«Vai mēs spējam ar Dievu vienkārši būt kopā?»

Personības

Jautājumu par to, kā veidot attiecības ar Dievu un piedzīvot izmaiņas savā dzīvē, cilvēki sev ir uzdevuši gadsimtiem. Garīgās dzīves attīstīšanas un veidošanas instrumenti ir dažādi, bet mērķis viens — piedzīvot Dievu kā kaut ko konkrētu, reālu, dzīvu un sastopamu. Atziņās par garīgās dzīves veidošanu un prasmi norimt, viesojoties Talsu luterāņu draudzē, dalījās Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs.
«No vienas puses, mēs kā kristīgi cilvēki zinām visas lielās atbildes. Dievu mēs sastopam divos galvenajos veidos — caur to, ka mēs klausāmies Viņa vārdu, lasām to Bībelē, dzirdam baznīcā, sprediķos, un mēs Viņu piedzīvojam caur tā saucamajiem sakramentiem — piedalāmies Svētajā Vakarēdienā, visticamāk, esam kristīti un zinām, kas šie sakramenti ir. Tas mums atgādina, ka Dievs ir nevis ideja, ko mēs ar vārdiem varam aprakstīt, bet ka Viņš ir kaut kas pavisam konkrēts. Sakramenti ir tie, kas mums to atgādina. Tu vari pateikt otram cilvēkam «es tevi mīlu» ar vārdiem, bet tu vari to pateikt arī caur to, ka uzaicini cilvēku uz kopīgām vakariņām, izdari kaut ko tā cilvēka dzīvē vai kā citādi tīri praktiski to parādi. Līdz ar to, no vienas puses, viss ir skaidrs — mēs klausāmies Vārdu, piedalāmies sakramentā, tā mēs pavadām savu dzīvi, un rezultātā esam kristīgi cilvēki, bet, vai ir kādi instrumenti, ar kuriem varam piedzīvot, ka mūsu dzīve, pasaules uztvere un sevis uztvere mainās?
Esam aicināti augt un veidoties
Mūsu ticības pamatā ir ļoti svarīga atziņa — mūsu vērtējumu, stāvokli Dieva priekšā un Dieva mīlestību nenosaka mūsu panākumi, sasniegumi, spēja būt perfektiem, svētiem un pilnvērtīgiem cilvēkiem. To nosaka, ļoti vienkāršoti izsakoties, tas, kas un kāds Dievs vispār ir. Beigu beigās mēs esam nonākuši pie tā, kas ir mūsu luteriskās ticības pamats, proti, šī atziņa, ka mēs esam aicināti augt un veidoties, atceroties, ka Dieva mīlestība mums ir dota Kristus dēļ. Dievs ir gribējis un grib mūs izglābt. Tas, ko Viņš ir izdarījis, ir prātam neaptverami — Viņš ņem mūsu nepilnību, grēku, izdarību un neprasmju sekas uz sevi un neliek mums to visu izjust, bet pats ar to tiek galā. To nozīmē Kristus krusts. Viņš uzņemas mūsu sakrātās lietas uz sevi, lai dotu mums iespēju. Tas nenozīmē, ka nevaram savu dzīvi sačakarēt. Tas nozīmē, ka mums vienmēr ir iespēja. Mēs drīkstam apzināties, ka Dievs mūs mīl tādus, kādi esam. Dievs mūs mīl jau tagad, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāpaliek maziem bērniem. Tas vienkārši nozīmē to, ka visā ceļā no pirmās līdz pēdējai dienai, kas mums šeit virs zemes ir dotas, mēs drīkstam zināt divas lietas — mēs tiekam mīlēti un mums ir pieeja pie Tēva. No otras puses, mums ir nemitīgas iespējas augt, veidoties un pilnveidoties,» uzsvēra I. Paičs.
Viņš norādīja, ka, balstoties uz Bībeles tekstiem, par cilvēku iespējams domāt kā par trīsdaļīgu būtni, kam ir miesa, dvēsele un gars. Tie ir trīs līmeņi, kas parāda, ka būt cilvēkam nozīmē nest sevī dažādus aspektus. Katram no tiem pretī ir noteiktas garīgas prakses, garīgās dzīves metodes un akcenti. Mums kā cilvēkiem ir dažādi uzdevumi, dažādi izaicinājumi, un atbilstoši tam ir arī dažādas metodes, ar kurām šos izaicinājumus var risināt.
