Mūzika cilvēku veido labāku

Personības

Talsu mūzikas skolas direktors Raitis Rērihs saviem vecākiem bijis gluži kā Ziemassvētku brīnums, jo dzimis pašā Ziemassvētku vakarā un jaunnedēļ sagaidīs 55 gadu jubileju. Tuvojoties svētkiem, vienojāmies sarunai par mūziku.
— Kādi jaunumi ir Talsu mūzikas skolā?
— Nevarētu teikt, ka ir kaut kas ļoti jauns. Mēs cenšamies darīt tā, lai viss, kam jānotiek Talsu mūzikas skolā, pēc iespējas stabilāk arī turētos un būtu. Runa ir gan par audzēkņu skaitu, gan pedagogu sastāvu. Mēs mēģinām saglabāt līmeni, lai tas nekādā ziņā nekristos, jo skaidrs, ka mūsdienu piedāvājums gan jauniešiem, gan visiem pārējiem paņem diezgan daudz laika no viņu ikdienas, tāpēc mudināt un ieinteresēt mācīties mūzikas skolā un spēlēt savu mūzikas instrumentu mums ir ļoti svarīgi. Un mēs priecājamies, ka skolā visu laiku ir tādi audzēkņi, kas konkursos parāda labus rezultātus, un varam ar viņiem lepoties. Mums nav pamata uztraukumam, ka varētu pazust talantīgi audzēkņi. Es domāju, ka viņi ir un būs. Un galvenais ir viņus ieinteresēt tā, lai viņi saprot, ka Talsu mūzikas skola ir skola, kas nākotnē dod iespēju mācīties mūziku arī profesionāli, jo šeit, skolā, pamatus arī iedod.
— Cik audzēkņu šogad mācās Talsu mūzikas skolā?
— Mēs jau vairākus gadus cenšamies panākt, lai audzēkņu skaits nesamazinās zem 208 skolēnu atzīmes, kas ir pietiekami nemainīgs skaitlis beidzamajos gados, un arī šajā mācību gadā mācības uzsāka šāds skolēnu skaits. Esam priecīgi, ka vecāki savā ziņā ir novērtējuši to, ka mācīties mūzikas skolā ir labi un vērtīgi.
— Kura Talsu mūzikas skolas mācību programma ir vispieprasītākā un kas visvairāk interesē bērnus un jauniešus?
— Protams, ka tas, ko bērns redz ikdienā televīzijā vai internetā, un tas, ko viņš visbiežāk klausās, ir saistīts ar viņiem interesējošo mūziku. Nenoliedzami, ka šajā mūzikā bungu komplekts ir viens no ļoti populāriem mūzikas instrumentiem, un faktiski arī Talsu mūzikas skolā tāpat kā visās citās mūzikas skolās sitaminstrumenti ir ļoti populāri, jo šis instruments ir tāds, kas ātri padodas, lai izvilinātu pirmo skaņu, un arī pietiekami atraktīvs. Tajā pašā laikā, mācoties mūzikas skolā, arī šie sitaminstrumenti ir jāapgūst daudz plašākā izpratnē, nekā mums parasti liekas. Bieži vien atnāk audzēknis un saka: grib sist bungas. Tad mēs caur smiekliem sakām: «Bungas nesit. Bungas spēlē.» Jā, protams, arī tāds mūzikas instruments kā saksofons ritmiskajā mūzikā ir populārs, līdz ar to pieprasīts arī mūzikas skolā, bet mēs bieži vien iesakām, ka labāk iesākumā izvēlēties klarneti, jo, iemācoties spēlēt to, saksofonu pēc tam spēlēt nebūs tik sarežģīti, būs tikai kaut kas jāpiemācās klāt. Bet nevarētu teikt, ka citās specialitātēs ir mazāk gribētāju.
— Cik mācību programmu Talsu mūzikas skola realizē?
