Pitradznieks mūža garumā

Personības

Pitradznieks Gunārs Anševics ar saviem darbiem mūsu avīzes lasītājiem ir zināma personība. Pērn, kad pie viņa mājās viesojās Latvijas Televīzija, lai gatavotu stāstu raidījumam «Province», Gunāra paveiktais tika nosaukts pāris vārdos — «Pitraga hronists». Un tāds viņš arī ir, jo rūpīgi pierakstījis atmiņas no laikiem, kad ģimene 1955. gadā pārcēlusies uz dzīvi šajā piejūras ciemā. Tiekamies ar Gunāru viņa mājās «Kangari».
Uz Pitragu atbraucam brīdī, kad ciemā piestājis autoveikals, jo citu tirdzniecības vietu šeit nav. Viņš sapircis visu ikdienai nepieciešamo, un abi lēnām ejam uz viņa mājām, pa ceļam klausoties netālu esošās jūras šalkoņā. Virtuvē, kur notiek mūsu saruna, ir mājīgi un silti, plītī sprakšķ malka, kas visam vēl piedod īpašu mājīgumu. Sarunas laikā ciemā piestāj vēl viens busiņš, kur piedāvā gaļas izstrādājumus. Vajadzīgajam pirkumam pakaļ Gunārs palūdz aiziet sievu, un ar to arī vietējiem iepirkšanās beidzas. «Ceturtdienās mums ir lielā šepte,» par autoveikaliem saka Gunārs. Vēlāk viņš stāstīs, ka agrāk piejūras ciemos valdījusi liela rosība — zvejnieki gājuši jūrā, sievas darījušas savus darbus, katrā sētā bijusi dzīvība. Tagad — daudz klusāk, jo piekraste pārvēršas par atpūtas vietu. Vasarā automašīnu putekļi uz grants ceļa nepaspēj nosēsties, tāda te valda rosība. Gada vēsākajos mēnešos Pitragā dzīvo mazliet vairāk par 20 cilvēku, pārsvarā gados vecāki ļaudis. «Pamaz, salīdzinot ar laiku agrāk,» saka mans sarunu biedrs.
No Pitraga līdz Pitragam
Gunāra vecāki dzimuši Vaidē. Apprecējušies kara laikā — 1943. gadā. Kā stāsta Gunārs, tēvs visu laiku vandījies pa piekrastes ciemiem. Mazirbē, pie mājām «Brauskas», tolaik darbojās ķieģeļu ceplis, kur tēvs strādājis, un tur arī sākotnēji Anševicu ģimene dzīvojusi. Daudzas mājas no šiem ķieģeļiem uzceltas, jo tie bija kvalitatīvi. Pēc kara beidza pastāvēt arī ķieģeļu cehs. Gunārs atminas, ka tolaik ar citiem puišeļiem visas ceha malas izložņājuši. Tā arī padomju laikos neko tur vairs neatjaunoja.
Anševicu ģimenē auguši seši bērni, Gunārs — vecākais dēls. Mammai un tēvam vajadzēja domāt, kā visus izaudzināt. Skatot pirmo klašu fotogrāfijas, var redzēt, kādi tolaik bērni izskatījušies mammas šūtajos apģērbos. Mugurā vilka to, kas bija. «Kad pabeidzu astoto klasi, parādījās skolēnu uzvalki. Arī dzīve palika mazliet labāka,» atminas Gunārs.
Bērnībā zēns daudz mācījies no tēva, tāpēc neviens praktisks darbs viņam nav svešs. «Vecāki bija stingri un mācīja mums visādas prasmes, kas dzīvē varētu noderēt. Katrā sētā tolaik bija kāds lopiņš, un darbi bija jādara — siens jāgādā, ziemā — malka, ganos jāiet. Sākumā viss bija roku darbs. Smags,» stāsta mans sarunu biedrs.
Skolas gaitas mazais puika uzsāka 1954. gadā Mazirbes septiņgadīgajā skolā. Pēc pirmās klases ģimene pārcēlusies uz Pitragu, jo zvejniekiem, lai gan arī darbs bija grūts, iztikšana — labāka. Sākumā bija piecas, vēlāk trīs zvejnieku laivas. Tolaik zivju netrūka. Lai gan piejūra bija robeža, ko sargāja padomju robežsargi, neviens zivju daudzumu nekontrolēja. Lai gan svešās varas pārbaudes nejuta, ciemā izveidojās sievu un vīru pulciņi, kas paši karoja savā starpā un pārsvarā lielās pārrunas notikušas pie ciema veikala. «Bija tādas tenku vāceles…» saka pitradznieks. Mazais puika tolaik gāja otrajā klasē, un viņam spilgti prātā palicis sievu runātais. Arī savā nesen iznākušajā grāmatā «Zagļciemnieku stāsti» viņš kašķīgajām pitradzniecēm veltījis stāstu, kurā min, ka iemesli savstarpējām cīņām bijuši visdažādākie — lopi izrakņājuši dārzus, vistas izkašņājušas dobes, suns trenkājis vistas. Tā iemesli strīdiem tālu nebija jāmeklē.
Kad viņš pabeidzis septīto klasi, Mazirbes skolā bija izlaidums. Tolaik pirmo reizi skolā nokomplektēja astoto klasi. Tā kā plāna, ko darīt pēc skolas, vēl nebija, puika turpinājis mācīties tālāk. Gunāra klase ir pirmie astotie, kas absolvēja Mazirbes skolu. Viņš stāsta, ka tikai nesen uzzinājis, ka toreizējais skolas direktors Alfrēds Cipels pielicis lielas pūles, lai būtu vajadzīgais skolēnu skaits un astoto klasi atvērtu. Atminoties skolā pavadīto laiku, pitradznieks stāsta, ka tas viņam ļoti paticis, jo viņš aktīvi darbojies dažādos pulciņos un piedalījies sporta sacensībās, kas rīkotas starp skolām. Ar sportu aizrāvies pats un aizrāvis citus, jo Anševicu ģimenes mājas vienmēr bija kaimiņu bērnu pilnas. Gan pats bērnībā, gan vēlāk, jau audzinot savus četrus bērnus, rīkojis dažādas sporta sacensības, paši gatavojuši vajadzīgo epikējumu. «Ar sportu vienmēr esmu bijis draugos,» viņš teic.
