Kultūras darba starmešos

Personības

Laidzeniece Sigita Līdaka ir Valdemārpils un Lubes kultūras nama vadītāja. Pērn par savu darbu viņa saņēma Talsu novada Goda balvu par godprātīgu darbu kultūras jomā un ieguldījumu pozitīva Valdemārpils pilsētas tēla veidošanā. Šeit gan gribētos piemetināt, ka arī Lubes pagasta tēla veidošanā. Viņa sarunā atzīst, ka uzstādījusi sev par mērķi padarīt šīs vietas atpazīstamas un dzirdamas pēc iespējas vairāk.
— Pastāsti, lūdzu, no kurienes esi nākusi, kur aizvadīta bērnība, kāda tā bija?
— Mana dzimtā vieta ir Laidze. Mamma Aina un tētis Heinrihs, kad biju maza, izšķīrās. Man ir divas māsas, viena vecāka un viena jaunāka, kā arī divi pusbrāļi. Man ir prieks, ka visi varam labi satikt un pastāvēt līdzās. Bērnībā praktiski uzaugu pie vectētiņa un vecmāmiņas Laidzē. Tas man asociējas ar mīlestību pret darbu un sirsnību pret apkārtējiem cilvēkiem, ko manī ieaudzināja vecmāmiņa. Protams, bija arī rotaļas un dzīvošanās pie Laidzes ezera. Sevi ar lellēm īpaši neatceros, vairāk biju sētas bērns, kur spēlējos kopā ar draudzenēm. Reizēm mūs nevarēja iedabūt iekšā, cik ļoti jautri mums gāja. Ziemā varējām nepagurušas spēlēties sniegā, lai gan bijām pārsalušas, ar salipušiem bumbuļiem pie biksēm. (Smejas.) Tā bija saulaina un rožaina bērnība. Laidze man vienmēr šķitusi mīļa un forša. Un man patīk, ka tagad dzīvoju tur, kur esmu augusi.
— Kur tev aizritēja skolas gaitas?
— Mācījos Talsu pamatskolā, sporta klasē, kur aizrāvos ar vieglatlētiku. Pēc pamatskolas absolvēšanas nevarēju saprast, ko darīt, kādā profesijā vēlos strādāt. Kādā brīdī domāju kļūt par bērnudārza audzinātāju. Biju nolēmusi mācīties vidusskolā, bet, kad pienāca diena, kad jāiesniedz dokumenti Talsu 2. vidusskolā, kur plānoju mācīties, es neaizgāju. Izdomāju, ka mācīšos Laidzes lauksaimniecības tehnikumā par grāmatvedi. Pat nezinu, kur šī doma radās. To arī izmācījos un pēc tam trīs gadus šajā jomā strādāju Kuldīgas pusē, Kurmāles pagastā, padomju saimniecībā «Vilgāle». Šīs grāmatvedības zināšanas man ir noderējušas arī turpmāk dzīvē, strādājot citos darbos. Turklāt studēju grāmatvedību arī augstskolā (iegūta 1. līmeņa augstākā izglītība Latvijas Lauksaimniecības universitātē uzņēmējdarbības, komercdarbības specialitātē), ko darīju apzinātā vecumā.
— Kā sākās tava darbība kultūras jomā?
— Turpat, Vilgālē, man piedāvāja vadīt kultūras namu. Nolēmu — kāpēc nepamēģināt? Jau tehnikuma laikā darbojos par kultorgu un dejoju tautas deju kolektīvā. Vilgālē strādājot, sapratu, ka tas ir ļoti grūts darbs. Kultūras nams atradās aptuveni trīs kilometrus no centra un blakus dzīvoja nelabvēlīgas ģimenes, kas reizēm mēdza demolēt kultūras namu. Tāpēc katru reizi, kaut ko rīkojot, visas mantas, dekorācijas, pat skatuves aizkarus, nācās uzkraut centrā kādā transportlīdzeklī, aizvest un uzstādīt no jauna un pēc pasākuma vest atpakaļ. Nezinu, kā to dabūju gatavu, jo pašai autovadītāja apliecības nebija, bet tomēr izdevās… Strādāju šo darbu arī laikā, kad mums ar vīru Andreju bija mazi bērni. Šajā darbā aizvadīju deviņus gadus, līdz vienā brīdī sacīju vīram, ka mums jānāk dzīvot uz Talsiem. Man par pārsteigumu viņš uzreiz piekrita, un 2000. gadā pārvācāmies uz Laidzi.
