Paradokss, kas sen vairs nepārsteidz

Ļaujiet man runāt

Jauns gads parasti daudziem iesākas ar lielu apņemšanos kaut ko mainīt. Pieredzes bagātākie saprot, ka tam īsti nav jēgas, jo, ja to pierakstītu uz papīrlapas, tad visām tām lielajām iecerēm katra gada pirmajā janvārī vajadzētu tikai nomainīt gada skaitli, bet lapa ar sarakstu paliktu tā pati.
Es apbrīnoju tos cilvēkus, kas apņemas kaut ko grandiozu savā personīgajā dzīvē un to arī izdara. Darba jautājumos ir kaut kā citādāk. Tur par to maksā naudu, un atbildības izjūta pret citiem ir laikam kaut kas nozīmīgāks un motivējošāks nekā kaut kas, kas attiecas tikai uz tevi pašu. Citreiz buldozers varētu nākt virsū, bet saņemties un spert kaut pirmo soli mērķa sasniegšanas virzienā kaut kā nevar un nevar. Ja mēs kā skolēni sēdētu klasē un būtu lūgums pacelt roku tiem, kas katra gada sākumā apņemas, piemēram, notievēt, rokas godīgi no visiem 20 paceltu varbūt tikai pieci drosminieki, bet acīs mazā patiesības dzirkstelīte pazibētu vēl kādiem desmit. Un te runa nav tikai par skaistā dzimuma pārstāvēm, jo patikt sev laikam gribas visiem. Ir jau varbūt kāds, kas ir priecīgs par sevi un nekad nav satraucies, ka augšstilbi pārvietojoties pārāk sadraudzējušies viens ar otru. Viņi bez emocijām skatās arī uz ādu, kas ir kā apelsīna miza. Tādu cilvēku brīvība mani ļoti pārsteidz pozitīvā nozīmē, un es arī gribētu dzīvot ar šādu attieksmi pret sevi. Bet ne man, ne daudziem citiem šāda problēma spārnos neceļ, gluži otrādi — ir kā cirvis kaklā. Skaistums daudziem ar neko lieku uz savām kājām nav savienojams.
Tāpat daudziem gada iesākumā ir apņemšanās sākt nodarboties ar sportu, bet galu galā tie nonāk atkal pie secinājuma, ka tūlīt būs pagājis vesels gads, kad viņš no rītdienas sāks skriet. Diezgan smieklīgi, bet tā tas ir. Tā ir arī ar pīpmaņiem, alus dzērājiem, čipsu ēdājiem, saldumu mīļotājiem un vēl, un vēl. Kas tas ir par apburto loku, nezinu. Pareizi darīt mēs gribam, bet ne nieka nevaram. Tā vecā miesa un ieradumi ir tik stipri, ka skaties un brīnies, kā viens kraukšķīgs čipsis un Vecrīgas kūciņa, kas ir pārtikas produkts, var tā ap pirkstu aptīt cilvēku, kas ir radības kronis. Tas spēj izturēt smagus apstākļus, badu un aukstumu. Nu visu ko spēj, bet pateikt «nē» kārībai ir tikpat kā cīņa ar iebrucējiem no planētas X, kur padoties sanāk jau pirmajā minūtē.

Zigismunds Č.
no Talsu pievārtes