Ālandu salās — otrajās mājās

Personības

Šis būs piektais gads pēc kārtas, kad Iveta, kas Talsu pusi sauc par savējo, strādā Ālandu salās, kuras tagad viņai ir otrās mājas.
Viņa aizbraukusi uz svešo zemi materiālo apsvērumu dēļ, jo bijuši sapņi un ieceres, ko īstenot par Latvijas algām nekādi nav bijis iespējams. Ziemassvētku laikā Ivetai ir atvaļinājums, un viņa uz kādu brīdi atgriežas savā pusē, lai februāra beigās atkal gatavotos darbīgajam cēlienam skaistajā tūristu bieži apmeklētajā salā, ko mēdz dēvēt arī par miera ostu un makšķernieku paradīzi.
Somijas Ālandu salas
ir skaists arhipelāgs ar akmeņainām pludmalēm un elpu aizraujošām klintīm, ko veido aptuveni 6500 salu kopums. Ālandu salas ir autonoma, zviedriski runājoša Somijas administratīvā province. Aktīvā, darbu mīlošā un vienmēr čadīgā talseniece smejas, ka pirms došanās uz Ālandu salām ārpus Latvijas īsti nekad nav bijusi, ja neskaita Lietuvu. Pirmais brauciens prasījis lielu drosmi un apņemšanos. Iesākumā viņu baidījusi neziņa, vai visu pratīs un sanāks tā, kā vajag, un viņa neslēpj, ka pirmais gads bijis arī emocionāli smags — strādājot birušas asaras pašas no sevis, īsti nemaz nezinot, kāpēc. Lai gan latvju bāleliņi un citu tautu strādnieki visbiežāk tur saņem algu, kas skaitās minimālā, ne tik turīgo valstu pārstāvji to prot novērtēt. Jautāta, kā ālandieši uztver no citām valstīm atbraukušos, Iveta smejot saka — tie ir draudzīgi un pateicīgi, ka darām darbus, ko viņi paši nedara. Cilvēkos tur manāms neredzēti liels miers, kas sākumā ļoti izbrīnījis. Tie nekur nesteidzas, un Ivetai sākumā pat šķitis, ka nokļuvusi septiņdesmito gadu Latvijā, jo mūsdienu rosība un brīžam nenormālā skriešana šo vietu nav skārusi. «Tur viss rit daudz mierīgāk. Darbu viņi beidz laikus. Ja tas oficiāli noslēdzas piecos, tad gadās, ka stundu ātrāk jau viss ir aizslēgts un viņi gatavojas mājup. Nav tā, kā ir pie mums Latvijā, kad veikals, piemēram, nedod Dievs, tiks aizslēgts desmit minūtes ātrāk,» smaidot stāsta talseniece, kuru svešajā zemē sagaidījuši dēli, kas Ālandu salās strādājuši jau kādu laiku iepriekš, un jaunākais, lai mazinātu kreņķus, pat pirmo reizi braucis speciāli pakaļ mammai uz Latviju.
Kad vajadzējis ar auto vienai pašai uz Ālandu salām doties nākamajos gados, tas atkal bijis jauns pārbaudījums, kurus godam viņa izturējusi.
«Dēli man bija arī tulki, jo bez angļu valodas mūslaikos nevar. Nezinot svešvalodu, ir grūti, un cilvēks pats ir zaudētājs. Bet man paveicās ar dēliem, kas palīdzēja un atbalstīja,» atzīst Iveta, piebilstot, ka grūtāks bijis pirmais pusotrs mēnesis. Jādzīvo bijis no saviem iekrājumiem līdz pirmajai algai, un visu laiku bijusi neziņa — tā ka tukšām rokām braukt tur nevar un Sprīdīša laimes zemes meklēšanas variants pavisam noteikti neiet cauri.
