Nepazīstamā dzimtene

Kultūra

«Talsu Vēstu» redakcija no Dundagas novada pašvaldības saņēma tai sūtītās pārdomas, ko par viesošanos Latvijā uzrakstījis pēdējā Dundagas muižas pilskunga, barona Kristiana fon der Osten-Zakena un baroneses Luīzes fon der Osten-Zakenas mazmazdēls Olafs fon der Osten-Zakens, kurš šovasar ciemojās Dundagā. Publicējam tās arī mūsu lasītājiem.
«Kādēļ man vajadzēja kļūt gandrīz piecdesmit gadu vecam, lai pirmo reizi nonāktu zemē, kurā mani senči dzīvoja un darbojās vairāk nekā sešu gadsimtu garumā? Šajā zemē dzīvojošo cilvēku sirds atvērtība ir tik uzrunājoša. Tā liek man nožēlot, ka tikai tagad sasparojos šim apmeklējumam.
Kādēļ tik ilgi bija atlikts?
Kamēr vēl Dzelzs priekškars aizkavēja jebkuru piekļuvi zemei, par kuras brīvību mans vectēvs cīnījās vēl Baltijas landesvēra ierindā, Latvija bija daudzu pasakainu nostāstu apvīta, bet tomēr nepieejama pasaule, uz kuras gūla komunisma drūmā ēna. Kad Dzelzs priekškars daļēji pavērās un ceļošana līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un pēc tam arī pievienošanos Šengenas zonai kļuva daudz vienkāršāka, mani bērni bija vēl par mazu šādam ceļojumam. Savu lomu spēlēja arī materiālie apstākļi, jo mūsu ģimene drīzāk pieskaitāma tā sauktajai «nabadzībā nonākušajai» muižniecībai. Tāds garš ceļojums kuplajai piecu bērnu ģimenei bija rūpīgi jāplāno. Tā nu mēs ceļojām ļoti komfortabli ar lidmašīnu, nevis iesprostoti kāda kuģa tilpnē, kā to nācās piedzīvot Luīzei fon der Zakenai 1939. gadā vācbaltu piespiedu izceļošanā, ko izraisīja nacistu un staļinistu politiskās intrigas.
Baltiešu viesmīlība
Pirms tam nenojautu, ka šis atvaļinājums izvērtīsies par pašu iespaidīgāko un vērtīgāko no visiem līdzšinējiem. Uzturēšanās laikā un izbraucienos mēs jutām neaprakstāmo baltiešu viesmīlību. Izpalīdzība, ar kādu mums reizēm pilnīgi nepazīstami cilvēki, kuriem prasījām ceļu, tūlīt tvēra pēc sava viedtālruņa vai arī aicināja palīgā kādu vairāk zinošu kaimiņu, mūsos atstāja ļoti dziļu iespaidu. Vai tā nav tā pati baltiešu kultūras tradīcija, kurā es biju audzināts un kura, mītot Vāczemē, daudzkārt asi atdūrās pret drīzāk stīvo un formāli ievirzīto saskarsmes veidu vāciešu starpā! Mans tēvs ļoti labprāt mēdza spontāni ielūgt viesus vai arī pats atļāvās pie izdevības ierasties viesos pie citiem ar visu ģimeni. Vācijā parasti viesošanās tiek plānota ilgu laiku, visu smalki un detalizēti izsverot.
Dabas skaistums
Arī daudz apdziedātās un plašās Kurzemes āres un mežus es nebiju iedomājis tik skaistus. Kad mēs uzmeklējām šobrīd jau stipri noplukušo Puzenieku muižu, kurā ir uzaugusi Luīze un no kuras arī Kristians viņu ņēma par sievu, uz kādas no pļavām es saskaitīju nolaidušos 22 stārķus! Iespaids bija gandrīz vai tāds, ka šajā reģionā mīt vairāk stārķu nekā cilvēku. Brīnišķīgajos mežos sastopamā biezā sūnu sega rādās esam kā visērtākais atsperu matracis. Ja vien visur nebūtu strādīgo skudru taciņu, es labprāt pārnakšņotu zem klajas debess. Tā varētu vien turpināt sajūsmināties: mellenes, jūras gaiss un bezgalīgie baltie liedagi, Baltijas jūras tīrais ūdens, ilgā dienas gaisma vasarā… Man kā aizrautīgam vaļasprieka dravniekam bija iespēja apmeklēt arī vairākas dravas. Manas vecvecmātes Luīzes izveidotajā veco ļaužu namā arī tika turētas bites, un viņas meita Klāra kalpoja par padomdevēju Dundagas dravniekiem vēl ilgu laiku.
