«Ieguldu sirdi un dvēseli tajā, ko daru»

Personības

Sociālā uzņēmuma «Eņģeļa pasts» dibinātāja un vadītāja Līga Leontīne Uzulniece vairāk nekā 18 gadu darbojusies sociālajā jomā un palīdzējusi līdzcilvēkiem. Neskatoties uz satricinājumiem, ko liktenis viņai piespēlējis, Līga iegulda savus līdzekļus, laiku, sirdi un dvēseli tajā, ko dara, un tic, ka viss izdosies. Mērķtiecība, neatlaidība, apņēmība, ambīcijas, misija, intuīcija, prāts un sirds — tie ir atslēgas vārdi, kuriem viņas dzīvē ir noteicošā loma.
— Kāda, neskaitot sadarbību ar mūsu puses sociālajiem aprūpes centriem, ir jūsu saikne ar Talsiem? Sociālajos tīklos esat rakstījusi, ka tiem, kuri uz mirkli savā dzīvē bijuši un dzīvojuši Talsos, pilsēta paliek gan prātā, gan sirdī.
— Esmu dzimusi Aizkrauklē, bet Talsu pusē dzīvoja mans onkulis un brālēni — skolas laikā ik pa laikam šeit ciemojos. Kādu laiku Talsos esmu arī dzīvojusi — komunicēju ar sociālo dienestu un atrados tuvāk Strazdes bērnunamam. Esmu cilvēks, kurš vadās pēc izjūtām, — enerģētiski Talsos ir kaut kas tāds, kas liek šeit atgriezties.
— Cilvēka personību veido dažādi faktori — viens no tiem ir bērnība. Kas jūs ir veidojis par to cilvēku, kas esat šodien?
— Visu bērnību pavadīju līdztekus mammai neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, kur esmu izaugusi un smēlusies vēlmi palīdzēt. Darbojos sociālajā jomā jau trešajā paaudzē. Tētis gāja bojā, kad biju maza. Mēs ar mammu un brāli palikām trijatā, un jau 2. klasē man nācās kļūt pieaugušai — kamēr mamma strādāja, man bija jātiek galā ar brāli. Ļoti ātri sapratu, kas ir realitāte, atbildība un rūpes. Saulaino bērnību neesmu izdzīvojusi — nezinu, kas ir bezrūpīga bērnība, ļoti ātri tiku ierauta realitātē. 13 gadu vecumā kļuvu finansiāli patstāvīga — sāku strādāt pie mammas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā par sanitāri.
Nedarbiem neatlika laika — mācoties pamatskolā, dejoju, dziedāju un gāju mūzikas skolā. Biju noslogota pa pilnu programmu.
— Jau skolas gados jutāt, ka jūsu aicinājums ir darboties sociālajā jomā un palīdzēt līdzcilvēkiem?
— No bērnības sapņoju kļūt par to pašu ko mamma un strādāt neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Pēc vidusskolas iestājos medicīnas skolā, bet feldšera profesija tika likvidēta. Sapratu, ka mācīties par medicīnas māsu nebūs izdevīgi un kļūt par ārstu man nebija intereses. Kādu laiku mācījos, bet drīz vien aizgāju prom. Sāku strādāt uzņēmumos un gūt pieredzi, kas man šobrīd palīdz darboties sociālajā jomā. Iestājos «Turībā», kur studēju tiesību zinātni, — esmu vēl nediplomēta juriste. Studiju gadi pagāja vienā skriešanā. Mācījos nevis tāpēc, lai strādātu šajā jomā, bet zinātu likumus. Dzīvē bija pāris gadījumu, kad saskāros ar to, ka likumdošana man ir sveša un nevaru sev palīdzēt. Nolēmu, ka tā ir joma, kas man pašai ir vajadzīga.
