«Un ja tas būtu tavs bērns?»

Personības

9. janvārī Lindai Penēzei, «Latvijas lepnuma» balvas saņēmējai nominācijā «Sargeņģelis», apritēja 29 gadi. Viņa ir no tiem, kuri savā dzīvē vēlas sekot aicinājumam un kuri Aicinātāja balsi spēj nepārprotami saklausīt. Būdama iniciatīvas «Lielas rūpes par mazajiem» vadītāja, Linda ir pārliecinājusies, ka neviena cilvēka spēkos nav izmainīt visu pasauli, toties katram ir iespēja paveikt ko nozīmīgu, darot savu daļu darba.
Lindas ģimene ir no Rojas, kur arī viņa pati ir pavadījusi pirmos septiņus dzīves gadus. Tiem sekojuši 14 gadi Ventspilī, bet tālāk ceļš aizvedis uz Rīgu.
«Jau kādu laiku biju lūgusi Dievam, ka gribu redzēt pasauli. Man gan nebija priekšstata, kā tas varētu notikt. Tomēr, mācoties augstskolā, desmit mēnešus biju nostrādājusi veikalā un sapratu, ka nespēju veikt darbu, kurā visu dienu vienkārši loku drēbes. Ieraudzīju piedāvājumu darbam uz kruīza kuģiem, un tas mani ļoti uzrunāja. Priekšā gan bija liels izaicinājums — ļoti īsā laikā bija jādabū visai liela summa, šķiet, 100 lati, lai varētu pievienoties obligātajām vispārīgajām apmācībām par kruīza kuģiem. Man tādas naudas nebija, bet pieteicos, ticot, ka nauda atnāks. Tā arī bija — viens draugs, kurš dzīvoja ārzemēs, uzzinājis par manu vajadzību, pārskaitīja šo summu. Man nebija priekšstata par darbu uz kuģa, bet tam arī nemaz nevar iepriekš sagatavoties — jūras slimība sākumā esot visiem, tomēr organisms drīz pielāgojas. Pati pieredzēju, ka tas tiešām tā ir. Darba piedāvājums saistījās ar viesmīļa un bārmeņa pienākumiem vai istabiņu tīrīšanu. Pieteicos uz pēdējo, lai gan neviena no šīm profesijām mani īsti neuzrunāja. Kādā reizē, sēžot apmācībās, skaidri saklausīju, ka Dievs man saka, lai pajautāju, vai nav kādas vakances darbā ar bērniem. Neviens gan līdz šim neko tādu nebija pieminējis, tomēr pajautāju, un izrādījās, ka tāda iespēja tiešām pastāv. Sekoja attālinātas un klātienes intervijas, un pagāja deviņi mēneši, līdz parakstīju pirmo līgumu. Tas prasīja ļoti lielu pacietību, bet, kad atnāca pirmais līgums uz Maiami, biju kā spārnos,» atceras Linda.
Vairākas reizes slēdzot līgumu uz trim mēnešiem, viņa ne vien strādāja uz kuģiem, kam bija 19 stāvi un kas vizināja vairākus tūkstošus pasažieru, bet arī redzēja tādas pasaules vietas, uz kurām citādi, iespējams, nekad neaizbrauktu, — Ņujorku, Maiami, Bahamu salas, Virdžīnu salas, Meksiku…
«Tagad, kad atskatos uz piedzīvoto, priecājos, cik labi, ka to izdarīju, kamēr man vēl nebija ģimenes un bērnu. Jau pirmoreiz uzkāpjot uz kuģa, sapratu, ka šis nav darbs, ko veikšu ilgtermiņā, jo uz kuģa ir sava pasaule, un no tās ir grūti atgriezties uz sauszemes. Bet tas bija varens piedzīvojums, un vēl tagad reizēm paskatos bildes un brīnos: vai tiešām es Jamaikā no klintīm lecu ūdenī?! Ļoti centos katru vietu izbaudīt, apzinoties, ka ir ļoti liela iespēja otrreiz mūžā tur vairs nenokļūt,» stāsta Linda.