Otrās mājas
Iveta ir nokārtojusi visus dokumentus, Ālandu salās skaitās pastāvīgā iedzīvotāja un šo vietu tagad sauc par otrajām mājām, bet Latvija tomēr ir un paliek viņas īstās mājas, kaut tagad savā zemē gada laikā sanāk būt salīdzinoši mazu laika sprīdi. Katrus Ziemassvētkus talseniece kravā čemodānus un dodas uz Latviju, kur viņai ir savs dzīvoklis un tuvinieki, kurus prieks satikt un ar kuriem pavadīt kopā svētkus. Kādreiz tādām kopā būšanām nebijusi tāda brīvība un laiks, tāpēc tam tagad ir cita garša. Iveta smejot teic, ka Ālandu salu Vardo (Vårdö) komūnā, kur viņa dzīvo un strādā, pēc pieciem gadiem būs divas pamatvalodas, proti, zviedru un latviešu, jo latviešu tur ir ļoti daudz. Šogad pat vietējā avīzē bijis raksts mūsu valodā. Un ko tādu var pamanīt ik pa laikam. Pat pēdējās vietējās vēlēšanās kandidātu sarakstā piedalījušies jauni latvieši. Iveta piebilst — dēls zinot teikt, ka no apmēram 700 Vardo iedzīvotājiem apmēram 53 ir latvieši.
Zviedru valodas apgūšanai ir lielas priekšrocības. Atbraucējiem, kas ieguvuši pastāvīgā iedzīvotāja statusu un iestājušies tā sauktajos bezdarbniekos, ir iespēja gadu mācīties valodu, un valsts maksā gan par to, ka mācās, gan atmaksā ceļu un pat ēšanas izdevumus. Iveta atzīst, ka viņai bijis vieglāk, jo dēli jau bijuši ar pastāvīgā iedzīvotāja statusu, un tā ir priekšrocība, bet tagad esot sarežģītāk. Process esot ilgāks, jo saradušies iebraucēji, kas radījuši šaubas par savu uzticamību un ierašanās godprātību, un tas licis ieviest stingrākas prasības piesardzības dēļ.
Cita kultūra, cita domāšana
Ālandu salās kultūra un domāšana ir pavisam citādāka. Iveta atklāj, ka tādas zādzības un noziegumi, kādi ir pie mums, tur šķiet neiedomājama parādība, kaut tagad tur uz visu skatoties nopietnāk, jo ir jauna pieredze. Vēl pirms pavisam neilga laika atstāt maku neaizslēgtā mašīnā uz paneļa šķitis gluži vai ikdienišķi un pašsaprotami, jo nevienam neienācis pat prātā, ka varētu kāds ko nozagt. Tagad visi kļuvuši piesardzīgāki. Bet no darba drošības viedokļa raugoties, Iveta teic, ka Latvijā ir stipri stingrāka kontrole, pārbaudes un noteikumi. Tik, cik ir pastrādāts tur, arī secināts, ka drošības jautājums nav īpaši aktuāls, un cilvēki par tādām lietām nesatraucas, bet Iveta nemāk teikt, vai tā ir visur.
Ierodoties Vardo, Iveta bijusi izbrīnīta par vietējo iedzīvotāju attieksmi citam pret citu. Viņi visi cits citu sveicina. Izņēmums varbūt ir iebraucēji, bet cilvēki vienmēr izrādīs pateicību arī uz gājēju pārejas, kad pasveicina autobraucējus; tas šķiet ļoti patīkami. Tagad tas kļuvis par ikdienu arī pašai Ivetai, kura ir aktīvā dzīvesveida piekritēja ilgus gadus. Savu dzīvi bez skriešanas viņa nevar iedomāties un vienmēr sveicina visus, kuri gadās pa ceļam. Dēls, kad viņa ieradusies, teicis: «Tu viņus nezini, bet viņi tevi jau zina!» Braucot pa Vardo ceļu, visi māj ar roku, vienalga, vai ir mašīnai priekšā vai aizmugurē. Tas neesot formāli, bet no sirds.»
