Kad kalendārs ir īpašs ne tikai gadu mijā

Personības

Dundadzniece Liene Vezinga pirms kāda laika savā krājumā saskaitījusi vairāk nekā 3000 kabatas kalendāriņu, bet joprojām krājums pieaug, kaut pati tos īpaši aktīvi nepērk.
Mamma, ar kuru kopā krāšana iesākusies, uz dzimšanas dienām atceras meitas sirdslietu un palutina ar kādu nebijušu eksemplāru, un arī kāds zinātājs ik pa laikam ar kaut ko pārsteidz.
Ciemojoties pie smaidīgās dundadznieces, viņa parāda divas kurpju kastes, kas pilnas ar kalendāriņiem, un pastāsta, ka savus kalendārus grupējot pēc attēlu tematikas — puķes pie puķēm, dzīvnieki ir pie dzīvniekiem, multenes — pie multenēm — katrs kalendāriņš ir savā «plauktiņā» un nav nekādas nekārtības. Turklāt katrs ir citādāks un unikāls. Uz jautājumu, kā kalendāri tādā daudzumā tikuši pie viņas, Liene atbild, ka visbiežāk esot tos ļoti aktīvi pirkusi Rīgas tirgū, kur devusies kopā ar mammu.
Lielās aizraušanās stāsts sācies
pusaudzes vecumā, kad viņa salauzusi kāju un mamma uzdāvinājusi pašu pirmo kalendāriņu ar multiplikācijas filmas par Pelnrušķīti sižetu, ko Liene arī parāda. Un, tā kā ar lauzto kāju nebijis īsti, ko darīt, un nekur arī nevarējusi aiziet, tad nu nonākusi pie apņemšanās, ka jāsāk nodarboties ar mazo kabatas kalendāru krāšanu. Ar lielāka izmēra kalendāriem gan viņa neesot aizrāvusies, jo tad, kā smejas Liene, vajadzētu iegādāties māju, lai pietiktu vietas.
Daudzus kalendāriņus Liene sapirkusi Maskavā, kad bijusi ekskursijā, un viņa parāda kolekciju, kuros lilijas zied visdažādākajās krāsās. Viņa par katru eksemplāru zina arī pastāstīt, un rodas iespaids, ka tas nav tikai skaisti apdrukāts papīra gabals.
Lienes krājumā
ir kalendāri, kas izskatās pēc kārtīm, un aplūkojam tādu, kas ir tik mulsinoši maza izmēra, ka to var pielīdzināt pusei no sērkociņu kastītes izmēra. Un patiesi, uz tā ir kalendārs, kura informāciju ar neapbruņotu aci īsti nemaz nevar saskatīt, jo nepieciešama lupas palīdzība. Tāpat ir kalendāriņi, kuros īpašā griešanas tehnikā iespējams aplūkot pat 24 gadus, kas ietilpināti mazā kabatas formāta kalendārā, kuri pirkti tepat Rīgā.
Kad Liene braukusi uz Rīgas Centrāltirgu, gājusi pie tantēm meklēt kalendārus sava krājuma papildināšanai, un, to darot, viņa zināja, kāds kalendārs mājās jau viņai ir. Dubultā nekad nav nopirkts, bet Lienei ir daudzi vienādie, kas sadāvināti un atdoti, kurus labprāt mainītu pret citiem, kādu nav. Viņa tirgū pirkusi arī vecāku gadu kalendārus, jo tāda iespēja pastāvējusi, tādēļ krājumā ir arī mazie kalendāriņi no 1973. gada un senāki, bet izdošanas gadiem gan īsti līdzi nav sekojusi un senāko kalendāru nemāk pateikt, jo galvenais akcents, uz ko skatās Liene, vienmēr ir bijis kalendāra attēls.
Paši mīļākie
Lienei ir kalendāriņi ar savu un radu bērnu bildēm, kas mūsdienās ir ļoti populāri skolu un bērnudārzu fotografēšanās iespēju piedāvājumā. Iesākot kalendāru krāšanu, licies, ka neviens ar ko tādu nenodarbojas, jo tolaik daudzi kolekcionējuši markas, un joprojām citu tādu lielu krājēju Liene nav arī satikusi. Viņa piebilst, ka bērniem vienmēr teikts, ka kalendāriņi nav nekāda rotaļlieta un spēlēties ar tiem nevar, kas parāda, ka sirds nodarbe ir lielā vērtībā un netiek uztverta vieglprātīgi. Kalendāri vienmēr ceļojuši līdzi arī pārvācoties, un, kā smej Liene, tie vienmēr bijuši nolikti pirmie, lai nepazustu.
Dundadznieces kolekcijā ir senāki eksemplāri, kas maksājuši trīs kapeikas, bet pirkti arī tādi, kas maksājuši 30 kapeiku un vairāk, un tad parasti mammai nācies meitu apstādināt lielās pirkšanas drudzī, sakot: «Pietiek! Pietiek! Ūja! Ūja!» «Desmit nopirku, un trīs rubļi bija pagalam,» smej Liene Vezinga.
Redzam, ka daudzi kalendāri kolekcijā ir sava laika liecība un no tiem gūstama arī kāda neliela informācija, piemēram, par automobiļiem, aktieriem, pieminekļiem, multiplikāciju filmu varoņiem un citiem. Ja gribētu visu šīs dundadznieces krājumu izstādīt, šķiet, ka tik krāsainu varavīksni redzējis būtu vien retais.