Lasītāji Rojā Dilles tanti mīl

Rojas novads

Jau kopš 1982. gada Rojā tiek pasniegta Pastariņa prēmija latviešu bērnu grāmatu autoriem un grāmatu ilustratoriem. Arī šis, nu jau aizejošais gads Rojas novada bibliotēkā ir pagājis zem Pastariņa zīmes.
Maijā Rojā tika pasniegta
jau 19. Pastariņa prēmija (prēmiju pasniedz ik pa diviem gadiem). Šī gada prēmijas laureāti ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš, kura poēmu bērniem «Dilles tante» Rojas bibliotēkas lasītāji atzina par labāko bērnu grāmatu, un mākslinieks, karikatūrists, grāmatu ilustrators — Kristaps Auzenbergs, kura grāmatu ilustrācijas bērni novērtēja par visasprātīgākajām un mūsdienīgākajām.
Uz prēmijas pasniegšanas ceremoniju un tikšanos ar visprasīgākajiem kritiķiem — lasītājiem — ieradās mākslinieks Kristaps Auzenbergs (par tikšanos ar mākslinieku varējāt lasīt 6. jūnija «Talsu vēstīs»), diemžēl dzejnieks Kārlis Vērdiņš nevarēja ierasties, jo tajā laikā atradās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur kopš 2016. gada Vašingtona Universitātē Sentluisā studē radošās rakstniecības studijā. Tomēr dzejnieks apsolīja uz tikšanos ar lasītājiem ierasties gada nogalē.
19. decembrī,
viskarstākajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā, Rojas kultūras centra konferenču zālē pulcējās gan skolēni, gan skolotāji, gan citi novada iedzīvotāji, kuriem tikšanās ar dzejnieku Kārli Vērdiņu bija pietiekami interesants iemesls, lai apstātos un uz dzīvi paraudzītos ar nedaudz citādu skatījumu. Lasītais recenzijās par Kārļa Vērdiņa grāmatām gan pieaugušajiem, gan bērniem ieintriģē: «Kārļa Vērdiņa dzeja ir mākslinieciski augstvērtīga», «Kārlis Vērdiņš kā dzejnieks ir artistisks un daudzveidīgs, turklāt nepārtraukti attīstās», «viņa darbi uzrunā pat tādus lasītājus un klausītājus, kam dzeja vispār nav tuva», «precīzi novērojumi par cilvēku dzīvi, par kuriem, kā saka, nezini, smieties vai raudāt»… Dzejnieks Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvis bakalaura un maģistra grādu, Latvijas Universitātē — filoloģijas doktora grādu. Strādā par pētnieku LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī studē Amerikas Savienotajās Valstīs. Bijis literatūras žurnāla redaktors, strādājis V. Belokoņa izdevniecībā, Latvijas enciklopēdijas redakcijā. Publicē rakstus par literatūru un grāmatu recenzijas, sarakstījis priekšvārdu latviešu dzejas antoloģijai lietuviešu valodā. Sadarbojas ar dažādiem latviešu komponistiem un mūziķiem. Atdzejojis Eiropas un ASV 19. un 20. gadsimta dzeju. Ir vairāku dzejoļu krājumu autors, saņēmis dažādas literatūras prēmijas. Viņa dzejas izlases ir iznākušas krievu, angļu, čehu un poļu valodā, dzejoļi atdzejoti arī citās pasaules valodās. Un vēl kāds interesants fakts — dzejolis «Come to me» iekļauts Sautbenkas Mākslas centra ekspertu veidotajā piecdesmit pēdējo gadu labāko mīlas dzejoļu izlasē.
Piekritīsiet, gana iespaidīga personība, lai man, šī raksta autorei un tikšanās organizatorei, pirms pasākuma būtu dūša papēžos, jo sevi nebūt neuzskatu par dzejas pazinēju un lielu tās cienītāju. Tomēr man par patīkamu pārsteigumu bija atklājums, ka mums ir tas gods tikties ne tikai ar ļoti izglītotu dzejnieku, bet arī ļoti vienkāršu cilvēku, kuram ir brīnišķīga humora izjūta un kurš ir viens no nozīmīgākajiem un pazīstamākajiem savas paaudzes dzejniekiem Latvijā un pasaulē.
