Rokdarbnieki modernajā laikmetā

Uzņēmējdarbība

Kā rokdarbniekiem klājas modernajā laikmetā, kad vērtības ir citas un roku darbs kā vērtība un smalks darbs, šķiet, bieži paliek nenovērtēts, jautāju Tautas daiļamata meistarei Inai Valterei.
— Modernajā laikmetā ir ļoti interesanti. Ir jauni materiāli. Ja manā jaunībā būtu bijuši tādi materiāli, kādi ir tagad, nezinu, kas un kā tad būtu. (Smejas.) Skaidrs, ka jauni materiāli rosina meklēt jaunus pielietojumus. Igaunijā, piemēram, populāri ir paņemt no etnogrāfiskā un ielikt apģērbā. Latvijā tas nav tik populāri, bet arī jau cenšamies ko darīt. Cenšamies savienot, piemēram, audumu ar tamborējumu, ar izšuvumu, audumu ar adījumu, mežģīnēm. Tagad braukšu pie Ventspils meitenēm, un maija noslēgumā visas domājam taisīt mežģīņu izstādi, kur būs darbi no mežģīnēm, kas miksēti kopā ar tekstīlijām. Tas viss saiet kopā un paplašina iespējas. Savā laikā nebija tāds batikotais materiāls, no kāda darināta ir, piemēram, uz dīvāna redzamā jaka… Batikojums dod ļoti interesantu faktūru. Ir apģērbs, kuru var izveidot tikai no moderni batikotās dzijas, jo ar citu, vienkrāsainu, tas izskatītos pavisam citādāks. Modernais ļoti labi iet kopā ar veco. Tas ir likumsakarīgi.
— Kā ir ar modes tendenču pārzināšanu? Vai nepieciešams tām sekot līdzi un vai tas rokdarbniecēm ir svarīgi?
— Jā, obligāti! Mēs sekojam līdzi un izmēģinām visādus variantus. Ir modernie četrstūri, ir free tamborējums no divām krāsām. Ir dažādas variācijas. Ir darinājumi arī no šlipsēm, ir audums kopā ar tamborējumu. Mēs sekojam līdzi visam jaunajam, kas nāk, un tas ir jādara. Un ir iespējas visu veco apspēlēt jaunos veidos. Ir, piemēram, tā saucamais īru tamborējums, ko mēs arī izmantojam. Vasarā plenērā tamborējām apkaklītes īru tamborējumā, un sanāca ļoti labi, bija arī izstāde. Sanāca brīnišķīgas apkaklītes, ko var saukt arī par rotām. Uz džemperīša tās ir kā rotas. Šogad augustā atkal sendzirnavas jau ir aizrunātas un plenērs turpināsies. Tur būtībā mēs bijām no pieciem novadiem. Es vispār neesmu cilvēks, kas taisa širpotreba preci un dzīvojas pa tirgiem. Es esmu meistars, un mans uzdevums ir mācīt cilvēkus. Meistars, kas mācās astoņus gadus, dod zvērestu tāpat kā mediķi, saņemot diplomu ģildē, kad apsolās augstu turēt sava amata godu un nodot savas zināšanas tālāk. Tas ir pats galvenais meistara uzdevums. Un līdz ar to vienmēr ir jāiet solīti pa priekšu visam.
— Kur jūs darbojaties?
— Man ir kolektīvs Sabilē, Stendē, pati piedalos Pastendes «Kuršos». Tāpat Ventspilī man jau gandrīz divdesmit gadu ir kolektīvs, kas darbojas amatu mājā, — sieviešu klubs «Spārni». Es braucu arī dažādās meistarklasēs. 9. februārī braukšu uz Jaunpili pie amatniecēm uz kafijas pauzi. Tāda dažāda pieredzes apmaiņa ir vajadzīga. Savā sulā vārīties nevar. Mēs braucam arī uz izstādēm, kur vien varam, un esam ļoti aktīvas. Mēs, kolektīvu dalībnieces, arī miksējamies. Es, piemēram, šeit, Sabilē, esmu vadītāja, bet Pastendē esmu dalībniece. Staigājam viena pie otras un mācāmies. «Kuršos» pašlaik norit projekts, kur var iepazīties ar japāņu lāpījumu, kas ir tāds interesants veids, kad lupatiņas liek kopā un nostepē visādos veidos. Japāņu lāpījums ir viens no pečvorka tekstilmozaīkas veidiem. Tekstilmozaīka ir ļoti skaista un interesanta, ko arī ar meitenēm esam izņēmušas jau daudzus gadus. Katram tekstilmozaīkas veidam ir pat savs nosaukums. Īsto pečvorku šuj tikai ar rokām. Izgriež apli, to apvīlē, tad iedrāklē, bet pēc tam sašuj kopā. Tas neprasa ilgu laiku, bet savas iemaņas vajag…Tā ienāk tas modernais, un tam ir jāseko līdzi. Ir veids, kad lupatiņas sašuj kopā un šuvuma vietas speciāli apstrādā ar skaistiem, dekoratīviem dūrieniem. Tāpat ir darināti darbiņi no vīriešu šlipsēm. Kaklasaitēm ir ļoti pasakaini audumi. Vienkārši kolosāli! Un kurš tad vīrietis šodien liek šlipsi? (Smejas.) Lietotajos apģērbos tās par velti met pakaļ. Mēs tās izārdām, un no audumiem sanāk labs pielietojums, piemēram, uzmeistarojot sedziņu vai spilvenu, ko visu darina ar roku. Ir āķis lūpā, un viss notiek. Tas pavelk un nevar tikt ārā. (Smejas.)
