Kur vien sāc kustināt, tur smird

Viedokļi

Pēc tam, kad LTV raidījums «Aizliegtais paņēmiens» publiskoja savu eksperimentu, kura laikā žurnālisti iefiltrējās kontrabandas cigarešu biznesā, tika noskaidrots, ka valsts budžetam garām iet miljoni eiro, bet viena «točkas» saimnieka ienākumi mēnesī sasniedz aptuveni 12 000 eiro. Turklāt kontrabandas cigarešu tirgotājiem mēdz būt administratīvie sodi pat 100 tūkstoš eiro apmērā, bet piedzīt tos nevar, jo sodītajiem nav legālu ienākumu. Pēc notikušā Rīgas domes priekšsēdētājs Oļegs Burovs lika lauzt līgumu ar «Tirdzniecības nams Latgales priekšpilsētā», tirgotājiem bija jāizvācas līdz pirmdienai, 13. janvārim. Turklāt izrādījās, ka nomnieka teritorijā izvietotajām tirdzniecības ēkām ekspluatācijas termiņš beidzies jau pirms vairāk nekā desmit gadu, un galvaspilsētas vadība solīja tās nojaukt, bet tas tā arī nebija paveikts. Nu jā, Nilam (tam, kas Ušakovs) bija pārāk daudz citu rūpju… Piemēram, tiltu novešana līdz ārkārtas stāvoklim, K. Barona ielas bojāšana u. tml.
Tad nu manu sirdi otrdien piepildīja siltas izjūtas, redzot pirmos video sižetus, kā šīs vecās būdiņas Centrāltirgū tiek nojauktas. Jau studiju gados, ik dienu ejot garām šīm Centrāltirgus būdiņām, ikreiz pārņēma nepatīkama, pat riebīga izjūta. Cilvēku kontingents, kas tur apgrozījās, netīrība un kopējais tēls ar nepievilcīgajām būdelēm galvaspilsētas centru katrā ziņā neizskaistināja. Absolūti nepārsteidza LTV raidījuma konstatētais, un domāju, ka tur nelegāli tika realizētas ne vien cigaretes, bet arī daudz kas cits. Tāds pamatīgs, riebīgs un derdzīgs perēklis, kas bija ļoti ilgus gadus valdījis kā atsevišķa republika. Vai kaut kas tāds būtu noticis, ja medijs nebūtu atklājis un raidījis šokējošos materiālus? Protams, ka ne! Tas, cik tiesībsargājošās iestādes mūsu valstī ir nevarošas/bezspēcīgas, ir skumji… Viņi pielīp kā uts mazajiem likumpārkāpējiem, bet tur, kur apgrozās lielākas zivis, vien noplāta rokas, sak’, mēs tur neko nevaram izdarīt. Un neba tā ir vienīgā vieta, kas kā perēklis smirdējusi jau gadiem. Šādu «perēkļu» Latvijā ir neskaitāmi daudz, un tie ir dažādās vietās, lietās un iestādēs.
Žurnālisti, kas veido «Aizliegto paņēmienu», ir malači, jo citādāk šādus jautājumus nevar pierādīt, atspoguļot, lai kaut ko panāktu. Diemžēl ikdienas komunikācija starp tiesībsargājošo iestāžu, kā arī valsts un pašvaldību darbiniekiem bieži vien ir ļoti oficiāla, «sausa», citkārt medijiem pat tiek «iedots kurvītis», un tad nu ej un izstiepies kaut gar zemi, ja vajag steidzamu komentāru, skaidrojumu. Tas, ka likums noteic, ka «masu informācijas līdzekļiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām», nereti nemaina patvaļu, ka tā netiek sniegta. Sak’, iepūt man! Ne velti žurnālista darbs ir tāds «suņa darbs», kad tu, labu gribēdams, tiec apsaukts, nolamāts vai kāds pat iesper, bet, kad nu pašam vajag palīdzību, skrien pie šā suņa un prasa, lai tas kā sargsuns to aizstāv. Lūk, tāda tā mūsu sabiedrība — dzīvo, mainās un «fīrējas» tā, lai tikai pašam būtu labums. Un par pārējo nospļaujas. Bet tad pienāk brīdis, kad sargsuns iekožas kājā un nelaiž vaļā, jo tā jau tik tāda iedoma, ka patvaļa var un varēs valdīt līdz mūža galam. Tā nav un nebūs. Ja sunim uzbrūk, tas kož.