Neko nav tik viegli viltot kā ārējo formu
«Iepretim mūsu garam bez tā, ko jau teicu sākumā, ir viena ļoti svarīga prakse, ko es saukšu par kluso lūgšanu. Tā iedarbojas uz mūsu apziņu, uztveri un kļūst par vienu no svarīgiem elementiem, lai mēs attīstītos kā cilvēki. Tā ir konkrēta lūgšanas forma, kas ir bijusi pazīstama cauri visiem gadsimtiem un kuras iezīmes ir atrodamas Bībelē. Šis specifiskais lūgšanas veids tiek saukts par kristīgo meditāciju, jo tiek akcentēts lūgšanas kā klātbūtnes un ieklausīšanās aspekts. Mācīšanās uztvert izsenis kristīgajā kultūrā ir tikusi saistīta ar latīņu valodas vārdu «meditācija», kas nozīmē koncentrētas, fokusētas pārdomas, kuru mērķis ir uztver, sadzirdēt un saprast. Kas lūgšanu padara par kristīgu vai kas meditāciju padara par kristīgu? Kā es varu zināt, ka cilvēks ir kristietis? Es gribētu izteikt provokatīvu apgalvojumu, ka neko nav tik viegli viltot kā ārējo formu. Vai viss, kas izklausās kristīgs, ir kristīgs? Vai viss, kas izklausās atbilstošs kādiem standartiem, tāds ir? Izšķirošs ir dziļākais līmenis. Kristīgā meditācija ir meditācija, kuru veic kristīgs cilvēks, tāpēc, ka viņš šo metodi, kas ir pazīstama arī citās kultūrās, lieto, būdams Kristus māceklis. Tas, kas padara kaut ko kristīgu, ir cilvēks, kas to dara, nevis tehnoloģija vai metode. Runa ir par pareizu iekšēju noskaņojumu — es to daru tāpēc, ka gribu mācīties no Kristus un gribu kaut ko no tām iespējām, ko Dievs man ir devis, maksimāli izmantot. Māceklis ir cilvēks, kurš mācās. Mēs esam Kristus mācekļi, bet gribam būt kristīgie skolotāji. Kristus skolu nav iespējams absolvēt! Par kristīgumu nevajadzētu spriest pēc ārienes, bet pēc Gara un augļiem. Vārds «meditācija» nāk no latīņu valodas, un tāpēc, ka Bībele ir rakstīta senākās valodas formās, tas Bībelē nav atrodams, bet ir vēl daudzi citi teoloģijā lietoti vārdi, kas Bībelē nav atrodami, piemēram, vārds «Trīsvienība». Cilvēki savu sākotnējo pieredzi mēģināja izteikt tajos vārdos un formā, kādas viņiem tobrīd bija pieejamas,» pārliecību pauda mācītājs.
Sabats parāda, kas mēs esam
Viņš uzsvēra, ka, veidojot garīgo dzīvi, svarīgi ir nevis skriet maksimāli ātri uz priekšu, bet spēt apstāties. «Meditācijas senais pamatojums ir saistīts ar pašiem Bībeles sākumiem. Bībele sākas ar pasaules radīšanas aprakstu, kurā Dievs radīja pasauli sešās dienās. Dievs teica, lai top gaisma, un tapa gaisma, Dievs nošķīra gaismu no tumsas, gaismu nosauca par dienu, tumsu nosauca par nakti, un tā tapa vakars un rīts. Pirmā diena. Pēc tam Viņš darīja to un to, un tapa vakars un rīts, otrā diena. Un tapa vakars un rīts, trešā diena, vakars un rīts, ceturtā diena. Ja jūs kaut ko zināt no Vecās Derības un senajiem tekstiem, jūs zināsiet, ka lieka atkārtošanās tērē teļa ādas, līdz ar to neviens nerakstīja liekus vārdus. Tas, ka tur visu laiku ir šis ritms, parāda, ka tas ir svarīgi. Dievs pasauli rada dienas laikā, un tad ir nakts, kurā Viņš nerada, kurā Viņš vienkārši ir. Tad atkal ir diena, kaut kāda aktivitāte, un tad nāk nakts, kurā ir miers un nekas jauns nenotiek. Kad Viņš visas sešas dienas ir cītīgi pastrādājis, nāk septītā diena, kas ir sabats. Sabata dienā Dievs mitējās darīt visu to, ko Viņš bija darījis, apstājās, atpūtās un bija kopā ar pasauli. Šeit parādās kaut kas ļoti būtisks — pasaule iegūst pilnību caur apstāšanos un norimšanu. Bibliskais ritms ir aktivitāte, norimšana. Sabats parāda, kas mēs esam un kas ir šīs pasaules dziļākā jēga. Dziļākā jēga ir nevis vienkārši darboties, bet dzīvot un baudīt dzīvi. Sabats mums māca apstāties. Dievu var sastapt caur verbālu aktivitāti, lūgšanas aktivitāti, bet Viņu var sastapt arī caur aktivitātes samazināšanos. Ja tu negribi pazaudēt visu, ko tu darbodamies dari, tev ir jāmācās apstāties,» piekodināja I. Paičs.