— Izklausās, ka jums ir ļoti aktīva dzīve un, kā saka tautā, nav laika ne slimot, ne novecot?
— Jā, novecot man nav laika. Tāpat nav laika arī slimot. Es to nemaz nedrīkstu. Ja es zinu, ka man, piemēram, jābrauc uz Ventspili, tad man tur obligāti arī ir jābūt, jo tur mani gaida cilvēki. Es nedrīkstu būt slima.
— Ko vēl bez adīšanas, tamborēšanas, smalkas šūšanas kopā sanākšanas reizēs darāt?
— Vai… Ko tik nedarām! (Smejas.) No vecajiem T krekliem darinām rotas. Un kas tik nesanāk, ja pieliek klāt pērlītes un nieciņus un visādi sacako.  Un var izmantot visu, kas ir mājās… Kad tu gatavo, idejas rodas darbojoties. Fantāzija rodas procesā. Un sanāk skaisti. Rokdarbnieču kolektīvi sadarbojas. Mēs braucam līdzi, un mums arī piebiedrojas no citiem kolektīviem. Mums, piemēram, ir laba sadarbība ar Saldus amatniekiem. Ar Zintu Vārpiņu rudenī mums būs lielā cimdu parāde. Pagājušajā gadā arī tā bija, un noslēgums bija Liepājas muzejā, kad piedalījās deviņi kolektīvi. Nākamās cimdu parādes nosaukums būs «Bites dzēliens salds», kur akcents būs uz krāsām, kas atbilst nosaukumam.
— Cik bieži Sabiles meistardarbnīcā «Cimdiņš» notiek kopā sanākšanas?
— Mēs sanākam kopā četras reizes mēnesī. Nākam kopā šeit pie manis, jo, uz kultūras namu aizejot, es nevaru paņemt līdzi visu, kas man vajadzīgs. Telpas man darbnīcā to atļauj. Otrdienās nāk visas, kas nestrādā, bet svētdienās, kas strādā un citā laikā nevar. Mēs atkožam jaunākos musturus. Katrs ir kaut ko sadabūjis, un jaunos paraugus — gan adījumus, gan tamborējumus — sakārtojam mapītēs, lai vēlāk ir, kur paskatīties. Krājumā ir daudz un ļoti kolosālu musturu.
— Kur jūs atrodat idejas?
— Kaut ko sagrābstu no interneta arī. (Smejas.) Izmantoju Pinterestu. Tāpat meitenes daudz ko atrod žurnālos. Kā es saku meitenēm: «Ja ieraugi skaistu lietu, tev ir jāmāk saskatīt, vai tas ir vecais, ko jau zini, vai arī tur ir kaut kas jauns. Ja tur ir kaut kas jauns, tad tev ir jāprot to atkost. Atkost nozīmē izdomāt, kas tur ir darīts.» Kaut arī pēc jaunā mustura uzreiz netiks darināts džemperis, bet to uzņemsi, ieliksi atmiņu mapē, un, kad vajadzēs, tad būs: «O, Yes, tas man ir!» Un, ja pie rokas ir attiecīgā dzija, tad viss notiek.
— Vai rokdarbnieču veikums redzams arī kādos žurnālos?
