Pirmie radiosižeti par Talsiem

Kultūra

Mūsdienās nereti radio un televīzijā dzird pieminam Talsu vārdu. Bija laiks, kad katra tāda reize izsauca plašu sabiedrības rezonansi.
Radioraidījumus Talsos
sāka klausīties pirms 95 gadiem. Bet pirmo tiešraidi no mūsu pilsētas Latvijas radio abonenti dzirdēja 1934. gada oktobrī, kad šeit notika Kurzemes apgabala mazpulku svētki. Pēc pusgada jau veselas trīs stundas tiešraidē translēja Talsu apriņķa dziesmu svētkus.
1936. gada pirmajā pusē lieli notikumi bija vairāku novadnieku uzstāšanās. Runāja teologs Alberts Freijs, Stendes selekcijas stacijas vadītāja palīgs E. Bērziņš informēja par kaņepju audzēšanu, novadnieka Viļa Veldres darbu lasīja Arveds Mihelsons, vairākkārt dziedāja laidzenieks Rūdolfs Šteinbergs. Talsu vārdu ieskandināja profesors Francis Balodis, runājot par togad sāktajiem Pilskalna izrakumiem. Rudenī sevišķu viļņošanos radīja Rīgas radio sagatavotie trīs raidījumi par Talsiem ciklā «Mūsu dzimtā zem».
Autors Augusts Melnalksnis (1876—1944) bija no Mazsalacas. Par aktīvu dalību 1905. gada revolūcijā viņš izsūtīts uz Sibīriju, palīdzēja 1. Pasaules kara latviešu bēgļiem. 1917. gadā atgriezās dzimtajā vietā, aktīvi iesaistoties kultūras dzīvē. A. Melnalkšņa vārds pirmo reizi presē lasāms vēl 19. gadsimtā, vēlāk viņš sarakstīja desmitiem stāstu, lugu un publicistisku darbu par Latvijas vēsturi un dabu. Literatūrā zināms ar pseidonīmiem Melnais Alksnis, Sila Brencis, Beku Bērtulis u. c., bet radio klausītājiem viņš bija «tēvocis (krusttēvs) Augusts». Tiesa, ka radio «balsis» bieži vien kļūst gandrīz vai par ģimenes locekļiem.
Nozīmīgo raidījumu sēriju aizsāka 1935. gada martā ar vēstījumu par Vidzemes jūrmalu, Talsiem bija veltīts 84., 85. un 86. izlaidums, 1937. gada janvārī skanēja radiostāsts par Valdemārpili, bet jūlijā jau pārraidīja 100. skaņu ceļojumu. Jubilejas pārraidei par godu klausītājus iepazīstināja ar dažiem profesionāliem noslēpumiem, ļaujot noprast, kas tieši skanēja tiešraidēs. «Raidīšana notiek no četrām studijām, pa kurām uzveduma laikā staigā kreklos izmetušies aktieri — ja jāstaigā tā, lai klausītāji dzird, tad pa dēli, ja tā, lai nedzird, — pa mīkstajām grīdsegām.» Skaņu efektus atveidoja gan ar skaņu platēm: «[..] mašīnas, bērns, suņi, cepas, vistas, lauvas, žurkas, vilki, karš, ziema — staigā sniegā viens, staigā sniegā divi», gan trokšņus veidoja paši. «Vēl arvien studijā redzams lielais ūdens baseins, kas pie reizes bijis Daugava, Gauja, Lielupe, Venta un jūra, pa kuru brauc plosti, laivinieki cilā airus, un pakšķina kuģītis. Virs baseina ir četri lieli krāni: ūdenskritumam, sīkam lietutiņam, pērkona lietum, briesmīgam negaisam.»
No kaimiņnovada — Ventspils — preses ziņojumiem kļūst skaidrs, kā žurnālists ieguva materiālus. Ar vilcienu viens pats ieradās, iepazinās ar apkārtni un nākamajā dienā devās atpakaļceļā. Talsu pašvaldības dokumentos ir Rīgas radio direktora vēstule: «Radiofona vadība izsaka Jums sirsnīgu pateicību par «Mūsu dzimtās zemes» uzvedumu autora A. Melnalkšņa laipnu uzņemšanu Talsos, viņa informēšanu un apgā­dāšanu ar nepieciešamām ziņām un materiāliem.»
Muzikālos fragmentus dažkārt saglabāja un izmantoja citos raidījumos, bet teksti zuduši. Tomēr ir iespējams uzzināt, ko talsenieki par savu pilsētu dzirdēja 1936. gada 23. novembra vakarā. Jūrmalas vēstures pētnieks Ainars Radovičs laipni dalījās ar A. Melnalkšņa sagatavotā raidījuma scenāriju. Tajā lomām atbilst tikai burti M., Dz., Č., V. un L., tomēr gandrīz visus tos iespējams identificēt, izmantojot citus avotus. Tie bija pats autors un aktieri Kārlis Dzelde, Teodors Lācis un Emīlija Viesture.
Lasījumu lomās daudzveidoja Raiņa «Karaļmeitas» un «Senatnes» deklamējumi arfistes Eiženijas Brūganes un T. Lāča izpildījumā. Arfas skaņu fons bagātināja Talsos dzimušās vācu dzejnieces Elizabetes Gērkes «Sapņu ezeram» deklamējumu. «Ieslēgts augstu koku zaļā lokā,/ Ezers sapņo mūža sapni sirmo./ Vēji nelauza te it nevienā kokā/ Zaru vaiņagu un dzelmi nesavirmo./ Krasta malu rotā zāle zaļā./ Ūdens spogulī plaukst rozes savā vaļā. [..]»
