu spēja dzīvot ar tādiem ienākumiem, stabili pastāvēt un būt stipriem.
Aristokrātiskas asinis
Jenss pastāsta, ka Vācijā karaļu valdīšanas laikos viens no septiņiem pēdējiem bijis karalis fon Heinens (von Heinen), kas pārstāvējis tā saucamās zilās asinis. Un, kad Vācija bija sašķelta divās daļās, notikušas arī nekārtības un īpašumu atņemšanas, bet no Jensa mammas puses viņu ģimenei piederējis milzīgs īpašums, kas pielīdzināms lielai muižai, apmēram tādai, kāda ir Laucienē, taču tad, kad Berlīnes mūris kritis, nevienam no ģimenes nebija vairs intereses par šo īpašumu, jo viss atgūšanas process prasītu milzīgu laiku un atdevi. Bet īpašuma nosaukums ir palicis vecais — von Heinen, kas ir Jensa mammas dzimtas uzvārds. Jenss neslēpj, ka viņa sirdij tuva ir arī klavierspēle, kuras apgūšana bija prasība no vecākiem, tāpēc daudzus gadus gājis apgūt to pie mūzikas pedagoga divreiz nedēļā. Citiem vaļaspriekiem dzīvē nav atlicis laika. Tāpat nekad nav bijuši īsti draugi. «Kad esi bijis visur un vienmēr apkārt bijis daudz cilvēku, tos tu nevari saukt par draugiem. Kas ir draugs? Draugs ir tas, kurš pēc pieciem gadiem joprojām tev zvana un jautā, kā tev klājas,» smaidot saka Jenss.

Jenss Barts: «Tagad man ir draugi. Mana ģimene ir mani draugi. Man gribas visiem pasacīt: «Lūdzu, neaizmirstiet tos cilvēkus, kuri dzīvo jums līdzās. Tie ir labākie draugi, kas jums ir. Viņi redz tevi pieceļamies no rīta un to, kāds izspūris tu esi. Viņi uzreiz jūt, kad kaut kas ar tevi nav kārtībā. Tie ir tavi draugi, pārējie ir tavi paziņas. Cilvēki