— Jā, es cenšos savas meitenes laist tālāk. Jaunajos «Praktiskajos Rokdarbos» būs pielikums, tieši cimdu. Tur būs Ulrikas Zeberiņas cimdiņš. Stendes Guntas ārkārtīgi skaistā īru mežģīņu veste uz tilla pamata — arī tā bija žurnālā «Praktiskie Rokdarbi».
— Kā visu to var iemācīties?
— Iemācīties var tikai tad, ja dara. Tad veidojas, kā mēs mēdzam teikt, čujs, ņuhs un poņa. (Smejas.) Un, ja tie trīs ir kopā, tad viss ir kārtībā un aiziet. Gadās, kāda kaut ko izvelk no vecmāmiņas pūra lādes, un mēs atkožam musturus. Pirms kāda laika Kurzemes plenērs bija Ventspilī. Sanāca kopā visi Kurzemes novadi. Tas notika Ventspils muzejā, kad kopā bijām ap 120 cilvēku. Pēc plenēra muzeja direktorei tas tik ļoti iepatikās, ka viņa atļāva paņemt no fondiem cimdus un zeķes. Runa ir par 16., 17. gadsimta darinājumiem, kas bieži vien ir sakodoti. Un mēs, neņemot tās pašas krāsas, bet, ņemot musturu un rakstu, izveidojām 21. gadsimta variantu. Tā bija interesanta pieredze. Bija jāatšifrē, kā nu tas tantuks, sēžot uz ežas, pirms vairākiem gadsimtiem bija adījis. (Smejas.) Vecos pūra lādes darbus jau ārdīt nevar, lai vieglāk atšifrētu.
— Vai meistaram ir jāprot atkost visu?
— Jā, liekot meistara eksāmenu, es iedodu paraugu, un meistaram tas ir jāatkož un jāuzada vai jāuzzīmē. Zellis ir tas, kuram es uzzīmēju rakstu, iedodu krāsas, un viņam perfekti tas ir jāuzada, bet meistaram ir jāprot pašam veidot un darīt visu. Dzīve mani piespiež nestāvēt uz vietas. Katru reizi, kad braucu pie rokdarbniecēm, man ir jāaizved kaut kas jauns. Meitenes vienmēr sēž, mutes atplētušas, un jautā, ko jaunu esmu atvedusi. (Smejas.) Ļoti daudz kas jau arī ir aizgājis zudībā, jo agrāk kaimiņiene no kaimiņienes slēpa savus rakstus. Viena teica otrai: «Eu, baigi foršais! Parādi!» Otra tad parasti atbildēja: «Nu zini, es neprotu parādīt!» Tā nu ir bijis, bet patiesi mēdz būt arī tā, ka rokdarbniece neprot nodot tālāk, parādīt vai iestāstīt citiem.
— Vai tā ir liela problēma?
— Jā, manuprāt, tā šodien ir vislielākā nelaime. Kāpēc trūkst līderu? Tas ir tāpēc, ka nav loģiskās domāšanas. Bērniem nemāca loģisko domāšanu. Cilvēki baidās no atbildības. Tie saka: «Es nākšu, es darīšu, es būšu, tikai neliec man vadīt un strādāt ar cilvēkiem!» Jā, protams, tas ir grūti, tāpēc trūkst jēdzīgu un normālu pulciņu vadītāju. Tāpēc man kā meistarei ir jāiemāca. Es esmu savā laikā izmācījusi jau astoņus meistarus, kas veiksmīgi strādā ar savām grupām. Ir jāiemāca cilvēkus vadīt.
— Vai varat kādu konkrēti pieminēt?
— Jā, piemēram, Ventspilī Solvita Zarupska, kas strādā ar grupu kā meistare. Jonika Tērvide, kas ir darbmācības skolotāja, un viņai ir sava grupa ar tamborētājām. Par Solvitu man ir ļoti liels prieks. Viņa pie manis atnāca pirms 20 gadiem, kad Lauku sieviešu apvienība uztaisīja projektu un «Spārni» savāca rokdarbnieku grupiņu, kura nodarbojās ar adīšanu. Un tā grupiņa arī izauga. Solvita tad tikai tamborēja no Pāces dzijas rozes, bet šodien viņa ir ļoti smalka mauču adītāja un ir redzama arī žurnālos. Viņa pat nesen bija Latvijas delegācijas sastāvā uz Ķīnu. Viņas meistardarbs bija dzintara kleita, kas ir lina kleita ar tamborētām mežģīnēm un dzintara rozēm. Mauči ir roku sildītāji, kas nāk no Rucavas, Bārtas puses. Tas ir tautastērpa sastāvā. Viņa mums ir smalko mauču meistare.