Savu reizi pildot mājas darbus Bahamu salu pludmalē, kamēr kolēģi sauļojas un spēlē bumbu, viņa pamanījās pabeigt augstskolu, kļūstot par kultūras menedžeri un kultūras iestādes vadītāju. Pēc tam Linda atgriezās Rojā, bet, tā kā topošais vīrs strādāja Talsos, arī pati lūkoja pēc darba iespējām šajā pilsētā. Par vēl vienu jaunas pieredzes gūšanas vietu kļuva Kurzemes NVO centrs, lai gan Lindai, ņemot vērā atbilstošo izglītību, piedāvāts arī vadīt Valdemārpils kultūras namu.
Meklējot savu aicinājumu
Nākamās pārmaiņas sekoja, kad vīrs pieņēma darba piedāvājumu Jelgavā, bet Linda gaidīja pirmo bērniņu un devās viņam līdzi. Nu jau viņi ar Emīlu ir divu dēlu vecāki, un pavisam nesen Penēžu ģimene iekārtojusies jaunā mājoklī Ozolniekos.
«Atkal un atkal atgriezos pie lūgšanas Dievam par to, kas ir mans aicinājums. Jautāju Viņam, kāpēc vispār esmu radīta un kas man šajā pasaulē jādara. Sapratu, ka vairs ne brīdi negribu strādāt tikai ar mērķi nopelnīt naudu, bet gribu, lai dienas beigās varu pateikt, ka esmu kaut ko izmainījusi ar to, ko daru,» Linda atminas laiku pēc pirmā dēla piedzimšanas.
Ceļš iepretim iniciatīvai «Lielas rūpes par mazajiem» sācies, māmiņu grupā vietnē Facebook ieraugot kādas mammas ierakstu par to, ka viņa atrodas slimnīcā ar savu bērnu, bet blakus palātā guļ zīdainītis no bērnunama — pilnīgi viens. «Tā bija pirmā reize, kad uzzināju, ka bērni slimnīcā mēdz būt vieni, jo iepriekš bija licies, ka viņus taču noteikti kāds pieskata. Man bija žēl, bet ar to arī viss beidzās, kā jau daudziem. Pēc kāda laika televīzijā bija sižets par šo tēmu. Tas ļāva saprast, ka šis nav bijis unikāls gadījums un ka šādu bērnu ir daudz. Šī doma sāpēja, tomēr visu laiku atradu attaisnojumu, kāpēc neko nedarīt. Man taču nebija nekādas iepriekšējas saskares ar šo jomu! Ko gan es varētu izdarīt? Un par kādu naudu?! Bet tad bija viens liktenīgs vakars dušā… (Smejas.) Tas bija 2017. gada 31. augusts. Mazgājos dušā un sapratu, ka Dievs uz mani ļoti spēcīgi runā: viss, šovakar man kaut kas ir jādara; ja neizdarīšu šovakar, tad nokavēšu! Nāca arī konkrēta ideja par formu — ka runa varētu būt par auklītēm, kas strādātu maiņās. Nobimbājusies iznācu no dušas un, kā jau mūsdienās ierasts, ierakstīju feisbukā to, ko biju sapratusi, pajautājot, vai ir vēl kāds, kuram tas rūp un kurš būtu gatavs kaut ko darīt — kļūt par aukli vai atbalstīt finansiāli. Kad to paveicu, manī ienāca liels miers. Savu daļu biju paveikusi un aizgāju gulēt. Cilvēcīgi šķita, ka sliktāku dienu nebūtu varējusi izvēlēties, jo priekšā bija 1. septembris, kad visi ir aizņemti ar bērnu palaišanu uz skolu. Likās — kurš gan lasīs manis rakstīto? Bet nākamajā rītā atklāju, ka vairāki tūkstoši cilvēku ir dalījušies ar manu ierakstu, reaģējuši un komentējuši, un man bija atsūtīts arī vairāk nekā tūkstotis vēstuļu! Bija cilvēki, kuri apliecināja, ka grib to darīt, citi jau prasīja konta numuru, vēl kādi dalījās pieredzes stāstos, kas apliecināja problēmas aktualitāti. Tas viss ļāva saprast, ka tiešām ir īstais laiks un ka es neesmu viena,» apliecina Linda.
