«Man nepatīk atstāt darbu pusdarītu»

Sports

Runājot par lodes grūšanu un diska mešanu, vieglāk iztēloties muskuļotu un augumā raženu stiprā dzimuma pārstāvi, taču šoreiz mūsu stāsta galvenā varone ir 17 gadus vecā talseniece Elza Elizabete Stīpniece. Šovasar viņa Latvijas Jaunatnes olimpiādē izcīnīja sudraba medaļu diska mešanā un bronzas medaļu lodes grūšanā.
Ar sportu Elza sāka aizrauties jau mazotnē — 2. klasē iestājoties Talsu novada sporta skolas vieglatlētikas nodaļā. Viņa izmēģināja visas disciplīnas, kas attiecīgajā vecumā bija pieejamas. Ar lodes grūšanu meitene sāka nodarboties 6. klasē, bet diska mešanu — Murjāņu sporta ģimnāzijā. «Dodu priekšroku individuālajiem sporta veidiem — visvairāk izbaudu treniņu procesu, kurā gūstu prieku un gandarījumu. Trenējos divas reizes dienā, izņemot brīvdienas, un pāris reizes nedēļā agri no rīta vai vakarā taisu diska mešanas tehnikas imitācijas. Brīvdienās ne tikai atpūšos, bet arī dodos paskriet vai pavingrot. Tas ne vienmēr ir raksturīgi grūšanas disciplīnu sportistiem, bet skriet sāku tāpēc, ka pusaudžu pārejas periodā man likās, ka esmu resna. Tad vēl nezināju, ka skriešana man tik ļoti iepatiksies. Sezonas sākumā liela nozīme ir treniņnometnei Spānijā, kur siltais klimats palīdz savlaicīgi sagatavoties jaunajai sezonai. Tā kā diska mešana notiek tikai atklātā stadionā, Latvijas nepastāvīgo laika apstākļu dēļ ir gadījies, ka sacensību dienā snieg un mīkstās zālītes vietā ir peļķes un dubļi. Arī pirms diviem gadiem Saldū notikušajā Latvijas čempionātā bija pamatīgs lietus, aukstums un vējš. Tad par labiem rezultātiem var tikai sapņot,» pārdomās dalās Elza.
Kaut gan sportot meitenei ir paticis vienmēr, nopietni pievērsties sportam viņa izlēma pēkšņi. «Šis lēmums radās vienas dienas laikā. Tā bija vasara pēc 8. klases, kad manu tēti apciemoja medību biedrs, — izbijis murjānietis un aktīvs bobsleja atbalstītājs. Tajās dienās notika uzņemšana Murjāņu sporta skolā, tēta draugs sazvanīja bijušos skolas biedrus, kuri tagad ir mani treneri, un pastāstīja par mani. Viena vieta vēl bija brīva, un nākamajā rītā jau atrados Murjāņos. Līdz tam paralēli gāju arī mūzikas skolā un mācījos spēlēt saksofonu. Negribēju pēdējā gadā pamest mūzikas skolu, līdz ar to nācās pieņemt izaicinājumu — pabeigt abas skolas vienlaicīgi. Veselu gadu piektdienās laikus braucu uz Talsiem, lai paspētu uz mūzikas stundām.
Domāju, ka sportā jāiet ar pilnu atdevi, citādi rezultātu nav ko gaidīt. Daudziem diska metējiem asums un ātrums ir iedzimts, bet citiem tas nāk laika gaitā — arī man tas ir treniņu rezultāts. Liels atbalsts ir vecāki, kuri mani vienmēr ir atbalstījuši — braukuši līdzi uz sacensībām, gādājuši par sporta inventāru un pēc grūtiem treniņiem sagaidījuši mājās ar garšīgām vakariņām. Arī mamma skolas laikā aktīvi sportoja un spēlēja basketbolu. Lodes grūšana man laikam ir gēnos no vecmāmiņas. Protams, liels atbalsts ir ne tikai vecāki un tuvinieki, bet arī mans bijušais treneris Andris Jansons un tagadējie treneri — Andris Smočs un Valentīna Smoča,» pateicību pauž jauniete.
Šogad Elza startēja arī Latvijas Jaunatnes olimpiādē, kur diska mešanā izcīnīja sudraba, bet lodes grūšanā — bronzas godalgu. «Godīgi sakot, biju nedaudz vīlusies sevī, jo treniņu procesā izdevās uzstādīt labākus rezultātus. Tas tikai parāda, ka ir, kur tiekties! Gatavojoties sacensībām, ir ļoti svarīgi labi justies. Pirms tam noteikti kārtīgi izguļos, pareizi ēdu, domāju par tehniku un pielāgoju treniņu slodzi. Uztraukumu palīdz noņemt treneru padomi, koncentrēšanās un nesteidzīga gatavošanās startam. Īpašības, kas man palīdz iet uz priekšu, noteikti ir neatlaidība un mērķtiecība. Man nepatīk atstāt darbu pusdarītu. Vēlos iegūt labus rezultātus un izpildīt starptautiskos sacensību normatīvus, lai arī nākotni varētu saistīt ar sportu,» atklāj Elza.