Uz gadumijas sliekšņa

Viedokļi

Kad domas skrien uz visām pusēm un visa ir par daudz, izvēlies nedomāt! Šo atziņu piefiksēju ne tikai aizvadītajā naktī, bet arī gadumijā. Kamēr citi tā vien steidza izvērtēt aizvadīto gadu, sapratu, ka manā gadījumā vērtīgāka ir nebeidzamās domu straumes piebremzēšana. Aizķerot mazu pārdomu kriksīti, pavediens tiek atraisīts un vienas domas vietu prātā tūliņ ieņem nākamā. Cilvēkiem, kuriem patīk visu analizēt, biežāk vajadzētu ieklausīties klusumā! Klusums taču ir tik dziedinošs!
Patiesībā izteiktas sajūtas, ka pēc gadumijas kaut kas krasi mainīsies, man nav. Ticu brīnumiem un izmaiņām, bet ticu arī tam, ka tas kaut ko no mums prasa. Vismaz vēlmi — notraust sagūlušos putekļus un aizslaucīt lieko. Lieks jau nav tikai tas, ko spējam saredzēt, bet arī tas, ko izvēlamies neredzēt. Nereti izvēlamies neredzēt savu vienaldzīgo attieksmi pret līdzcilvēku vajadzībām, augstprātību iepretim draugiem, radiem, ģimenes locekļiem un mūžīgo žēlošanos par to, cik viss ir slikti. Kas gan tā būtu par pasauli, ja mums vairs nebūtu, par ko žēloties? Grūti sevi pārvarēt, bet jauns gads nes jaunu cerību. Mani vienmēr ir fascinējuši divi savstarpēji nesavienojami latviešu teicieni. Vienam cerība ir muļķa mierinājums, bet otrs uzskata, ka cerība mirst pēdējā. Katrs pats var izvēlēties pusi, kurā nostāties. Gluži kā laiks vienatnē — atnāc mājās, uzvāri kafiju, apsēdies uz dīvāna un pats spried — tā ir vientulība vai brīvība.
Kaut arī vienatne ir vajadzīga, lai atjaunotos un atgūtu enerģiju, lielāks spēks, manuprāt, ir kopībā. Ne velti Valsts prezidents Egils Levits, uzrunājot iedzīvotājus 2019. gada izskaņā, aicināja apvienot spēkus un noticēt sev. «Mēs, latvieši, attīstītas un stabilas valsts pārstāvji, esam vienlīdz atbildīgi meklēt, un esam arī vienlīdz spējīgi atrast nepieciešamos risinājumus. Sapņiem vienmēr ir jābūt lielākiem, nekā viens cilvēks tos spētu īstenot. Es vēlu mums visiem kopā vairāk pašapziņas, domājot par savu valsti. Ne lepnību, bet to nepieciešamo pašapziņu, ar kuru droši ieiet nākamajā desmitgadē,» vēlēja prezidents. Lai atbildētu uz 21. gadsimta lielajiem jautājumiem, mums jāmāk sapņot gudri. «Jauns ekonomikas modelis, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālajā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem. To pieprasa solidaritāte ar veselo saprātu, ar mūsu veselību, ar paaudzēm, kas nāks pēc mums, un ar visu dzīvo dabu,» sacīja prezidents. Nav noslēpums, ka ar pašapziņu mums, latviešiem, nav gājis viegli, taču gribētos ticēt, ka jauns gads nāk ar jaunu cerību. Ticu, ka, pieliekot piepūli un izmēžot lieko, varam izmainīt ne tikai to, kā paši skatāmies uz sevi, bet arī to, kā mūs redz citas tautas.
Jaunajā gadā sev un līdzcilvēkiem gribu vēlēt lielāku ticību un paļāvību, prasmi uz mirkli apturēt nebeidzamo domu straumi, izbaudīt klusumu un ieklausīties sevī. Šajā trokšņainajā un piedāvājumu pārbāztajā pasaulē šī prasme ir turama zelta vērtē. Klusumam piemīt brīnišķīgas īpašības, un dažkārt tas izsaka vairāk nekā cerēts…