Noteikti jāpiemin brīnišķīgie vietējie ēdieni, kuru garšas tūlīt atsauca atmiņā bērnības gados vecāku mājās baudīto: rudzu rupjmaize jeb klona maize, aukstā biešu zupa, salātu pārpilnība, kuros allaž izmantotas man tik tīkamās dilles.
Pateicība par savstarpējo saistību
Mana apmeklējuma faktiskais guvums sniedzās daudz dziļāk: manas vecvecmātes Luīzes, kā arī viņas meitas Rutas un viņas svaines Hedvigas (Kristiana māsas) pierakstos ir lasāma ļoti dziļa, gandrīz vai ģimeniska savstarpējā saistība ar daudziem dundadzniekiem un arī otrādi — dundadznieku saistība ar maniem priekštečiem. Šī mīlestība un abpusējā lojalitāte sniedzās pat līdz gatavībai ziedot savu dzīvību vienam par otru. Kopš 1919. gada janvāra notikumiem ir pagājuši jau simts gadu — neviens no to aculieciniekiem, kuriem es gribētu pateikties, nav vairs šajā saulē. Tādēļ mūsu ģimene ieradāmies vizītē pie Dundagas domes vadītāja, lai pateiktos viņam kā oficiālam Dundagas novada iedzīvotāju pārstāvim, ko es arī labprāt vēlreiz minu šajā rakstā, tātad publiski.
Kad lasīju vēstures liecības par šo laiku, kā mana vecvectēva apcietināšanas naktī pilī nodarbināto dundadznieku sievas tūdaļ metās uz iekšpagalmu, lai mēģinātu kaut vārdu kaujā stāties pretī boļševiku karakalpu nodomiem, man acīs sariesās asaras. Ar visiem spēkiem viņas mēģināja nepieļaut apcietināšanu. Tikai Kristiana paša aicinājuma dēļ atturēties no sacelšanās pret boļševikiem sievas bija pierunājamas atkāpties un doties mājup. Kristians to varēja panākt, tikai izliekoties, ka viņš pats brīvprātīgi dodas līdzi boļševikiem. Viņam bija skaidrs, kādas sekas izraisīs neapbruņotu civiliedzīvotāju pretošanās boļševikiem, ka bruņotie zaldāti par to noteikti atriebtos. Arī daudzi citi, kuri bija nodarbināti pie barona vai vienkārši negribēja atzīt boļševiku varu, nonāca cietumā, kur viņi uz kailas grīdas gulēja līdzās cits citam: tie bija latvieši un vācieši, muižnieki, strādnieki un zemnieki.
Kāpēc Kristians savlaicīgi negādāja par savu drošību un nebēga prom no Kurzemes, kaut arī viņš jau iepriekš bija nogādājis drošībā daudzus savus padotos, kuri bija saņēmuši draudu vēstules no boļševikiem? Arī par to var spriest ne tikai no jau augstāk pieminētajiem pierakstiem, bet arī no vienas saglabājušās vēstules, kuru Kristians adresēja savai sievasmātei: izšķirīgs bija kāda uzticama ticības brāļa, prāvesta Moltrehta teiktais sprediķis. Arī prāvests izšķīrās palikt pie savas draudzes, bet vēlāk tāpat tika saņemts ciet un nošauts Tukumā reizē ar Kristianu. Kristianam bija skaidrs, ka boļševiki citādāk sarīkotu asiņainu izrēķināšanos un citus briesmu darbus ar viņa pakļautībā esošajiem cilvēkiem. Tāpat bija skaidrs, ka palikšana nozīmētu mirt. Savu iekšējo nemieru viņš nevarēja noslēpt no saviem bērniem un sagatavojās šim liktenim, noturot mājās svētbrīžus kopā ar saviem tuviniekiem. Kā raksta viņa māsa, Kristians pats ilgi cīnījās ar šo domu savās lūgšanās, kamēr lēmumu pieņēma. Viņš nāvei acīs raudzījās ar stipru pārliecību.