Atklājot cilvēka sirds fokusu
Meditācija māca norimt un atrasties šeit un tagad. Lai piedzīvotu Dievu, mums jāsaprot, ka debess un zeme ir pilna Viņa godības. Baznīca atgādina, ka Dievs ir klātesošs, bet baznīca nav vienīgā vieta, kur Dievs ir klātesošs. Tur Viņš ir īpaši redzams, bet patiesībā baznīca simbolizē Viņa visur esošo klātbūtni. «Stāsts nav par to, ka tev Viņš jādabū lejā no debesīm vai kaut kas jāizdara, lai Viņš šeit būtu. Viņš šeit ir. Meditācija saka — mācies pievērst uzmanību tam, ka Viņš ir šeit. Tas mūsu dzīvei piešķir citu dimensiju. Kā iemācīties būt pietiekami vērīgam, uzmanīgam, lai to pamanītu? Klusi mēs esam tad, kad mēs klausāmies. Beidzot apklustam un sākam dzirdēt. Patiesībā visas galvenās problēmas mūsu dzīvē rodas nevis no tā, ka Dievs būtu tālu, bet no mūsu milzīgās aktivitātes. Izvēlies vienu īsu lūgšanas vārdu, vienu īsu lūgšanu un vienkārši saki to vēlreiz un vēlreiz! Ja tev nāk prātā citas domas, atmet tās un vienkārši turpini sacīt savu lūgšanu! Atstāj domas uz vēlāku brīdi, neiemaini lūgšanas vārdu pret kaut ko citu! Šis lūgšanas vārds tev ļaus būt šeit un tagad un ļaus saprast, ka Dievs ir klātesošs arī tad, ja tu nespēj Viņu iztēloties. Tieši tajā ir visa būtība. Tu vari atkārtot vārdus, lai notrulinātos, — tas ir iespējams, bet tas nav tas, par ko šeit ir runa. Runa nav par to, ka tu apdullini sevi, bet saproti, ka tev nevajag neko īpašu pateikt, tev vienkārši vajag būt ar Viņu kopā. Tad, kad ir pa īstam traki, tu dabiski nonāc pie tā, ka atkārto vienu un to pašu. Tas izsaka cilvēka sirds fokusu.
Slavēt bez vārdiem
Tas ir saistīts ar vispārēju izpratni par to, kas ir lūgšana. Vispirms tas ir lūgums — ja man galvā ir manas nenormālās problēmas, tad par kādu apstāšanos un būšanu šeit un tagad mēs varam runāt? Man tas ir jāizstāsta Dievam un jānoliek Viņa priekšā. Tad es sāku saprast — nevar būt, ka lūgšana ir tikai par manām egoistiskajām vēlmēm un vajadzībām, un tad es nonāku pie aizlūguma — sāku lūgt par citiem. Šajā formā ļoti spēcīgi praktizējam arī mīlestību. Pēc tam sāku saprast, ka lūgšana ir ne tikai tāpēc, lai kaut ko dabūtu, bet arī tāpēc, lai pateiktos. Vai varēt būt tāds laiks ar Dievu — 20 minūtes, kurās es neprasu ne sev, ne citam, bet vienkārši esmu pateicīgs? Tā ir ļoti svarīga garīgā prakse. Lūgums ļauj man smagumu nolikt malā un saprast, ka Dievs to redz, aizlūgumi man palīdz ieraudzīt citus cilvēkus un turēt viņus savā sirdī, un pateicība ļoti būtiski veido manu vispārējo pasaules izjūtu. Tad es sāku domāt, ka tas viss man ir tāpēc, ka Dievs man to ir devis, ka varbūt man nevajag pateikties par lietām, bet par to, ka es esmu un šī pasaule ir tik fantastiska. Tā mēs nonākam pie slavēšanas. Slavēšana nav tikai skaistas dziesmas, slavēšana ir pateicība par Dievu, Viņa lielumu, mīlestību un to, kāds Viņš ir. Vienā brīdī es saprotu, ka man ne tikai jālūdz, jāpateicas un jāslavē Dievs, bet es nonāku līdz tam, ko senajā kristīgajā valodā sauc par adorāciju. Adorācija ir slavēšana bez vārdiem, tas ir prieks par to, ka es varu būt kopā ar Dievu. No ļoti konkrētām lietām līdz tam, ka esam sabatā, mierīgajā noskaņā, kur varam būt pateicīgi un priecīgi. Vai mēs spējam ar Dievu vienkārši būt kopā?» noslēgumā retoriski jautāja mācītājs.