— Kā tu iepazinies ar vīru?
— Ar Andreju iepazinos Vilgālē, viņa dzimtā puse ir Kuldīga. Tas notika, pateicoties viņa māsai, ar kuru biju sadraudzējusies. Sākumā gan, kad viņa teica, ka iepazīstinās mani ar savu brāli, kurš ir armijā, es atteicos, sak’, nekādā gadījumā. Un pie sevis nodomāju, ka viņš man nekad nebūs vīrs. Tagad saku: «Nekad nesaki «nekad»!» Tie kāpostiņi, kuros iespļauj, vienmēr ir jāizēd. Tagad esam kopā jau kopš 1991. gada, kad sākām draudzēties, 1992. gadā apprecējāmies.
Andrejs ir ļoti atraktīvs, joprojām spēlē amatierteātrī Valdemārpilī. Pērn viņš dabūja titulu kā labākais otrā plāna aktieris. Viņš ļoti palīdz ar scenogrāfiju un visu ikdienā vajadzīgo teātrī. Man ir paveicies, ka viņam tas patīk, un laikam jau viņa dēļ arī esmu kultūrā. Vīrs strādā uzņēmumā SIA «Vika Wood».
— Ko tev patīk darīt brīvajā laikā?
— Kad mums ar vīru ir kāds brīvs brīdis, nezinām, ko darīt, tāpēc kāpjam mašīnā un kaut kur braucam! Vai nu pie bērniem, vai nu apskatām kādu vietu Latvijā. Patīk atklāt jaunas, neredzētas vietas, takas, objektus. Esam lieli ceļotāji, mums patīk atpūsties pie dabas. Mums ar draugiem ir sešu cilvēku kompānija, kas katru gadu vasarā dodas braucienā uz Lietuvu, Igauniju vai tepat, pa Latviju.
Man ļoti patīk cept kūkas. Kādu laiku, kad man nebija darba, cepu tās pēc pasūtījuma. Arī maizi un pīrāgus. Turklāt to varu un māku ne tikai es, bet arī vīrs. Mums nav nekādu problēmu, ja neesmu mājās, zinu, ka viss būs paveikts, pagatavots.
— Pastāsti, lūdzu, vairāk par jūsu bērniem!
— Mums ir meita Sabīne (27 gadi) un dēls Ivo (25 gadi). Un meita ir dāvājusi mazmeitiņas Eniju un Esteri. Meita strādā par pavāri, savukārt dēls par ugunsdzēsēju glābēju Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā un par fitnesa treneri. Abi strādā Rīgā. Prieks, ka aizvadītajos Ziemassvētkos varējām būt visi kopā, jo maiņas darbos iekrita tā, ka tas bija iespējams.
— Vai, pārvācoties uz dzīvi Talsu pusē, uzreiz sāki strādāt kultūras jomā?
— Nē, vairākus gadus nostrādāju veikalos gan par pārdevēju, gan par vadītāju. Pēc dažiem gadiem man zvanīja Laidzes kultūras nama vadītāja Ramona, kura aicināja mani un vīru darboties teātrī. Sapratu, ka viņa galvenokārt uz teātri grib dabūt manu vīru. Es sākumā ilgi atteicu, līdz noteicu — ja vīrs piekritīs, tad iesim. Klusībā cerēju, ka viņš nepiekritīs, bet nekā! Toreiz par amatierteātri šķita — kas tas ir, kāpēc gan mums tur būtu jāiesaistās?