Lieliem soļiem uz priekšu
Divu nedēļu laikā tika noorganizēta pirmā tikšanās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur izrādījās, ka jau iepriekš šim pašam mērķim neveiksmīgi mēģināts izveidot brīvprātīgo kustību. «Man bieži mēdz pārmest, kāpēc auklītes šo darbu neveic brīvprātīgi, bet tad ir šis reālais piemērs, kas rāda, ka brīvprātīgie nevarēja ierasties tad, kad bērniem tiešām vajadzēja, pie tam — bieži ir vajadzīgs atbalsts ilgtermiņā, nevis vienu stundu dienā, kad kāds ieradīsies aprunāties. Tas bērnu tikai vēl vairāk sāpina! Mana pārliecība ir, ka šis darbs nevar būt brīvprātīgs, jo tas ir pārāk smags. Uz emociju pamata to veikt vēlas daudzi — arī pēc «Latvijas lepnuma» pārraides cilvēki man rakstīja, ka grib iet uz slimnīcu, jo viņiem esot tik ļoti žēl šo bērnu. Brīnišķīgi! Tu gribi iet šodien, bet — vai tu to gribēsi rīt un nākamajā mēnesī? Man ir svarīgi, lai tas nebeidzas, kolīdz emocijas noplok, bet turpinās, kamēr bērniem to vajag,» atgādina Linda.
2018. gada 5. februārī pirmā auklīte sāka darbu slimnīcā. Sākotnēji viņas bija sešas. Katru pretendenti rūpīgā atlasē izvērtēja komisija, ko veidoja pati Linda, slimnīcas pārstāve, viena audžumamma un Talsu dūla Jana Biezā. «Man bija svarīgi, lai auklītēm ir aicinājuma apziņa un lai viņas to negrasās darīt aiz žēluma, tāpēc, ka grib spodrināt savu ego, vai tāpēc, ka pašas grib sevi dziedināt no sāpīgas pieredzes,» norāda Linda. Katra auklīte izgāja arī vērtīgas apmācības darbam ar emocionāli traumētiem bērniem.
Raizes rada nepieciešamība pastāvīgi meklēt finansējumu auklīšu atalgojumam. Līdz šim daļu izdevumu segusi dalība dažādos projektos, pārējo saziedojot sabiedrībai. Protams, meklēta arī iespēja saņemt valsts atbalstu, tomēr Labklājības ministrijā Linda ne vien saskārusies ar neieinteresētību, bet arī saņēmusi aizrādījumu, ka neesošās statistikas dēļ (slimnīca neuzskaita, cik bērnu slimnīcā ierodas bez aprūpētāja) viņa nevar pierādīt, ka problēma tiešām eksistē. Un tomēr — kopš iniciatīvas izveides, auklītes bijušas līdzās jau vairāk nekā 100 bērniem no 25 dažādām Latvijas vietām. «Šis ir skaits, nevienu bērnu nepieskaitot otrreiz, bet ir daudz bērnu, kuri slimnīcā atgriežas atkārtoti, bērnunama bērni, kuri slimnīcā uzturas regulāri. Pie tam — šie ir tikai tie bērni, pie kuriem mēs esam, bet auklīšu ir par maz, lai mēs varētu būt pie visiem,» skaudro situāciju iezīmē Linda. Bažās par iespējām piesaistīt finansējumu auklīšu skaitu nācies samazināt līdz četrām, kas ir vairāk nekā nepietiekami, īpaši tādos brīžos, kādu nācās piedzīvot vēl nesen, kad trīs no četrām auklītēm saslima. Iniciatīvas prioritāte ir zīdaiņi un bērnunama bērni, bet ir gadījumi, kad slimnīcas vai bērnunama personāls informē, ka šoreiz lielajam bērnam — dažkārt arī pusaudzim — ir svarīgāk būt blakus.
Apzinoties, kurš ir īstais darītājs
Linda pati nestrādā par auklīti, jo ļoti daudz laika prasa koordinēšana, informatīvais darbs un, protams, naudas piesaiste. «Sešu auklīšu algām gadā vajadzīgi aptuveni 40 000 eiro. Bija laiks, kad man tūkstotis likās nenormāli daudz, bet tagad, ja kontā ienāk 10 000 eiro, rēķinu, ka tas ir tikai trim mēnešiem. Kad redzu, ka privātpersona ieskaita tūkstoti eiro, parādot savu sirds atvērtību, es to uztveru kā apliecinājumu, ka cilvēki tic tam, ko es daru, un novērtē to ne vien ar vārdiem. Tad saprotu, ka laikam šobrīd kaut ko dzīvē daru pareizi,» atzīst Linda.