Paralēli strādāju ar juridiskām lietām nesaistītos uzņēmumos — darbojos mārketinga jomā, biju biroja vadītāja. Visu laiku esmu bijusi uzņēmumos, kur kaut kas ir jāsakārto, jāuzbūvē, jāizveido sistēma. Esmu cilvēks — radītājs, man patīk radīt lietas no nulles. Strādāju uzņēmumos noteiktu laiku — kad sevi izsmeļu un saprotu, ka man vairs nav ko dot, eju tālāk. Šobrīd jau krietnu laiku esmu pati sev priekšniece un vairs nestrādāju uzņēmumos.
— Kas šo 18 gadu laikā, kopš darbojaties sociālajā jomā, ir bijis lielākais izaicinājums?
— Pamest maizes darbu un nodibināt labdarības biedrību «NSUS», kas atšifrējumā nozīmē «No sirds uz sirdi». Tas ir izaicinājums — darīt kaut ko, kur tev neviens vairs katru mēnesi nemaksā algu, un būt atkarīgam no sevis. Paralēli veidoju mājaslapas un varēju pelnīt naudiņu, ko ieguldīju biedrībā. Pēc tam viss sāka ritēt savu gaitu, un šodien ir tapis sociālais uzņēmums «Eņģeļa pasts». «Eņģeļa pasts» ir nākamais milzīgais izaicinājums — 2016. gadā aizsāku to kā biedrības projektu, bet nu tas ir sociālais uzņēmums. Brīvdienās aizbraucu pie mammas padzert tēju un teicu, ka man vajag kaut ko jaunu. Man ik pa laikam patīk radīt ko jaunu, bet visiem projektiem apakšā ir noteikts stāsts un mērķis. Sēdējām un spriedām, ka vajag ko tādu, kur var piedalīties ikviens un kas nav īpaši dārgs izmaksās. Netīšām nonācām līdz tam, ka uz aprūpes centriem taču var sūtīt ar roku rakstītas vēstules! Sazinājos ar aprūpes centriem, izskaidroju ideju un lūdzu, lai viņi man iedod šifrētus iemītnieku sarakstus. Tajā gadā Latvijā caur projektu ienāca 7000 vēstules no visas pasaules. 2017. gada martā sapratu — ja kāds grib pielikt šokolādīti vai ko citu pie vēstules, projektu nepieciešams attīstīt. Tad radās sauklis «Arī vecie cilvēki sapņo!». Aicināju aprūpes centrus aptaujāt savus vecīšus — protams, ka vecīši sapņoja par veselību, ģimeni un ceļojumiem, bet es teicu — ir lietas, ko nevar izpildīt. Bija viens onkulis, kurš teica, ka grib draudzeni. Pasmējāmies, ka ar cilvēku tirdzniecību vēl nenodarbojamies. Personāls izstāstīja ideju, un aprūpes centru iemītnieki pamazām sāka atklāt savas vēlmes. Divus gadus projektu vadīju manuāli, bet tad man radās sapnis izveidot platformu, kas nu ir īstenojies.
— Kas jūs aizrauj brīvajā laikā — kas ir tas, kas jūsos aizdedz prieka dzirksti?
— Brīvais laiks — kas tas tāds? Pirmos trīs gadus biedrībā man brīvā laika nebija. Pēc diviem gadiem izlēmu, ka pāris stundas atvēlēšu sev. Varu nepacelt telefonu, varu nerunāt ar kādu — man ir tiesības, bet principā darbs ir nepārtraukts. Tas, kas man patīk, ir garas pastaigas un riteņbraukšana. Pa dienu esmu izrunājusi visu savu limitu, tāpēc vakaros gribu izbaudīt mieru un izvēdināt galvu. Šobrīd esmu pārcēlusies uz dzīvi Īrijā — sapratu, ka jāpamaina vide, varbūt tad arī pašai kaut kas iekšēji pamainīsies. Agrāk, kad strādāju uzņēmumos, sapratu vienu lietu — ja es ņemu atvaļinājumu un palieku Latvijā, tas vairs nav atvaļinājums, jo vienmēr kāds pasauks uz darbu un es nemācēju izmantot vārdiņu «nē». Ar gadiem sapratu, ka ir jāpasaka «nē», lai vai kas, jo tas man dod iespēju atpūsties. Vēl nezinu, cik ilgi šeit palikšu, — laika limits nav noteikts. Plānoju sociālajā jomā padarīt kaut ko, kas varētu sniegt ieguldījumu cilvēkiem Latvijā. Tā kā esmu cilvēks, kurš nekad nepadodas, pieļauju, ka varētu izdoties, bet laiks rādīs. No šejienes attālināti vadu visus projektus. Latvijā finansējuma biedrībai nebija, līdz ar to nav jēgas būt Latvijā un vadīt virtuālus projektus, ja varu būt citur pasaulē un darīt to pašu.