Kad Ramona mainīja darbu, viņa aicināja mani strādāt viņas vietā, zinot, ka man ir pieredze šajā jomā. Sākotnēji gan atteicos, jo man jau bija darbs, un es zināju, ko tas nozīmē — strādāt kultūras jomā. Tomēr apdomājoties sapratu, ka ikvienā darbā ir savi mīnusi, un tirdzniecībā to ir ne mazums. Nospriedu, ka ir laiks kaut ko mainīt, un 2007. gadā sāku strādāt Laidzē. Un, tā kā teātrim vairs nebija režisora, uzņēmos arī to. Kopš tā laika esmu nu jau vairāku teātru režisore. Laidzē vairs nē, bet Valdemārpilī un Rojā gan. Turklāt esmu ieguvusi tajā arī izglītību — 1. līmeņa augstāko izglītību Latvijas Kultūras akadēmijā režijas un aktiermeistarības specialitātē.
Laidzē nostrādāju septiņus gadus, pēc tam dažus gadus atvilku elpu no kultūras, atgriežoties tirdzniecībā, bet sapratu, ka tas tomēr nav mans, es nevaru bez kultūras. Tajā brīdī visu laiku šķita, ka kaut kā pietrūkst, gluži kā nevarot pilnvērtīgi elpot. Tas ir mans vaļasprieks un sirdslieta, kas sniedz piepildījumu. Protams, ja man nebūtu ģimenes atbalsta, tad, domāju, šo darbu nevarētu paveikt. Kad 2017. gadā uzzināju par vakanto Valdemārpils, Lubes un Īves kultūras nama vadītāja amata vietu, nolēmu pieteikties, un to arī dabūju. Šogad kopš septembra Īves pagasts gan vairs nav manā pārziņā, tas ir atsevišķi un to uzņēmusies Baiba Kalna.
— Aizvadītajā gadā, 18. novembrī, Latvijas Republikas Proklamēšanas dienas svinīgajā pasākumā saņēmi Talsu novada Goda balvu par godprātīgu darbu kultūras jomā. Kāda bija izjūta, to uzzinot?
— Es sākumā neticēju, domāju, ka tā nav taisnība. Aizdomīgi gan šķita, ka šoreiz man neprasīja viedokli par to, kuru cilvēku šai nominācijai varētu izvirzīt, man tik atteica, ka viss jau esot izdomāts. Protams, biju ļoti gandarīta, saņemot šo apbalvojumu, lai gan joprojām neticu, ka esmu to izpelnījusies, šeit strādājot tik īsu laiku.
— Tātad cilvēki novērtē, kas ir paveikts.
— Ja jau tas tā nolemts, tad acīmredzot tā ir. Man patiešām ir prieks kalpot ne tikai Valdemārpilij un Lubei, bet arī Latvijai. Jo, ja strādāju kādā vietā, gribu paveikt darbu kārtīgi. Vietai ir jādzīvo un jākļūst atpazīstamai, dzirdamai un redzamai. Mana vēlme ir attīstīt pēc iespējas vairāk Valdemārpili un Lubi. Vajag atrast savu identitāti, lai spodrinātu pilsētu un piesaistītu viesus, tūristus.
— Kādi bija lielākie izaicinājumi, uzsākot darbu Valdemārpils, Lubes un Īves kultūras dzīvē?
— Tā kā pirms tam biju jau režisore amatierteātrim Valdemārpilī, daudzmaz zināju cilvēkus un kolektīvus šeit, tomēr vienalga — neesmu šeit vietējā. Tas droši vien arī ir lielākais izaicinājums. Turklāt vietas, kur sākotnēji strādāju, bija trīs, un katrā ir citādāki cilvēki, kuri jāiepazīst, un ir grūti visiem vienādi sadalīt savu mīlestību. Mīļi man ir visi, bet būt visur vienlaikus ir neiespējami, līdz ar to kādu nācās apdalīt. Nevis negribēšanas, bet fiziski nevarēšanas dēļ. Turklāt atkārtoties ar pasākumiem nedrīkst, jo visas trīs teritorijas ir saistītas. Visur vienādi tak netaisīsi. Tagad, kad Tiņģere ir atsevišķi, viennozīmīgi jūtu citādāku darba ritmu.
