«Tavi sabiedrotie ir laiks un cilvēki, kas tev apkārt». Tikšanās ar filmas «Valkātājs» režisoru Ivaru Zviedri

Kultūra

Svētdien, 12. janvārī, dokumentālā kino mīļotājiem Talsu kinoteātrī «Auseklis» bija iespēja baudīt jauno režisora Ivara Zviedra dokumentālo filmu «Valkātājs» un pēc seansa tikties ar pašu režisoru, kurš pastāstīja gan par darba tapšanas procesu, gan to, kā nonācis līdz idejai veidot filmu par nelegālo imigrantu ievešanu mūsu valstī, kas nereti veido daļu no Latvijas pierobežas cilvēku ikdienas.
Dokumentālās filmas «Valkātājs» galvenais varonis ir Gatis jeb, kā viņu sauc apkārtējie — Pepiņš, kurš jau vairākkārt pieķerts par nelegālo imigrantu vešanu pāri valsts robežai un paspējis par to pat izciest sodu.
Skatītājam ir iespēja iepazīt arī citus pierobežas pagastu iedzīvotājus, kā arī nedaudz ielūkoties robežsardzes darbinieku un nelegālo robežpārkāpēju dzīvē. Filma atklāj plašu un neizskaistinātu pierobežas dzīves spektru ar tās savdabīgo, bet reālo sadzīvi.
Jālaiž brīvībā, jo jāpabeidz filma
Filmēšanas process ildzis vairāk nekā trīs gadus, atklāja režisors.
«Pirmkārt, jau tāpēc, ka Pepiņš, atrodoties ieslodzījumā, rakstīja prezidentam vēstuli, kurā lūdza, lai viņš tiktu apžēlots, — režisors esot teicis, ka viņš jālaiž brīvībā, jo ir taču jāpabeidz filma,» smejot stāstīja I. Zviedris. «Mūsdienās, kad ir tāds projektu laiks, arī katra šāda filma ir projekts, bet tieši dokumentālajā filmā tas projekts ir vairāk tikai projekta pēc, jo visu izsaka tas, kā tu darbojies, kā tu ar to visu tiec galā. Tā jau ir tava darīšana, un, protams, ka filmu varēja beigt filmēt ātrāk, bet tad Pepiņš vēl nebūtu ārā no cietuma. Šis piedevām ir arī starptautiski attīstīts projekts, daži televīzijas kanāli jau šo filmu bija paspējuši nopirkt, un man katru dienu pienāca zvani ar jautājumiem — kur tad ir filma, kāpēc vēl nav? Nu tad es stāstīju viņiem, ka man jāgaida, kad varonis iznāks no cietuma. Tad jau es vēl nezināju, vai viņu vispār izlaidīs ārā. Ja Pepiņam būtu jānosēž pilni divi gadi, tad nu kaut kas vēl noteikti būtu bijis jādomā, bet viņu tomēr izlaida,» atklāja režisors.
Ar kameru guļamistabā
Kinoteātra «Auseklis» vadītāja Māra Cēbere I. Zviedrim uzdeva jautājumu, kā īsti radusies filmas tēma. Vai tās aizmetnis veidojies no tā, ka nelegālā imigrācija šobrīd ir ļoti aktuāla lieta mūsu sabiedrībā, vai arī tas radies, dzīvē satiekot filmas varoņus, kas ir tik spilgti, ka vienkārši nav iespējams šādus reālus tēlus nedokumentēt? Uz to I. Zviedris bilda, ka dokumentālajam kino tomēr ir dažādi paveidi, jo tas ir ļoti plašs jēdziens. Īpaši mūsdienu dokumentālais kino, kas dažubrīd saplūst kopā ar spēlfilmām raksturīgiem elementiem. «Iedomājieties, ja jums aktierkino būtu jādabū aktieri, kas šādus tēlus var notēlot: kā viņi uzvedas, ko dara, kā virtuvē taisa ēst, visas Jaunā gada svinības, nedomāju, ka tas būtu baigi vienkārši. Tur jābūt izteikti labam režisoram, lai aktierus iedvesmotu, lai viņi būtu savā tēlojumā tik dabīgi. Tas, ko es vairāk varētu teikt, ka protu veidot, ir tieši novērojošais dokumentālais kino, kurā tavi sabiedrotie ir laiks un tie cilvēki, kas tev apkārt.
