Kā Talsi kļuva par deviņu pakalnu pilsētu?

Kultūra

Mūsu pilsētu raksturojošais Deviņu pakalnu apzīmējums zināms plaši un izmantots daudzveidīgi, tomēr to vajadzētu vērtēt nevis no ģeogrāfiski vēsturiskā, bet kultūrsociālā un komerciālā viedokļa.
Kaut arī 1978. gadā laikrakstā «Padomju Karogs» publicētajās atmiņās par pirmskara Talsiem nacionālkomunistu laika kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš rakstīja: «Visi sen zina — Roma uz septiņiem pakalniem, bet Talsi uz deviņiem», patiesībā nosaukumu pirmo reizi publiski izmantoja 1935. gadā. To publicēja autoentuziastu žurnāla «Motors» septembra izdevumā. Par jau otro Talsu ralliju vēstīja korespondents ar iniciāļiem M. Č. (vārds diemžēl nav atšifrējams), pie reizes pamatīgi apjūsmojot Talsu apkārtni. «Ar lielu interesi to vēro katrs, kam gadījies viņā nokļūt pirmoreiz. Nevar noliegt — pilsētas skaistums ir savdabīgs. Samelots nav — netrūkst solīto ezeru, ne kalnu. Talsi guļ uz deviņiem pakalniem, pārspējot pat mūžīgo pilsētu Romu.»
Vispārējā Latvijas tūrisma bumā 30. gadu vidū
izdevās atrast ļoti veiksmīgu zīmolu, kura pamatā bija nevis noteikta skaita pakalni, bet gan kurzemnieciskā dižošanās. Tā panāca, ka Talsi viesu piesaistīšanā spēja konkurēt ar Ventspils un Jūrmalas pludmalēm, Ķemeru un Valmieras minerālūdeņiem, Siguldas Gaujas senleju un citiem krāšņumiem. Leģendas tapšanas iemesls nojaušams novadnieka Viļa Veldres tēlojumā. «Uz Talsiem. Uz šo pilsētu, kas novietojusies divu ezeru krastmalās uz deviņiem pakalniem. Tos pakalnus gan tik daudzus var saskaitīt tikai īsti zinātāji, un tas tad arī tiek darīts tikai tāpēc vien, lai Talsos būtu kaut kas vairāk nekā Romā.»
Nav pamata apgalvot, ka būtu pieticis ar astoņiem, vai varbūt varēja saskaitīt visus desmit pakalnus. Tolaik īpaši veicinātā interese par folkloru, visdrīzāk, bija pamats atspoguļot skaitļa deviņi maģiskumu: «deviņvīru spēks», «deviņiem ziediņiem», «pār deviņiem novadiem» u. c. Šādā izpratnē visautentiskākais apzīmējums deviņkalni, gluži kā «Talsu piensaimnieka» gardajai produkcijai.
Sākot no 1936. gada maija, kad sākās tūrisma sezona, vietējā un valsts mēroga preses izdevumos publicēja dažādu Latvijas vietu reklāmas. Tai skaitā arī mūsu pilsētai: «Talsi — Kurzemes pērle. Kā mūžīgā ROMA guļ uz septiņiem pakalniem, tā Kurzemes skaistākā pilsēta TALSI apmetusies uz deviņiem kalnājiem, kuru vidū mierīgi snauž divi ezeri. Ezeru un kalnu pilsēta.» Unikālā krājuma «Talsu Novads» trešajā grāmatā publicēts Latvijas tūrisma nozares vadītāja Kārļa Vanaga raksts par Talsu un apkārtnes tūrisma maršrutiem, kas sagatavots ne vēlāk kā 1935. gadā. Tur atrodami Kuršu pilskalns, Sudmal (Dzirnav)kalns un Baznīckalns, kā arī Leču kalna nosaukums. Lietpratējs nebūtu ignorējis iespēju nosaukt visus pakalnus, ja šāds saraksts būtu pieejams.
K. Vanagu (1907—2002), bijušo skautu aktīvistu, tikai 24 gadu vecumā iecēla par Iekšlietu ministrijas jaunizveidotās Tūrisma nodaļas vadītāju. 1935. gadā viņš kļuva par Tūrisma biroja galveno personu, turpinot ceļotāju koordinēšanu valstī līdz pat 1940. gadam. Kaut zināms kā daudzu Latvijas skaistāko vietu redzētgribētājiem palīdzīgu rakstu un grāmatu autors, K. Vanags bija jurists. Šajā profesijā kara beigās viņš strādāja Kuldīgas apriņķī, pēc tam bēga uz Rietumiem, mūža lielāko daļu pavadot ASV. Tieši viņš radīja saukli «Apceļo savu dzimto zemi!». Bet kurš gan izdomāja Deviņu pakalnu pilsētas apzīmējumu?
«Aizdomas krīt» uz trim.
1935. gadā Tūrisma biroja pirmajā Vislatvijas izstādē Rīgā Talsu stends ieguva zelta medaļu. Tā gan nebija vienīgā piešķirtā, tomēr mūsu rādītais bija pašu labāko skaitā. To ievērojamu, neskatoties uz nozīmīgu tūrisma «magnētu» neesamību, bija padarījuši divi mākslinieki. Gleznotājs Kārlis Freimanis (1909—1987) un fotogrāfs Kārlis Celmiņš (1905—1941?). K. Freimanis bija zīmēšanas skolotājs ģimnāzijā, dzīvoja pie vecākiem K. Valdemāra ielā Nr. 9, K. Celmiņš — fotomeistars, kurš strādāja darbnīcā Lielajā ielā Nr. 7 (nams nav saglabājies). Viņus vienoja atbalsts latviešu tautiskuma idejām, arhitektūras studijas, vecums. Var pieņemt, ka tieši kopdarbā tapa izstādes sauklis «Talsi — Kurzemes pērle. Ezeru un kalnu pilsēta». Kāpēc gan ne arī «deviņkalnu pilsēta»?