— Kā jums visam pietiek spēka, enerģijas?
— Es ticu tam, ko daru. Neesmu tā, kura ideju ilgi lolo, tur zem deķa un nedod ārā. Ja pie manis atnāk ideja, caur projektiem dodu to sabiedrībai un skatos, vai tā strādā. Ja nestrādā, mēģinu to pielāgot. Slīpēju ideju, kamēr tā ir maksimāli noslīpēta. Jāņem vērā, ka visiem labs nekad nebūsi. Ja desmit cilvēkiem no 7000 kaut kas nepatīk, problēma nav sistēmā, bet cilvēkā. Esmu cilvēks, kas ģenerē idejas un liek tās galdā. Ja projekts nestrādā, nemēģinu to mākslīgi uzturēt, bet slēdzu un atzīstu: kaut kas nav izdevies. Tādu projektu ir bijis daudz. Dažus ir nācies slēgt finansiālu apsvērumu dēļ, jo pirmajos gados ieguldīju tikai un vienīgi savas finanses. Tiem cilvēkiem, kuri zvana ar pārmetumiem, bieži nākas teikt — tajā brīdī, kad jūs izveidosiet sociālo projektu, ieguldīsiet vairākus tūkstošus un strādāsiet vismaz četrus gadus, apsēdīsimies pie kafijas tases un izrunāsimies. Administrēju visu viena pati, bet tas ir mans sirdsdarbs. Lai arī cik grūti būtu, nepadodos. Esmu ambiciozs cilvēks — agrāk tas skaitījās slikti, tagad tas skaitās labi. Bieži vados pēc intuīcijas — līdz šim tā nav mani pievīlusi. Esmu iemācījusies lūgt un prasīt — ja vajadzēs, iešu runāt ar prezidentu. Biedrības sākumā man bija grūti kaut ko palūgt, paprasīt, tagad ar to nav problēmu. Esmu sapratusi — ja tev kaut ko vajag, ej, lūdz, un tev tiks dots. Ir bijuši gadi, kad pēc Ziemassvētkiem gribu padoties un visu vērt ciet, bet pienāk janvāra vidus, un viss turpinās. Viens no maniem lielākajiem un taustāmākajiem sapņiem ir aprūpes centra izveide. Jau krietnu laiku meklēju iespējas, kā atvērt aprūpes centru, bet vēlos to izdarīt pēc iespējas kvalitatīvāk.
— Kā cilvēkam ar tik plašu sirdi norobežoties no redzētajām sāpēm un ciešanām?
— 2000. gadā pirmo reizi aizbraucu uz bērnunamu, un tā sākās mana apzinātā darbošanās sociālajā jomā. Pirmās reizes bija ļoti dramatiskas — esmu ļoti emocionāls cilvēks. Braucot uz bērnunamu, man sākās panika. Bērnunamos bērni meklē potenciālos vecākus, un es šausmīgi baidījos no fakta — kāds man var pieķerties, apķerties. Emocionāli tas bija ļoti grūti. Man tas prasīja vairākus gadus, kamēr pieradu neraudāt, bet vienā brīdī sapratu — uz aprūpes centru vai bērnunamu nedrīkst braukt just līdzi vai čīkstēt, ir jābrauc ar pozitīvu enerģiju, ir jābrauc priecāties, smieties. Viņiem jau tā nav forši. Tas attiecas arī uz vecīšiem un pieaugušajiem — tu nedrīksti braukt raudāt līdzi, tev jānes pozitīvā enerģija, kas viņus uzmundrina.