Baznīcas un draudzes Dundagas novadā
apmeklējuma laikā īpašu uzmanību veltījām baznīcām, kuras uzturēja Kristians, pildot savu pienākumu kā par savā pakļautībā esošo cilvēku garīgo aprūpi atbildīgais muižkungs. Līdzās Dundagas baznīcai tām ir pieskaitāmi Mazirbes, Ģipkas un Kolkas dievnami. Īpaši mēs esam pateicīgi prāvestam Irbem un Dundagas draudzes mācītājam Armandam Klāvam par viņu personisko pavadību visās vietās. Priecājamies, ka Dieva Gara vēsma vēl nav apsīkusi, iedragātās baznīcas atkal ir atjaunotas un tiek uzturētas kā ticīgo pulcēšanās vietas. Biju priecīgs redzēt, ka Dundagā ir iesakņojusies arī baptistu baznīca.
Spitālīgo slimnīca un paļaušanās uz Dievu
No iepriekš rakstītā top skaidrs, ka mani vecvecāki spēja tikt galā ar saviem smagajiem pienākumiem, smeļot spēku ticībā. Praktizētā ticība bija visas ģimenes sirdslieta, kas izpaudās ne tikai baznīcu celšanā un uzturēšanā, bet arī dzīvē īstenotā tuvāko mīlestībā un dažādu brīvprātīgu un neapmaksātu sabiedrisko amatu un pienākumu veikšanā. Kristiana aktīvā iesaistīšanās spitālīgo aprūpē man tapa zināma, kad tika izrādīta kādreizējā spitālīgo slimnīca, kas atradās netālu no Tukuma, Sēmes pagasta «Brīvniekos». Viņš bijis spitālīgo aprūpes biedrības prezidents. Pēc mūsdienu priekšstatiem par darba laiku vien nojaušams, kā viņš spēja tikt galā ar visiem brīvprātīgi uzņemtajiem sabiedriskajiem amatiem līdzās savam amatam kā apriņķa muižniecības maršalam Ventspilī un pienākumiem Dundagā. Viņa meita Ruta atceras: ja gribēja tēvu redzēt, nācās par spēļu vietu izvēlēties tēva darbistabu. Turpat vakaros viņa varēja saņemt laba miega vēlējumu un piederošo buču uz vaiga.
Kaut arī Dundagas novadā jau agrākos laikos darbojās astoņas pils uzturētas tautskolas un arī viena tālāk izglītojošā skola, Luīzei nebija par grūtu arī pašai pieslēgties mācīšanai gadījumos, ja kāds no uzņemtajiem audzēkņiem neprata ne lasīt, ne rakstīt. Viņai rūpēja, lai visi varētu piedalīties iesvētes mācībā. Ticības spēkā Luīze sasniedza lielu vecumu. Kādā manā rīcībā esošā vēstulē, kas adresēta manam tēvam, viņa 91 gada vecumā raksta aizvien vēl izcili skaidrās, noturīgās rokraksta līnijās: «Vislielāko prieku man sagādā, ka tu mīli Dievu un mūsu Pestītāju, kas nozīmē vairāk nekā visas pasaulīgās gudrības. Kurš paliek šajā mīlestībā, tam Dievs ļauj plaukt un zelt, ka viņš nes labus augļus.» Par spīti visiem likteņa triecieniem, viņa pati par sevi raksta: «Es zinu, ka esmu pasargāta zem Dieva spārniem un ka man ir dāvāta visdziļākā mīlestība uz manu Dievu un Pestītāju. Es izjūtu sevi no Dieva nestu un uzturētu, kaut arī mani dzīvē ir piemeklējušas smagas ciešanu un sāpju nastas.»
Izstāde un piemiņas plāksne Tukumā
Ceļojuma laikā radās izdevība uzzināt par notikumiem, kuri viesa vairāk skaidrības par radinieku nāvi. Tukumā bija izstāde par Baltijas landesvēru. Apmeklējuma laikā tikām iepazīstināti ar vāciski runājošo pētnieci Dr. Dišleri, kura pārzināja tā laika notikumus saistībā ar manu ģimeni. Izstādes gide savā prezentācijā citēja arī kādu fragmentu no R. Gurlanda grāmatas «Pieredzēt Dievu ieslodzījumā», kurā autors, mācītājs Gurlands, apraksta nonāvēto identificēšanas norisi — kā mans vectēvs Ulrihs atrada savu tēvu Kristianu starp citiem kaili izģērbtiem nonāvētajiem. «Dundagas barona Zakena dēls uzlūko līķi pēc līķa un neatrod starp tiem savu tēvu. Līdz es parādu viņam tā līķi. Sudrabaini sirmi, gūstniecības laikā gari izaugušie mati, dziļas nopietnības pilns skatiens. Dēls noņem savu galvassegu un saka lūgšanu, tad pagriežas un dodas prom. Sievas un meitas mēs nepielaižam šā līķu pārklātā lauka apskatei. Mēs gribam pasaudzēt viņas no šausmīgās daļēji izkropļoto līķu ainas uzlūkošanas,» rakstīja Gurlands.