Trešā persona, kurai bija tieša saistība ar tūrismu Talsos, bija grāmatnīcas «Kultūra» īpašniece Alvīne Ozoliņa (1899—1986). Viņas veikaliņš, likteņa ironija, tieši blakus tagadējam Talsu tūrisma informācijas centram, tikai ar ieeju no paša tautas nama stūra, kļuva par pirmo pieturu, kur pilsētas viesi jau pirms vairāk nekā 80 gadu meklēja informāciju par pilsētu un iegādājās suvenīrus. Kurš no šiem tūrisma celmlaužiem — vēlākais tūrisma instruktors, fotogrāfs K. Celmiņš, dekorators K. Freimanis vai uzņēmēja Alvīne Ozoliņa —, varbūt vēl kāds cits, radīja deviņu pakalnu pilsētas apzīmējumu, šodien laikam vairs neuzzināt.
Pēc okupācijas gadu desmitiem vispārējā varas pieļautā režīma atslābuma gaisotnē, kad daudzviet neoficiālu simbolu statusā mēģināja atjaunot vecos pilsētu ģerboņus, 60. gadu vidū, atjaunojās interese par seno pilsētas apzīmējumu. Laika pārrāvums bija daļēji izdzēsis filozofisko saturu, vedinot uz domu, ka jāatrod deviņi noteikti pakalni. Sadarbība un konkurence ar citām reģiona rajonu pašvaldībām apzīmējumu pacēla tādos augstumos, ka Sadzīves pakalpojumu kombināta apģērbu šuvēji pat izveidoja vīriešu modes paraugkomplektu «Pāri deviņiem pakalniem», tēlu, kas kopumā atgādināja pirmskara tūristu ar ceļotāja spieķīti rokās, vai arī angļu lordu golfa apģērbā. 1973. gadā pie diezgan uniformētās sabiedrības pieradušie nespēja pieņemt vīriešu ikdienas apģērbu: trīsceturtdaļgaruma bikses ar atlokiem, vesti un kaklasaiti.
Tikai astoņdesmito gadu sākumā,
kad visas bēdas un sūdzības bija ierasts risināt ar preses palīdzību, atbildot uz kāda pilsētnieka vēstuli, laikrakstā beidzot publicēja pakalnu sarakstu, gan par Ķēniņkalnu nosaucot Leču kalnu. Tomēr pēc dažiem gadiem neskaidrība bija saglabājusies. 1980. gadā izdotā tūrisma prospektā bija minēti septiņi, to atkārtoja kādā televīzijas raidījumā par pilsētu. 3. Ceļu būvniecības rajona arodkomitejas priekšsēdētājs Žanis Miķelšteins mēģināja vēlreiz noskaidrot patiesību, un saņēma atbildi. «Lūk, kā ir ar tiem pakalniem: deviņi gan jau sanāks. Tie būtu: Tiguļu, Sauleskalns, Pilskalns, Baznīckalns, Dzirnavkalns, Leču, Pilsētas dārzs jeb Ķēniņkalns, Vilkmuižas un Krievraga. Galvenais, lai šie un citi pakalni vienmēr būtu sakopti, tīkami mums pašiem un daudzajiem ciemiņiem.» Visai savdabīgi uz ziņu reaģēja trimdas prese, pārpublicējot gan jautājumu, gan atbildi ar komentāru: «Ir labi, ka vēl atrodas arī kalnu skaitītāji, kalnus nevar nozagt nedz nodzert pat padomija.»
Apmēram pirms 20 gadiem tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Roze bija aicinājusi uz sarunu vairākus pilsētas vēstures zinātājus, lai apzīmējumu padarītu par tūrisma zīmolu, vienojoties par konkrētajiem pauguriem. Pieņemtie ir relatīvi, jo dažādos laikos pakalniem bijuši no šodienas atšķirīgi nosaukumi. Dzirnavkalns dēvēts par Bruņinieku pils kalnu, Pilskalns — par Klosterkalnu, Baznīckalns par Komunāru kalnu, Krievraga — par Gaismas, Leču kalns (1939. gadā presē minēts, ka uz tā cels Brīvības cīņu pieminekli) par Benzīntanka kalnu. Iedzīvotāji lietoja arī Pasta kalna (Lielās ielas sākumā, pasta nodaļa neilgu laiku atradās tagadējās SEB bankas telpās) un Grunska kalna nosaukumus — Lielās ielas nobeigumā.
Diemžēl deviņu pakalnu pārāk liela komercializēšana ir atstājusi ēnā patiesu interesi par pilsētas vēsturi. Bez pagātnes nav tagadnes, kā teicis kāds gudrais. Un grūti ielikt jēgu zīmēs (dabas un kultūras pieminekļos), ja nav pietiekamas izpratnes par to izcelšanos.

Antra Grūbe
Talsos