Pasākumu atklāja
Daces Brokas vadītā Rojas kultūras centra runas pulciņa dalībnieki — Miķelis Gitendorfs, Eva Kirilova, Valters Sigai un Emīlija Ozoliņa —, lasot poēmu «Dilles tante». Pats dzejnieks atzina, ka šo poēmu viņš pirmo reizi dzird kā priekšnesumu. «Šodien es precīzi uzzinu, ka poēmas lasījums ilgst precīzi 13 minūtes. Atzīšos, ka grāmata tapa divos autobusa braucienos. Pirmā puse tapa braucienā uz dzejas festivālu Tartu, bet otra puse, kad atkal neviens mani nepieskatīja, atpakaļceļā uz Rīgu.» Sasveicinoties ar klātesošajiem, dzejnieks izteica lielu prieku un pateicību, ka viņa Dilles tanti Rojā mīl tik ļoti, ka pat piešķīruši Pastariņa prēmiju, kuru pirms viņa ir saņēmuši daudzi Latvijā zināmi latviešu bērnu grāmatu rakstnieki un ilustratori.
Pasākuma laikā bija iespēja iepazīties ar dzejnieka daiļradi un baudīt paša autora priekšlasījumus. Sarunā ar klātesošajiem ļoti spilgti atklājās arī dzejnieka lieliskā humora izjūta, tā, piemēram, uz jautājumu, kā izvēlēties pareizo dzīves ceļu nākotnē, Kārlis Vērdiņš atbildēja: «Es neesmu nekāds labais piemērs, tāpēc ka jau kopš bērnības man ir patikuši humanitārie priekšmeti, esmu lasījis daudz grāmatu, man vienmēr ir patikusi literatūra, un tas nav nekāds labais piemērs dzīvē, jo par to visu neko daudz nemaksā. Tāpēc, ja jums ir izvēle, patīk un padodas matemātika, tad ir vērts apgūt dzīvei kaut ko vērtīgāku un noderīgāku, citādi līdz sirmam vecumam jums nāksies braukāt apkārt un lasīt savus dzejoļus.» Savukārt uz jautājumu, vai dzeja vispār ir vajadzīga, dzejnieks ar smaidu sacīja: «Vai vajadzīga dzeja un literatūra, es to nekad neesmu sapratis. Tagad jūs ejat skolā, jūs visus savāc un atved uz šejieni un jūs klausāties dzeju, bet tad, kad jūs būsiet izauguši, jūs neviens nekur nevedīs, jūs būsiet brīvi un varēsiet paši izdarīt izvēles. Pilnīgi pieļauju, ka daļa no jums vairs neinteresēsies ne par dzeju, ne par literatūru vispār. Tomēr šeit es redzu dažus pieaugušos, un man ir cerība, ka daži no jums arī izauguši interesēsieties par dzeju un literatūru. Un tas nozīmē, ka dažiem dzeja ir un būs vajadzīga, un tas, manuprāt, jau ir daudz.»
Turpinot sarunu, kurā ik pa laikam iesaistījās arī klātesošie ar jautājumiem, uzzinājām, ko dzejnieks mācās Amerikā un kāpēc. Ļoti vienkārši — Latvijā ir izieti visi izglītības līmeņi, bet mūsdienu pasaulē, kur pat akadēmiskajā sfērā globalizācijas tendences ir ļoti manāmas, ar vietējo izglītību sāk kļūt par maz. «Mana lielā aizraušanās ir pētniecība — šī ir joma, kurā nekad nav iespējams paveikt visu. Tāpēc es mācos, jo ceru, ka man būs iespēja paveikt vēl daudz,» atklāja dzejnieks.
Uz jautājumu, kāpēc kopš 1997. gada, kad pirmo reizi publicēti Kārļa Vērdiņa darbi, izdoto grāmatu ir salīdzinoši nedaudz — četras bērnu un piecas pieaugušo grāmatas — dzejnieks atbildēja, ka, viņaprāt, svarīgāka ir kvalitāte, nevis kvantitāte, kad izdod visu, kas ir kaut kur uzskribelēts. Autors nevēlas pēc gadiem lasīt savu dzeju un kaunēties par tiem pats savā priekšā. Un vēl dzejnieks sevi nosauca par sliņķi, jo dzejoļi nav pamatdarbs, dzejnieks ar savu dzeju nepelna naudu. Dzejas rakstīšana ir hobijs, tā ir patīkama nodarbe, kad gribas izteikties un kad vispār ir ko teikt.

Iluta Graudiņa,
Rojas novada bibliotēkas bērnu literatūras nodaļas vadītāja