Izstādē bija apskatāma arī kāda man līdz šim vēl nezināma manas vecvecmātes Luīzes vēstule boļševiku komisāriem, kurā viņa lūdz izziņu par viņas vīra likteni un par viņam izvirzītajām apsūdzībām. Savās atmiņās viņa raksta, ka Dievs viņai piešķīris drosmi divas reizes vērsties pie boļševiku komisāriem, kas, protams, nenesa neko citu kā vienīgi ņirgāšanos par viņu. Viņas māsa Marta, kura dzīvoja kādā no palīgmuižām Ģibzdē un latviešu starpā bija pazīstama kā mundras dabas savrup dzīvojoša un turklāt apkārtējo ļoti mīlēta sieviete, arī tika atrasta nonāvēto vidū.
Dundagas novada infrastruktūra toreiz un šodien
Šodien ļoti uzkrītošs bija teicamais un salīdzinājumā ar Vāciju daudz efektīgais mobilo datu pārraides pārklājums: pat attālos meža nostūros bija garantēta pilna uztvere. Ar to, iespējams, ir izskaidrojuma izplatītā jauno viedtālruņu lietošana. Autoceļu stāvoklis katrā ziņā ir atšķirīgs no Vācijā pierastā standarta. Tādēļ pa grants ceļiem braucām ļoti piesardzīgi un labprāt ļāvām sevi apdzīt.
Kristiana laikos Dundagā bija aptieka, kura saskaņā ar nostāstiem izdalīja arī bezmaksas medikamentus. Aptiekas nams ir saglabājies vēl šobaltdien. Veco ļaužu aprūpes namu, tiesa gan, mēs vairs neuzgājām. No pils administrācijas puses esot tikusi uzturēta arī slimnīca, kurā bijis pastāvīgi nodarbināts vismaz viens ārsts un vecmāte. Dundadznieki var lepoties ar senu sociālās nodrošināšanas jeb aprūpes vēsturi.
Pēc pils nodedzināšanas 1905.gadā dundadznieki nolēma kopā ar Kristianu atjaunot šo ēku un šajā procesā, izmantojot ūdens slūžu sistēmu, uzbūvēja paši savu elektrostaciju, ar kuras strāvu tika darbināta arī moderna kokzāģētava. Jau kopš vairāk nekā simts gadiem Dundagā pastāvēja pienotava un citi saimnieciski uzņēmumi, no kuriem dažviet šodien pāri palikušas vien drupas (piemēram, vējdzirnavas). Pēc Kristiana izteikumiem, vissvarīgākā saimnieciskā nozare esot bijusi mežsaimniecība. Ģipkā atradās kokmateriālu pārkraušanas stacija, kur baļķi tika pārkrauti uz kuģiem un veiksmīgi pārdoti. Tirdzniecība ar kokmateriāliem tajos laikos esot plaukusi, citādi Dundaga nekad nebūtu varējusi atļauties uzturēt, piemēram, lielus līdzekļus prasošo veselības aprūpi.
Sāpīgās atvadas
Pavadot pēdējo nakti mūsu jaukajā mītnes nostūrī, es nespēju iemigt. Tik daudz iespaidu ņirb manu acu priekšā: skaistā daba, jaukie cilvēki un šis man tik atpazīstamais, šeit pasniegtais ēdiens. Man ir sāpīgi apzināties, ka uz šīs zemes man nav īstas dzimtenes/mājvietas, jo ar visu savu iedabu, mentalitāti un pasaules izjūtu es iederos šeit labāk nekā Vācijā. Nemiera tirdīts, Vācijā esmu mainījis vairākas dzīvesvietas, nevienā no tām neiedzīvojos tik strauji kā šeit — zemē, kuras valodu neesmu apguvis, kaut arī mani senči pārvaldīja to tekoši. Esmu iemīlējis šo zemi un tās cilvēkus, it kā tā būtu mana dzimtā.»
Apstrādājusi Aiga Naudiņa.