— Jūs izskatāties ļoti atvērta jaunajam. Tas jums šķiet svarīgi?
— Jā, ir studijas, kuras ieciklējas uz tautiskumu un ne soli un priekšu vai atpakaļ. Līdz ar to nenāk klāt arī jaunie dalībnieki. Ir jābūt maiņai. Ja es 2018. gadu nobeidzu ar astoņām rokdarbniecēm, tad 2019. gadā pienāca atkal klāt meitenes un bija 20. Mēs adām arī veco, mums ir paraugi arī mapītē, bet pie tā neapstājamies. Ir jāiet plašāk. Jaunais piesaista. Cik ilgi tas cilvēks staigās pastalās ar adītu auseklīti pie krūtīm? (Smaida.) Tas taču apnīk, gribas ko jaunu! Un tas jaunais arī tam cilvēkam ir jāiedod. Man tas ir jāsameklē, jāatkož musturs un jāmāca tālāk.
— Kā ir ar rokdarbnieču humoru? Vai ir kas īpaši palicis atmiņā?
— Jā, par meža cimdiem. (Smejas.) Mēs piedalījāmies NATO cimdu tracī, kad tika adīti entie tūkstoši. Lauku sieviešu apvienība toreiz sameistaroja divarpustūks-toš cimdu pa visu Latviju. Es biju koordinācijas padomē. Sanācām kopā Rīgā Zemkopības ministrijā, kur sievas sanesa cimdus, mēs tos šķirojām, kas der un kas ne. Un viena sieviete atnesa veselu čupu savu veikumu, kas adīts kā jau lauku cilvēkiem ierasts — 16 acis, ar lielajām adatām, ka, uzvelkot rokā, vēl divām rokām sanāk vietas. Es teicu, ka mums vajag cimdus dāvanai un tādus glaunus, bet šie ir tādi meža cirtēja cimdi. Viņa divus gadus ar mani nerunāja, bet pēc tam jau piekrita. (Smejas.) Pagāja kāda nedēļa vai divas, kad aizbraucām uz Rīgu uz sanāksmi, kur bija arī no televīzijas un fotogrāfi. Un Rīgas meitenes smējās: «Kā tu domā, Blese sēž uz skatuves un ada cimdus. Ienāk Čirkče un prasa kaut ko. Blese saka: «Netraucē, netraucē, es adu NATO cimdus, citādi man sanāks meža cirtēja cimdi…» Manis teiktais jau bija aizgājis teātrī kā anekdote.
— Vai rokdarbi pircēju vidū tiek godam novērtēti?
— Uz Ziemassvētkiem bija kuriozs. Man zvana un jautā, vai man ir cimdi. Nu, protams, ka man ir. Vienmēr ir. Man jautā par dūrainiem cimdiem, un tos vajadzētu tik daudz, cik daudz varot iedot. Kad pajautāju, cik tad sola par cimdu pāri, man atbildēja: «Zināt, ja ir ļoti labi cimdi, tad 2,50 eiro par pāri.» Ir arī tādi piedāvājumi. (Smejas.) Es teicu viņai: «Zināt, ko? Es varu pateikt, kur var dabūt vēl lētāk!» Kundze sarosījās un jautāja, kur tad. Es teicu: «Adiet pati!» Ir arī tādi cilvēki, kas zvana uz laukiem tantukiem un ķer uz muļķi. Viņi cimdus ved uz ārzemēm un tur pāris iet pat par 35, 37 vai pat 50 eiro. Un tie reāli uzvārās, bet tantuks laukos ir priecīgs, ka var to savu darbiņu par trīs eiro atdot, jo sanāk elektrībai. Rokdarbnieku darbs ir nesamaksājams. Piemēram, labam mežģīņu pirkstainītim vienu pirkstiņu divkārtīgā, smalkā pusvilnā var noadīt pa stundu. Oficiāli valsts par stundu maksā divus eiro. Tagad, ja kādam piedāvā darbu par 20 eiro dienā, cilvēks atsakās un labāk sēž un pīpē, bet man pie tā cimda ir jāstrādā gandrīz divas nedēļas. Tad jāparēķina, cik tas cimds faktiski maksā. Bet, ja es par to pāri paprasīšu 25 vai 30 eiro, man pateiks, ka esmu dulla. Mums vēl roku darbu nenovērtē. Ja laiku pārrēķina naudā, neviens par jaku nemaksātu simtu. Tā tas diemžēl ir.