Dzīve Ālandu salās ir pavisam atšķirīga no dzīves Latvijā. «Tur pensionāri brauc ar skaistām mašīnām un dzīvo cienījamu dzīvi. Pensijā iet tādā pašā vecumā kā pie mums. Tur nav visiem jāmaksā vienāda samaksa, piemēram, par bērnudārzu, bet skatās, kādi ir tavi ienākumi, un maksājumus pielāgo cilvēka materiālajam stāvoklim. Ja ir kādas soda naudas, arī tās pielāgo ģimenes turības līmenim,» atklāj talseniece. Jautāta, kā strādā vietējā policija, Iveta smaidot bilst, ka tur esot interesanti. Nekas netiekot darīts tīri pēc burta. Ja kāds pamanījis, ka pārkāpi kādu noteikumu, un par to paziņojis policijai, bet policija pie rokas tevi nav pieķērusi, tad kārtības sargi ierodas dzīvesvietā un pārbauda, vai automašīnas motors ir silts. Ja tā ir, tad esi vainīgs. «Tur policijai ir savas metodes un noteikumi, kas darbojas. Un noziedzības līmenis ir zems. Ceļa satiksmes noteikumu pārkāpumi biežāk notiek tad, ja kādam, piemēram, pie stūres palicis slikti, nevis gadījumos, kad vadītājs pie stūres sēdies alkohola reibumā, ar ko vairāk izceļas atbraucēji, nevis vietējie,» turpina Iveta. Interesanti, ka bērnus uz skolu ved taksometri, ar kuriem komūna noslēgusi līgumu. Bērnu komūnā nav īpaši daudz, bet katrā ir pa skolai. Prāmis pārceļ pāri automašīnas no viena krasta uz otru, un tāda pārvietošanās ir ikdiena. Tāpat nevar nepieminēt ļoti košās ceļu zīmes, un tas, iespējams, arī ir iemesls, kāpēc uz ceļiem ir liela kārtība.
«Visi gājēji, kad iziet no mājas, vienmēr uzvelk spilgtās atstarojošās vestes, lai tumsā tos var redzēt. To dara pilnīgi visi vietējie, un tur nav kādu īpašo dāmu, kam tas nav pieņemams. Protams, izceļas atkal iebraucēji. «Tāpat citādāka ir ātrās neatliekamās palīdzības darbība. Tur neatbrauc tikai medicīnas darbinieki, bet vēl cita drošības brigāde. Kad esi saslimis un izsauc palīdzību, ar signāl-ugunīm ierodas divas automašīnas. Citreiz liekas, ka nez kas noticis, bet ir pavisam parasts izsaukums. Tas sākumā pārsteidza. Tāpat ir palīdzības medikopters, ko Vardo lidojam var redzēt bieži. Vispār, ja ir noticis nelaimes gadījums un nepieciešams nokļūt slimnīcā, tad visi ir pretimnākoši un prāmis — pārcēlājs pat speciāli gaida cietušo un atliek visu citu, liekot pārējām automašīnām gaidīt. Ātrā medicīniskā palīdzība sagaida otrā krastā un operatīvi reaģē,» stāsta Iveta.
Koki aug uz akmens
Runājot par Ālandu salu dabu, Iveta atzīst, ka laika apstākļi ir līdzīgi kā Latvijā, bet sala paliek sala, vēji pūšot vairāk. Sala atrodas uz akmeņiem, uz klints, un, lai izveidotu ceļus, nākas klintis spridzināt. Tā ir sava veida eksotika, ko var aplūkot kā unikālu. «Koki burtiski aug uz akmens. Kad ir karsta vasara, bērzi ir dzelteni un tiem nav, no kurienes ņemt mitrumu. Bet daba tam visam ir pielāgojusies. Zemes kā tādas tur ir maz, viss ir akmeņains. Bet arī pie mums bērzi var augt uz jumtiem, tāpēc ne par ko nebrīnos. Sīksta sēkla spēj daudz ko,» smej Iveta. Vētras laikā gadoties pat tā, ka visa sala paliek bez elektrības. Kokiem jau nav, kur turēties, un tie gāžas. Jautāta, kāda ir jūra tai pusē, Iveta teic, ka mūsu Latvijas jūrai nelīdzinās nekas. Tur jūras krasts vairāk atgādina mūsu ezera piekrasti. Sākumā bijis pat grūti noticēt, ka tā ir mūsu pašu Baltijas jūra, jo izskatās pavisam citādāka. Pat smilts atšķiras un ir daudz rupjāka.