— Talsu mūzikas skolā tiek realizētas 14 mācību programmas, un visās ir audzēkņi. Ir gadi, kad kādā specialitātē ir īpašāk jāpamudina, lai to izvēlas, bet audzēkņi ir. Protams, ir programmas, kurās ir konkurence, piemēram, sitaminstrumentiem. Mums ir ne tikai jāpiepilda vēlmes, ko nu kurš grib mācīties, bet mums jāskatās arī iespējas, piemēram, cik daudz audzēkņu skolotāji var mācīt.
— Kā mūzikas skolā mācīties tiem bērniem, kuriem vecāki ir nemuzikāli un no notīm nesaprot itin neko?
— Tas nekas, ka vecāks no mūzikas saprot ne pārāk daudz un no notīm neko, jo diplomu jau mēs dodam bērnam. (Smejas.) Lai sadarbotos un palīdzētu, bērnam vispirms ir svarīgi, lai šis vecāks seko līdzi, vai bērns mājās maksimāli izpilda skolotāju uzdoto ikvienā priekšmetā. Bieži vien gadās, kad audzēknim liekas, ka viņam nepatīk spēlēt klavieres vai solfedžo, vai nepatīk mūzikas literatūra vai kāds cits priekšmets, bet viņam jāsaprot, ka tas ir tāpat kā sportā — tas ir komplekss. Vingrinot kaut ko vienu, tas palīdz arī otram priekšmetam. Un, ja regulāri šos mājasdarbus pilda, tad arī tie bērni, kuri sākumā varbūt nav ar izteiktām muzikālām dotībām, atveras un sāk parādīt ļoti labus rezultātus. Tāpēc diskusijās, kad tiek runāts par mūzikas skolas nozīmi, ka, piemēram, vajadzētu uzņemt tikai talantīgos un apdāvinātos audzēkņus, varu teikt, ka daudz kas ir atkarīgs no tā, ko bērns ir darījis līdz šim vecumam, kad viņš ir mūzikas skolā iestājies — līdz septiņiem, astoņiem, deviņiem gadiem. Ja bērns jau pāris gadu vecumā ir sadzirdējis melodiskas dziesmas, ir dzirdējis šūpuļdziesmas un apkārt ir bijusi mūzika visplašākajā veidā, it sevišķi tad, kad vecāki bērnus veduši uz koncertiem un bērni ar mūziku iepazīstināti jau savlaicīgi un mudināti kaut ko darīt, tad mūzikas skolā viņi ātrāk spēj šīs mūzikas mācības pieņemt un saprast, ka tas prasa ikdienas darbu un ar to ir jānodarbojas. Bet diemžēl ir arī tādi gadījumi, kad bērni pirmo reizi pat visvienkāršāko tautasdziesmu dzird tikai tad, kad iestājušies mūzikas skolā. Viņi nav vingrinājuši ne savu balsi, ne ausis, un kāds varētu uzreiz pateikt, ka bērnam nav nekādu dotību, bet tā nav, jo viņš vienkārši to nekad nav mēģinājis.
— Vai var apgalvot, ka gadījumā, ja audzēknim nav talanta, bet viņš īpaši cenšas, var sasniegt ļoti labus rezultātus?