— Patiesību, ka svētīgāk ir dot, nevis ņemt, teorētiski zina daudzi, bet kāpēc ikdienā šī patiesība tik bieži piemirstas?
— Šis ir vissmagākais jautājums un tēma, par ko runāju un rakstu katru gadu. Cilvēki sasparojas un pamostas tikai Ziemassvētkos. Ļoti daudzi darbojas, brauc un dara, bet kopumā pēc Ziemassvētkiem ir liels tukšums. Sabiedrībai liekas, ka, tiklīdz pulkstenis nozvana pusnakti, visi cilvēki aprūpes centros vienkārši izgaist. Nezinu, kāpēc tā ir, — jau piecus gadus uzdodu šo jautājumu gan sev, gan sabiedrībai. Nezinu, kāpēc cilvēkiem nav vēlmes sadalīt savu enerģiju un resursus visa gada garumā. Sabiedrība nesaprot, ka nevar visu gadu salikt vienā mēnesī. Lai uzlabotu kādam dienu, nevajag daudz — lielai daļai kaimiņos dzīvo cilvēki, kuri būs pateicīgi par sarunu. Gandrīz katrā pilsētā ir aprūpes centrs — garām ejot, var ieiet parunāties, padzert tēju, uzspēlēt kādu spēli vai vienkārši pastaigāties.
Diemžēl ir tādas kategorijas cilvēki, kuri zvana un pauž vēlmi piedalīties projektā, bet tajā pašā laikā var just, ka viņi negrib neko tādu darīt. Ir bijuši gadījumi, kad lūdzu nepiedalīties un nedāvināt negatīvo enerģiju. Vai nu dariet ar prieku un pacilātību, vai nedariet vispār! Darbošanās sociālajā jomā nav obligāta, obligāti ir jāmaksā nodokļi un jārūpējas par bērniem, bet sociālajā jomā nekas nav obligāts.
— Ko jums nozīmē Ziemassvētki, Ziemassvētku gaidīšanas laiks? Izvēlaties ticēt brīnumam vai uzskatāt, ka cilvēks pats ir sava likteņa lēmējs?
— Ar gadiem esmu pamanījusi, ka brīnumi notiek. Esmu cilvēks, kurš tic brīnumiem, — negaidu, bet ticu. Dzīve mani ir tā mētājusi, ka vienu brīdi biju baigais Grinčs. Kad mans lielākais atbalsta plecs — mamma — aizgāja tai saulē, bija tāda sajūta, it kā zem kājām pazustu pamats. Tas man prasīja gadu, lai sakārtotos, bet tajā pašā laikā bija jāstrādā un jāturpina iesāktais. Šobrīd viss ir kārtībā — mamma turpina palīdzēt no citas vietas. Biedrība un projekti ir ģimenes veidojums, bez ģimenes atbalsta nebūtu ne biedrības, ne «Eņģeļa pasta». Uzskatu, ka vēsturiskais stāsts pašā pamatā ir ģimene, ģimenes vērtības, atbalsts un sapratne.

— Prieks mēdz būt īslaicīgs — kā ikdienā līdzcilvēkiem sniegt paliekošu prieku?
— Man jau ilgus gadus ir sauklis «Radi to, kas tev pa spēkam, — radi prieku!». Tas neko nemaksā. Radi prieku jebkādā izpausmē un negaidi pateicību! Atdod, izdari un izjūti gandarījumu caur sevi! Balvas iedod atpazīstamību, bet neviena balva nespēj aizstāt emocijas — man ir vajadzīga apziņa, ka cilvēks ir bijis priecīgs, laimīgs un pēc labā, kas ir noticis, staro vēl mēnesi.