Laiku reizēm ir vērts pagriezt atpakaļ

Žurnālista viedoklis

Mūsu lielākais dārgums un deficīts ir laiks. Jā, tas pats netveramais, neietekmējamais un mūžīgais, kas jau piedzimstot uzdāvināts brīvā lietošanā ikvienam. Par laika jēdzienu visvairāk tiek runāts, domāts un filozofēts katrā gadu mijā. Pēc tam ierastais dienu un mēnešu ritenis turpina griezties, neizbēgami pakļaujot un maļot līdzi.
Kamēr vēl eglīte līdz Zvaigznes dienai cīkstas ar siltumu istabā, rubinu sveču parafīnu no grīdas un galdautiem, lēni un tīši nesteidzīgi lieku šūplādē pie senākiem krājumiem apsveikumu kartītes. Tās ir brīnišķīgas laika liecinieces. Vismaz mēģinu to mazbērniem likt pie sirds, lai viņi, pēc gadiem aizrautīgi pārkārtojot dzīves telpu pēc savas gaumes un modes, pārāk neaizraujas ar stilīgi sterilo kārtību un neattopas bezpersoniskā, aukstā pasaulē. Bez putekļa uz plaukta, bet arī bez šiem un daudziem citiem liecinājumiem par laika ritējumu mūsmājās.
Jau esam paspējuši savam janvārim notērēt mazu gabaliņu. Vai tajā piedzīvojāt cukura saldumu un krustnagliņu, piparu rūgtumu? Ir tajā bijis pietiekami daudz dzīvesprieka, laimes un veselības, kā sirsnīgajos apsveikumos tika vēlēts? Tikai bez čikstēšanas! Mani arī vairs neviens nepārtaisīs (tfu! tfu! tfu!), bet to, ka 99,9 procenti neizdošanos un laika izniekošanas noticis pašas neuzņēmības, neizlēmības, tik mīļā slinkuma dēļ, esmu iemācījusies beidzot atzīt pavisam godīgi. Vairāk nekā četrdesmit gadu strādājot žurnālistikā, kas burtiski nozīmē ik dienu būt cilvēkos, neesmu satikusi nevienu, kas laiku būtu mācējis dzelžaini pakļaut savam rūpīgajam gada plānojumam. Arī vispragmatiskākajam, raksturā stingrākajam laiks pēkšņi uzsitis knipi un pasmīnējis: tā nebūs vis!
«Ar viņu mums ir aizgājis vesels laikmets…» lasīju komentāros pēc gleznotājas un sabiedriskās darbinieces Džemmas Skulmes aiziešanas. Tad Jānis Stradiņš, Mariss Jansons… Ar pamatīgu atvēzienu notika pērnā gada iesaukums Mūžībā. Sitiens pēc sitiena Latvijas gara spēkam. Tādās reizēs vienmēr ir vārdos grūti izteicama tukšuma, lielas netaisnības izjūta. Sevišķi skaudri apziņā pulsēja sen neapzināta nedrošība par rītdienu (atmiņa uzšķīla barikāžu laika, Atmodas gaisotnes Latviju), ko nekādi nemazina ne jaunākās ziņas, ne bezgalīgi viļātie skandāli pašmāju politikas virtuvē.
Dīvaini, bet manu visai sašļukušo dūšu sapurināja absurds mirklis. Runājos ar kādu jauniņu dzejdari, it kā gaiša un progresīva prāta puisi. Gribēju dzirdēt viņa domas arī par šo lielo zaudējumu. Un dzirdēju arī… «A kas viņi tādi i?! Man laikam būs jāpaskatās internetā…» Pirmo reizi «pēc simts gadiem» nezināju, kā lai pabeidz sarunu, jo vienkārši apstulbu.
Tagad, kad rakstnieka Aleksandra Grīna romāns «Dvēseļu putenis» pārtapis mākslas filmā, kuras skatītāju skaits jau ievērojami pārsniedzis izcilu kinodarbu apmeklētības rekordus, vairs nesaku, ka laiku nevar un nevajag pagriezt atpakaļ. Reizēm tas ir to vērts. Ja būtu manās iespējās, no televīzijas programmām izņemtu virkni salmu ķīpu un to vietā paredzētu Latvijas dokumentālistu darbus, kas lielākoties vienmēr ir bijuši augstā līmenī, un tagad tapušos stāstus par latviešu dzimtu likteņiem, stipriem, dzīvesgudriem cilvēkiem pilsētās un novados, centros un piemigušās nomalēs.
Tikai neprasiet man, lūdzu, kam šogad augstākas un kam izdevīgākas cenas, jo man tādām lietām nav laika. Man jāatsvaidzina atmiņā no grāmatām un «internāta» (kā konsekventi saka veci ļaudis), kas bija rojālisti un kas — bonapartisti. Teicami uztaisīts seriāls ne tikai velk pie televizora, apēdot dažas stundas bez atlikuma, bet arī manu laiku pagriezis atpakaļ vēsturē, par kuru Viktors Igo uzrakstīja savu vērienīgo darbu «Nožēlojamie».
Interesanti — visi, kam devu mājienu, ka viņi dāvanā zem eglītes varētu atrast laikrādi, nepriecājās. Visi kā viens.