— Viss atkarīgs no tā, kā darbs saplusējas ar talantu, jo, ja ir talants un neko nedara, tad viņš ar savu dabas talantu var skaisti nodziedāt kādu dziesmu un var ātri iemācīties nesarežģītas lietas, bet, lai mūzikā sasniegtu profesionālā ziņā kaut ko vairāk, tas prasa ļoti lielu darbu. Es jau kādreiz minēju, cik daudz stundu jāpavada ar savu mūzikas instrumentu, lai kļūtu par viduvēju, ļoti labu vai izcilu spēlētāju. Kad nosauc tās stundas, piemēram, tās 30 tūkstoš, tad sākumā liekas, ka tas ir kaut kas neiespējams, bet tās stundas nav nereālas. Svarīgi ir sākt savlaicīgi, lai šīs iemaņas apgūtu, jo nav noslēpums, ka jauns visu spēj apgūt ātrāk, un svarīgi ir jau mūzikas skolas pirmajās dienās veltīt vismaz stundu katru dienu, ieskaitot brīvdienas un vasaru. Droši vien reti, kad kāds to arī tā izpilda, bet gadā tad sanāk jau 365 stundas. Vecākajās klasēs vajag veltīt vairāk nekā stundu, iestājoties mūzikas vidusskolā — vēl vairāk, bet akadēmijā — vēl un vēl… Un faktiski divdesmit tūkstoš stundu ar regulāru darbu savākt nav neiespējami. Un galu galā, ja tas būtu vienkārši un ikvienam, tad noteikti arī visi spēlētu visus mūzikas instrumentus un nebūtu nekādu problēmu. Nav neviena, kurš piedzimis un uzreiz spēlējis. Viņš noteikti ir ieguldījis lielu darbu. Un bērni, kuri brauc uz konkursiem, ir tie, kuri ikdienā spēlē, protams, viņiem ir arī talants. Mazajās klasēs ar savu talantu vēl var kaut ko panākt, bet vecākajās klasēs, kur skaņdarbi paliek sarežģītāki un tas prasa lielāku piepūli, ir vajadzīgas iemaņas, ko var apgūt, tikai ilgstoši vingrinoties.
— Vai vingrināšanās ir skolēniem interesanta vai arī šis darbs prasa piepūli?
— Es pielaboju, ja kāds saka: viņš mājās trenējoties spēlēt, bet viņam nesanākot. Tad es saku, ka nebija jau jātrenējas, bet jāvingrinās. Trenēties vajag fizkultūrā, kur jāuztrenē spēki, bet vingrināšanās bieži vien ir tas, kas ir neinteresanti. Ir neinteresanti spēlēt gammas un garas skaņas, bet bez tā mēs nevaram sasniegt vajadzīgo rezultātu ne tonim, ne pirkstu veiklībai… Tas vienkārši ir jādara. Pedagogi to mudina darīt gadiem ilgi, un viņiem ir sistēma, un, kas tai sistēmai nepretojas, tam ir rezultāts. Tā sistēma, kas ir pedagogu izdomāta, tās ir zināšanas, ko viņi ir gadiem krājuši… Tas ir radošs darbs arī pedagogam, jo visi bērni nav vienādi. Ir jāmāk piemeklēt katram vajadzīgo, lai skolēnam nerastos mazvērtības komplekss, ka viņš neko nemāk, bet tajā pašā laikā ir jāprot no audzēkņa izdabūt maksimālo, lai vispār saprastu, cik daudz viņā ir.
— Vai mūsdienās mācīties ir vieglāk nekā pirms 20 vai 30 gadiem?
— Pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem nebija ne interneta, ne digitālo ierakstu… Nebija daudzo iespēju, kādas ir tagad, bet mūzikas tēmas toreiz bija jāapgūst tās pašas. Bija jāiet uz bibliotēkām un jāmeklē, kur par kādu komponistu ir kas aprakstīts. Es domāju, ka tad bija daudz sarežģītāk iegūt materiālu, no kā iemācīties. Mūsdienās mēs savos telefonos varam atrast jebkura komponista biogrāfiju un ir dažādas programmas, kurās muzikāli pavingrināties saklausīt nošu augstumus, ritmus… Līdz ar to, piemēram, solfedžo arī vairs nav tāds, kāds bija senāk un no kura bija daudz vairāk bail. Tāpat mūsdienās tas ir vairāk digitalizēts un arī pie mums Talsu mūzikas skolā izmanto digitalizētos mūzikas mācību līdzekļus, un bērniem ir iespējas šajā priekšmetā apgūt zināšanas un tās vingrināt, izmantojot sev tīkamus rīkus.
— Vai, jūsuprāt, mūzikas skola pasargā bērnu no pasaules vilinājumiem, jo vienkārši nesanāk daudz laika muļķībām?