Cilvēkus vajag iekustināt un pieradināt pie pasākumiem. Mums ir jābūt ļoti radošiem, lai uzrunātu iedzīvotājus. Tā kā lielus māksliniekus atļauties nevaram un līdz šim mums Lubes kultūras namā nebija normāla skatuves apgaismojuma (uzstādīja tikai nesen), meklējam kaut kādas odziņas, kā piesaistīt cilvēkus. Piemēram, mums bija interesants pasākums «Koru kari», arī 8. marta pasākums tika apspēlēts ar dažādiem knifiem, liels gandarījums bija par pasākumu, kas izdevās ārā, brīvā dabā, pie Lūrmaņu klintīm ar kokles spēli, dziesmām un Tibetas dziedošo trauku meditācijām. Kaut kas tāds notika pirmo reizi, un plānoju to rīkot arī turpmāk. Prieks, ka Jaunā gada balle Lubes kultūras namā nezaudē aktualitāti un cilvēki uz šejieni brauc arī no tālākām vietām.
— Kāpēc cilvēkiem ir būtiska kultūra?
— Kultūra mums seko jau no bērnības, no mūsu senčiem un viņu tradīcijām. Mūsu kultūras mantojums ir ļoti liels. Kultūra ir viss! Dainas, pasakas, mūsu ievērojamie cilvēki… Mums ir jānovērtē tie ļaudis, kuri sniedz savu artavu kultūras jomā — vienalga, vai viņš raksta dzeju vai dejo tautiskās dejas, vai dara ko citu. Viņi visi veic fantastisku darbu! Bez kultūras nekas cits arī nevarētu pastāvēt. Tai jābūt it visur un visos. Arī cieņa citam pret citu ir kultūra. Mīlēt savu valsti un vietu, no kuras esi nācis, ir kultūra.
— Kas tev dzīvē ir pats galvenais?
— Ģimeniskās vērtības. Tas ir pats svarīgākais — lai apkārt ir tuvie cilvēki, kas mani saprot, novērtē un atbalsta. Un, protams, viņu mīlestība. Tāpat ļoti svarīgs man ir godīgums pret visu, ko daru. Nedaudz esmu arī apdedzinājusies ar to, bet man patīk būt patiesai pret visu, ko daru. Reizēm varbūt ne tā pasaku vai otrs pārprot vai nesaprot, bet ir jābūt godīgam. Būtiska man ir arī mīlestība pret darbu, ko sevī ļoti jūtu. Vecmāmiņa man ir iemācījusi, ka visi darbi ir jāpaveic līdz galam, neko nedrīkst atstāt pusratā. Ja kādā darbā nav ielikta visa sirds un dvēsele, to uzreiz var just. Bet, ja iegulda, cilvēki to novērtē.
— Ko tu sagaidi no šā gada?
— Neesmu par to domājusi. Laiks ir tik ātri paskrējis… Pieļauju, ka tas atkal būs darbīgs un skrienošs, bet varbūt vajadzētu sev to novēlēt nedaudz rāmāku. To, vai tas izdosies, nezinu, jo plānu un ideju man ir daudz attiecībā gan uz sevi, gan apkārtējiem.

— Ko tu novēli cilvēkiem šajā jaunajā, 2020. gadā?
— Gribētu, lai cilvēki ir iecietīgāki un saticīgāki cits ar citu. Negribu, ka ir tik daudz nenovīdības un naida, gribētos to izskaust. Novēlu, lai cilvēki ir atvērti, draudzīgi un sirsnīgi! Arī par svētkiem runājot, vienmēr cenšos uzsvērt, ka vērtība nav mantās, bet gan cilvēku klātbūtnē. Mīlestība, sirsnība, cilvēku tuvība — tas ir vajadzīgs visvairāk. Tā kā 2020. ir Žurkas gads, gribētos, lai tās žurciņas sagrauž visas nebūšanas un slikto — gan to, kas ir mūsos pašos, gan to, kas ir apkārt plašākā mērogā.