Runātais lielākoties bija vīru balsīs, bet dāmas — Mirdza Bajare un Ellija Druva — dziedāja duetus. Pavisam astoņu muzikālo priekšnesumu vidū trīs Alfrēda Kalniņa kompozīcijas, četras tautas dziesmas (divas Talsu novadā pierakstītas: Jurjānu Andreja «Peliņš brauca, ratiņ` čīksta/ Bērniņam(i) miedziņ` ved [..]» un talsenieces Lerhes-Šepski «Tec, saulīte, drīz pie Dieva»), kā arī vīru balsis dziesmā «no plates» «Mūžam zili».
Fragments no paša raidījuma sākuma:
«Dz. Diezin, kur tas varētu būt, kur saule tik skaisti, tik spoži riet? M. Kur tas varētu būt? Nu tur, kur uz deviņiem pakalniem paceļas jauka pilsēta, kur lejā saules rietā mirdz teiksmainie ezeri, kur kalnos un ezeros slēptas vēl snauž mūsu senmantas, ko tagad, kā nogrimušo pili, sāk izcelt mūsu senatnes pētnieki un pēc viņām tulkot mūsu tautas vēsturiskās gaitas. Dz. Tad jau laikam būs Talsi.»
K. Dzelde nolasīja: «Lai bi grūt, kam bi grūt,/ Tals-niekam, tam bi grūt./ Ab gāl kalniņē,/ Vids mirk ezerē.» Scenārijā tas ir vienīgais izloksnē runājamais teksts, tomēr, iespējams, arī citviet mēģināja to atdarināt, jo «Talsu Balsī», slavējot uzvedumu, kritizēts: «Tikai mazs iebildums — radiofona aktieri grēkoja pret tāmnieku izloksnes fonētiku, izrunādami «e» galotnes tā kā Talsos to nedara.»
Scenārijā īpaši izcelti senatnes pētnieki: Talsu—Tukuma studējošo biedrība par izdevumu «Talsu novads», Tīča Dzintarkalna, arheologa Ādolfa Karnupa un Anša Lerha-Puškaiša veikums kultūrvēstures izpētē.
Visvairāk satura stundu ilgajā raidījumā veltīts ar Talsiem saistītajām teikām. Ne gluži ierastā variantā A. Lerha-Puškaiša pierakstītā «Nārone», kur Jušķu purva burves dēla Jurča vietā Dzelzciema Jūcis, un viņa konkurents cīņā par Nāroni, Mērsraga virsaiša dēls Atstars. «Ūdenstēvs bija dzirdējis traci, kas sacēlies Nārones labad. Tas uzšāvās augšā un šļakāja ar plaukstu par jūras muguru. Tūliņ pat liels ezers pacēlās gaisā, ietina Nāroni, Atstaru, Jūci, miglainos autos un krākdams aizgāja projām.» Ezers nokritis mežā virs Talsciema, bet, raganas vadīts, aizplūdis pie Pilskalna, atstājot vien purvainu apgabalu starp tagadējiem Liepu kapiem un Lidlauku. Tāpat raidījumā atstāstīja teiku par virsaiša bērniem Tāsi, Talsi, Telsi, Ladzi un Laidzi, no kuru vārdiem cēlušies vietu nosaukumi Kurzemē.
Sekoja teikas par pilskalna sargātāju zelta putniņu, Ķēniņkalna uzbēršanu ar cepurēs un priekšautos sanestu zemi. Īsajā laikā pavēstīja gan teiku par pakļauto virsaiti, kurš ar burvju vārdiem nogremdējis savu pili, gan par iespēju nogrimušās bagātības uziet, ja Jāņu naktī sievietes pārģērbjas par lāčiem, uzvelk mugurā otrādi apgrieztu kažoku un trīsreiz apskrien Pilskalnam. Slepenās durvis, pa kurām varētu nokļūt kalna iekšienē pie zelta traukiem klāta galda, varot ieraudzīt tieši pusnaktī. Neiztrūka nostāsts par kalna virsotnē esošu caurumu, pa kuru ielaižot pīli, tā izpeldējusi ezerā. Protams, tā būtu saucama par «teiku pīli».
Klausītāji uzzināja arī vairākus visai ticamus nostāstus:
par policijas priekšnieka meitām, kuras tēva papīros atradušas plānu ar Pilskalnu un Dzirnavkalnu savienojošām ejām, un par vīru, kurš no kalnā atrastiem dārgumiem uzcēlis trīs namus. Tas varētu būt pat ļoti ticams, pieņemot, ka sudraba naudu varēja aprakt kādā no 17. līdz 18. gadsimta karu laikā. Bērnu šausmu stāstiņu cienīga bija vēsts par veco riju (senos foto tiešām Pilskalna virsotnē redzams šķūnis), kur kāda meitene dienvidū redzējusi dejojam mazus, sarkani tērptus vīriņus. Par «lūrēšanu» viņa tikusi pie sarkana pliķa nospieduma. Protams, kā citi tamlīdzīgi, stāstiņš bija nevis ar vēsturi, bet ar morāli: Neesi pārāk ziņkārīga!
Raidījuma noslēgumā citēja izglītības ministru A. Tenteli: «Vai izrakumi Talsu pilskalnā nemodina mūsos nacionālu sajūsmu un nestiprina nacionālus spēkus? Vai mēs nesajūtamies pacilāti, redzot mūsu senču spējas, un vai viņu sasniegumi nestiprina mūsu nacionālo apziņu? Mūsu vēsture top arvienu bagātāka un sulīgām krāsām, tuvāk iepazīstoties ar to, mēs viņu spēcīgāk iemīļojam un mums pamostas cildens lepnums [..].» Saprotams, ka teikto iespējams attiecināt arī uz daudziem citiem vēstures notikumiem.

Antra Grūbe
Talsos