— Es domāju, ka pasargāt mēs īsti nevienu nevaram, jo pasaule mums ir visapkārt gan ar savu slikto, gan ar savu labo. Mums vienkārši vairāk pašiem ir jāmēģina atšķirt, kas ir labs un kas ne, un to jāmēģina iemācīt arī bērniem. Kāpēc šie mūzikas skolas bērni varbūt ir citādāki? Tas ir tāpēc, ka viņi ir ļoti ātri spiesti iemācīties atbildību par savu laika sadalījumu. Mūzikas skola ļoti atšķiras no citām skolām ar to, ka šeit ir ļoti daudz individuālo stundu. Un nav viena stundu grafika. Bērnam ir jāsaprot, ka, piemēram, 14.20 viņam ir jābūt vienā kabinetā un 14.40 jau citā, bet 15.30 vēl citā. Ja pirmklasniekam ļauj ātri aptvert, cikos kas ir jādara, tad savā ziņā viņš tiek mudināts laiku plānot arī mājās. Viņš zina, ka viņam ir jāmācās, un šādā veidā mūzikas skolā viņš ir iemācījies pats sevi kontrolēt un ielikt noteiktā dienas rāmī. Mūzika kā tāda vienkārši cilvēku veido labāku. Ir tāds teiciens, ka tos cietumniekus, kuri ir izdarījuši smagus noziegumus, var atbrīvot priekšlaikus, ja viņi iemācās nospēlēt kādus konkrētus klavieru skaņdarbus. Tad, kad viņš tos mācēs izdarīt, viņš sliktus darbus vairs nedarīs. (Smaida.) Svarīgi ir arī tas, kādas ir nodarbes un apkārtējie draugi. Droši vien tie, kuri mācās mūzikas skolā, arī vairāk draugu atrod šajā vidē. Tas arī liek būt atšķirīgiem no tiem, kuriem draugi ir vairāk tendēti uz palaidnībām.
— Vai vecāku attieksmei ir liela nozīme?
— Jā, protams. Kādreiz skolotājs zvana vecākiem un saka: bērnam nav apmeklējums vai nav izpildīts kāds mājas darbs, un tad, kad pedagogs nejūt, ka vecāks ir ieinteresēts, lai mājās pasekotu līdzi, tad ir žēl, bet lielākoties vecāki apzinās, ka tikai kopdarbībā rezultāts būs. Vecākam liels gandarījums ir tad, kad redz, ka izlaidumā viņa bērns saņem diplomu un atceras tos gadus, kad bērns ir gribējis izstāties no mūzikas skolas un caur dažādām cīņām ir tomēr pabeidzis. Gandarījums ir arī ikviena uzstāšanās, ikviens koncerts un ikviens konkurss. Ir vecāki, kuri apmeklē visus mūzikas skolas pasākumus, vienalga, vai viņa bērns uzstājas vai ne, un viņš seko līdzi visai skolas dzīvei, kas ir patīkami. Savukārt ir mazliet žēl, kad vecākam nav nekādas intereses par to, ko bērns skolā dara, ne par pašu skolu, bet es arī saprotu, ka ikdienas dzīve vecākiem nav vienkārša. Ir darbs, citiem attālums… Skolā jau nemācās tikai talsenieki. Visvairāk apbrīnojami ir tie bērni, kam ir problēmas gan ar transportu, un viņi varbūt nav tie turīgākie, bet tomēr ir atrasta iespēja, lai bērns varētu regulāri apmeklēt mūzikas skolu. Viņiem tā ir daudz lielāka cīņa nekā tiem, kas varbūt dzīvo 200 metru attālumā no skolas un neatnāk.
— Jums pašā Ziemassvētku vakarā ir skaista jubileja. Kā ir būt Ziemassvētku bērnam?
— Jā, Ziemassvētku vakarā visa pasaule svin manu dzimšanas dienu. (Smejas.) Lai es dabūtu dzimšanas dienas dāvanu, man ir jāskaita dzejolis. Kādreiz 55 gados sievietes gāja pensijā, bet vīrieši — 60, tad tas 55 likās ļoti nozīmīgs skaitlis, bet tagad ir citādāk, tāpēc nekādas lielas svinības neuzskatu par vajadzīgām. Skaisti jau ir tas 55, bet vēl skaistāk būtu 111 un vēl pie pilnas saprašanas. (Smejas.)