Protams, vēl viens apliecinājums ir «Latvijas lepnuma» balva, bet Linda neslēpj, ka šo atzinību pieņemt bijis grūti, jo šķitis, ka ir daudz cilvēku, kuri to pelnījuši vairāk. «Vairākas reizes pārjautāju, vai viņi saprot, ka es pat nestrādāju pie bērniem! Spēju balvu pieņemt, vien saredzot, ka tā ir iespēja atkal izskanēt informācijai par iniciatīvu «Lielas rūpes par mazajiem» un palielināt ziedojumus. Viss, ko daru, ir Dieva, nevis mans darbs. Līdz saknei esmu sapratusi, ko Dievs domā, sakot, ka mēs esam Viņa rokas un kājas šeit, uz zemes. Iniciatīvas rašanās ceļā redzēju, ka man ir fiziski jāaiziet, piemēram, uz slimnīcu. Man ir jāpiezvana, jāuzraksta, jāatver mute un jāsāk runāt — tā ir mana daļa, bet tālāko paveic Dievs. Es nevaru kaut kur ielauzties, ja pretī nav intereses, ja nav iespējas satikties, runāt, pateikt īstos vārdus īstajā brīdī,» Linda ir pārliecināta.
Par iniciatīvas vadīšanu viņa nesaņem atalgojumu. Šobrīd, kad Linda šos pienākumus apvieno ar rūpēm par astoņus mēnešus veco otro dēliņu, par to var nelauzīt galvu, bet, kad beigsies bērna kopšanas atvaļinājums, nāksies domāt, kā visu turpināt. «Es gribētu, lai auklītes ir arī citās Latvijas slimnīcās, un nākamā vieta varētu būt Liepāja, bet kaut kam finanšu jomā nozīmīgi jāizmainās, lai es varētu šo soli spert. Vēl man ik pa laikam rodas doma, ka varbūt vajadzētu strādāt bāriņtiesā — tādā amatā, kas paver iespēju kaut ko mainīt. Redzu ļoti daudz nesakārtotu lietu, ko varētu izmainīt, bet tas nenotiek, jo kādam ir zudusi interese iespringt par katru bērnu. Elementāra lieta — bērns uz slimnīcu tiek atvests drausmīgā paskatā, drēbes ir piecreiz par lielu, puikam ir rozā gumijas zābaki, bikses ir tādas, kas būtu jāmet ārā… Vai mēs savu bērnu vestu tādā apģērbā? Bāriņtiesa ir šo bērnu juridiskais pārstāvis. Kad bērni tiek atņemti vecākiem, juridiski viņi ir tavējie! Bet cilvēki par to neaizdomājas… Arī tad, kad rīkojam dāvanu akciju, ir tādi, kuri pārmet, kāpēc dāvanās drīkst likt tikai jaunas lietas, nevis, piemēram, mazlietotu puzli. Tad atgādinu, ka Ziemassvētkos mēs saviem bērniem dāvanās nepasniedzam lietotas lietas un šie bērni ne ar ko nav sliktāki,» uzsver Linda.
Gadoties arī brīži, kad ir grūti nepadoties bezcerībai, tomēr tos ir vērts pārvarēt. «Kad slimnīcā palīdzība ir vajadzīga pieciem bērniem, bet mēs varam aiziet tikai pie viena, liekas — kāda jēga no tā, ko darām?! Tad atgādinām sev, ka runa ir vismaz par šo konkrēto bērnu, kurš citādākā gadījumā būtu viens. Kad ir bijusi smaga diena, un bērns ir kliedzis sāpēs un pārdzīvojumos, meitenēm atgādinu, cik briesmīgi būtu, ja šādu dienu viņam nāktos pavadīt vienam. Un ja tas būtu tavs bērns? Tu gribētu, lai viņš ir viens, vai tomēr — lai viņam kāds ir blakus? Mēs nevaram salabot šo pasauli. Tajā ir daudz sliktu lietu, bet varam vismaz šo mirkli, šo dienu padarīt labāku. Arī šo bērnu dzīvi mēs nevaram sakārtot, bet vismaz nedēļu vai divas būt viņam blakus, un tam ir jēga,» ir pārliecināta Linda.

Iniciatīvu «Lielas rūpes par mazajiem» var atbalstīt, piezvanot pa ziedojumu tālruni 90006770 (ar vienu zvanu ziedosi 7,11 eiro) vai ar pārskaitījumu:
biedrība «Latvijas Kristīgā alianse bāreņiem»,
reģistrācijas numurs 50008227331,
konta numurs LV16HABA0551044535242.