Ciemkukulī — gaļa un majonēze
Uz jautājumu, ko parasti savējie prasa atvest uz Ālandu salām no Latvijas, kad viņa atgriežas no atvaļinājuma savās otrajās mājās, talseniece smaidot teic, ka gaļu un majonēzi. Majonēze Ālandu salās neesot ēdama, un to sakot visi latvieši. Tāpat marinējumi ir saldi un pietrūkstot īpašās Latvijas asās garšas. Var arī atrast ko gardu, bet tad esot ļoti jāmeklē. Paši vietējie iedzīvotāji ļoti manāmi izvēlas savu vietējo produkciju, kas ir dabīga un dārga, bet iebraucēji meklē to, kas lētāks, un tas ir galvenais motivētājs preces izvēlē, jo uz salas viss ir ļoti dārgs. Latvijā pārtika, pēc Ivetas domām, ir gardāka. Skandināvijas valstīs ļoti populāra ir lakrica, kas daudziem latviešiem negaršo, un pārsteidzis tas, ka Vardo grūti bijis atrast karameles, kas Ivetai vienmēr bijušas tuvas, tāpēc savas «Bārbeles» viņa ved no Latvijas vairumā. Tur tādu nav.
Iveta neslēpj, ka Ālandu salas ir ļoti skaista vieta un to novērtē arī tūristi. «Tur ir, ko redzēt, un patiešām tā zeme ir brīnišķīga, īpaši vasarā. Ir arī pilis, dažādi apskatāmi dabas un kultūras objekti. No rītiem, kad skrienu, paveras neaizmirstami skaists skats. Arī dzīvnieku jautājums ir sakārtots. Suņus ved tikai pavadā, un es nekad neesmu redzējusi klejojošu suni. Tur dzīvniekus ļoti augstu vērtē. Kaķi gan klejo, un meža dzīvnieki arī ir bieži ciemiņi,» turpina Iveta, piebilstot, ka Ālandu salās arī mājas nevar krāsot, kādā krāsā iegribas, viss ir jāsaskaņo ar komūnas pārvaldi. Interesants liekas fakts, ka tajos namos, ko kāds īrē, nevar būt tumšu sienu, bet visam ir jābūt gaišam. Ja tomēr dzīvojot esi izvēlējies tumšas tapetes, tad izvācoties, obligāti sienas ir jāatstāj gaišas. Tas ir jāielāgo. Tāpat, ja komūnā īrē dzīvesvietu no pašvaldības, tad gadījumā, ja kaut kas saplīst, ierodas meistari un visu bez maksas salabo. Ja vajag, nomaina plīti, sataisa tualetes podu, ja ir vajadzīgi lielāki labošanas darbi, tad iedod citu pagaidu mājokli. Latvietim tāda labvēlība šķiet gluži vai utopija. Elektrību nekad neatslēdz, ja cilvēks nav varējis samaksāt, jo cilvēcības faktors ir noteicošais.
Noslēdzot sarunu, Iveta piebilst, ka ļoti interesanta Ālandu salās ir retro auto sezona, kad tie, kam ir senāks automobilis, to netur garāžā, bet brīvi braukā visapkārt. Un redzēt varot dažādus kadrus. Tāpat kāds tautietis no Latvijas satikts īpašajā vabolīšu automobiļu saietā vasarā, kur dalībnieki ierodas no dažādām pasaules valstīm. Iveta neslēpj prieku, ka ir iespēja būt vietā, ko no sirds var nosaukt par skaistu un tuvu, kaut kādreiz viņai licies, ka atrasties svešumā nekad nespētu. Ir paplašināts apvārsnis un pavēries vēl neredzēts pasaules skaistums.