Sākumā mums bija pilnīgi cits filmas galvenais varonis, kurš arī nokļuva cietumā un pēc tam pateica, ka viņam pietiekot un viņš vairāk nevēlas visā šajā procesā piedalīties,» sacīja režisors, piebilstot, ka gandrīz par jebkuru no zālē sēdošajiem būtu iespējams radīt labu dokumentālo filmu. «Cilvēkam tikai pašam ir jābūt ļoti godīgam un patiesam. Ja jūs esat ar mieru laist mani savā guļamistabā un ļaut man katru dienu jūs vērot ar savu kameru, tad mums filma sanāktu. Guļamistaba, protams, vairāk domāta pārnestā nozīmē, bet, ja jūs esat tik atklāts kā Pepiņš, kurš atklāti visu izstāsta, tad kaut kas jau noteikti sanāktu,» režisors smaidot skaidroja.
«Biežāk braucu uz pierobežu nekā pie savas mammas»
Pirmsākumos filmas tēma vairāk bijusi par tieši pierobežā jeb pierobežas joslā dzīvojošajiem cilvēkiem. «Mani tas kaut kā uzrunāja, likās, ka vajag izpētīt, kā tad tur patiesībā ir,» pauda I. Zviedris. «Kā to visu vispār varētu pasniegt skatītajam, jo tādas pierobežas un tādi Pepiņi jau droši vien ir pasaulē daudzi, bet tev viņos ir jāmāk saskatīt tā kinematogrāfija. Tā lēnām nonācu līdz Pepiņam. Vairākas tiesas, vairāki cietuma apciemojumi, atkal laiks brīvībā. Varu godīgi teikt, ka, veidojot šo filmu, es biežāk braucu uz pierobežu nekā pie savas mammas. Tu vienkārši dzīvo ar šiem varoņiem,» I. Zviedris skaidroja un sacīja, ka arī pēc filmas uzņemšanas procesa beigām, vēl šobrīd Pepiņš ar viņu uztur kontaktus. «Pepiņš šobrīd strādā mežā, viņš ir aizgājis no tās viensētas, kur filmas laikā dzīvoja, bet mani pašu vairāk interesē divas citas lietas: gala rezultāts un pats process, kas noved līdz šim gala rezultātam. Man tas ir interesanti. Var pat teikt, ka es kā režisors un dokumentētājs šos cilvēkus izmantoju. Mēs jau visi viens otru kaut kādā veidā izmantojam. Tā ir tāda kā spēle. Šiem cilvēkiem dzīve vienkārši rit un pēkšņi atbrauc tāds tingel-tangels kā Ivars ar kameru. Tad nu viņi arī paliek kā nu kurš. Kāds varbūt arī kaut ko mēģina uzspēlēt, jo ne jau vienmēr tevi kāds vēro caur kameras objektīvu. Tieši tāpēc bieži vien tiek uzdots jautājums — kas ir lielāka fikcija — spēlfilma vai dokumentālā —, to ir grūti pateikt. Domāju, ka pierobežas portretējums kā tāds man ir izdevies,» pārdomās dalījās režisors.
Šobrīd filma tiek tulkota arī angļu valodā, kurā tā ieguvusi nosaukumu «Latvian Coyote» («Latvijas koijots»), kas izvēlēts tādēļ, ka uz ASV un Meksikas robežas cilvēkus, kuri pārvadā nelegālos imigrantus, sauc par koijotiem. I. Zviedris atklāja, ka domāts filmu izrādīt arī ārpus mūsu valsts robežām, jo šobrīd šis temats par nelegālo imigrāciju un šajā procesā iesaistītajiem cilvēkiem ir aktuāls visas pasaules mērogā.