Skolas laikā Gunāram padevās arī domrakstu un tēlainu aprakstu rakstīšana. Rakstījis pats un palīdzējis arī klasesbiedriem, kuriem tas ne visai veicies. Piemēram, diktātā, piesizdams ar kāju pie grīdas vietās, kur aiz vārda jāliek komats.
Pēc skolas plānu, ko darīt tālāk, nav bijis. Arī lielpilsētas dzīve nav vilinājusi. Tā kā Gunāram mācības padevušās, vecāki neatlaidīgi uzstāja, ka mācības jāturpina. Tēvs pamanījis sludinājumu avīzē, kurā bija rakstīts par iespēju toreizējā Kandavas tehnikumā apgūt elektriķa mehāniķa profesiju. Viņš mudinājis dēlu to darīt, jo uzskatījis, ka elektriķi visos laikos ir vajadzīgi. Ilgi nedomājot, puisis arī piekritis un nonācis Kandavā, kur mācījies piecus gadus. «Toreiz mācības uzsākām trīs kursi, jo iestājās ap 100 cilvēku. Pabeidza tikai trešā daļa, un Gunārs bijis starp tiem. Tagad viņš teic: lai gan skolu pabeidzis un arī profesijā nostrādāti visi darba gadi, teikt, ka tas būtu viņa aicinājums, gan laikam nevarot.
Pēc skolas viņš atgriezies Dundagas pusē un sācis strādāt Kolkas cehā par elektriķi. «Ja jautājat, vai nebija mērķis būt Rīgā, teikšu godīgi, man tāda mērķa nebija, jo ļoti mīlēju savu dzimto vietu. Netaisīju nekur tālāk savu karjeru, bet atgriezos Pitragā. Laikam biju ļoti pieticīgs,» smaidot saka Gunārs. Lai gan sākumā bijušas domas, ka pēc kāda laika varētu mēģināt ko citu, dzīves ceļš tomēr lika palikt Kolkas pusē. Tā arī strādāts Kolkā zivju cehā, tad par brīvo zvejnieku un kolhozā «Banga». Arī Pitragā bijis zivju pārstrādes cehs. Ja padomju gados tur gatavotas delikateses, tad vēlāk, atjaunojot ceha darbību, tikai zivju sagataves, ko sūtīja uz Mērsragu. Tagad ēkā, kur reiz valdījusi rosība, ir klusums.
Slimība salika visu pa plauktiņiem
«Nenoliegšu dzīvē bija brīdis, kad man bija arī spirta laiks. Kad strādāju Kolkā, bija divas izvēles — vai nu tu ņem, vai neņem. Cilvēki nolasījās baros un algas dienā vajadzēja noturību, lai neiesaistītos šādā biedrībā. Visās darbnīcās tikai divi tādi bija, kuri neņēma. Kas vēl vairāk dropēja, ja ne mehanizatori! Es tolaik nebiju tik stingrs. Nu jau būs kādi 17 gadi, kopš nedzeru. Ļoti retu reizi paceļu kādu čarku. Par to slavēju Dievu, jo citi, kad krīt, tad arī nokrīt!» stāstījumu turpina mans sarunu biedrs.
90. gados Gunārs piedzīvoja smagu insultu, kad dzīve apgriezusies ar kājām gaisā. Tā arī palicis vairāk pie mājām, lai atgūtu veselību. Viņš priecājas, ka samērā ātri varējis izveseļoties. Tomēr tas licis aizdomāties par laika ritējumu un cilvēku lomu tajā. Viņš sapratis, ka visu līdz šim piedzīvoto būtu nepieciešams piefiksēt, lai agrāk notikušais kā liecība paliek nākamajām paaudzēm. «Ja nebūtu bijis insults, visticamāk, nekas tāds nenotiktu. Tikai 42 gadu vecumā pēc slimības sāku domāt par dzīves vērtību. Citi brīdināja, ka insults var atkārtoties, arī pats kaut ko par to biju dzirdējis. Tad tā aizdomājos, kā viss var būt! 90. gadu sākumā, lasot Alfona Bertholda darbus, pie sevis nodomāju, ka arī man jāsāk mēģināt pierakstīt savas atmiņas par aizgājušajiem laikiem. Pirmās bija atmiņas par Mazirbes skolu, pēc tam Kandavas tehnikuma laiku, bērnību, fabriku. Man nebija sveša sacerējumu un pārdomu rakstīšana. Dzejoļus gan sāku rakstīt vēlāk, un tas ir sava veida eksperimentāls vaļasprieks,» viņš saka.
Jautāts, vai visas agrākās atmiņas ir piefiksētas, saņemu atbildi, ka lielums esot uzrakstīts. Vēl ir stāsti no vietējās ciema dzīves, kuros rūpīgi esot jāpiedomā, kā atainot personāžus, lai cilvēki neapvainotos, viņš smejoties teic. Jaunos laikus gan viņš vairs nepiefiksējot, jo tagad ir aizņemts ar jau uzrakstīto stāstu secīgu pārrakstīšanu, lai tos varētu izdot grāmatās. Atmiņu kladēs piefiksēti dažādi notikumi, un Gunārs uzskata, ka daži no tiem ir arī mazsvarīgi, bet tomēr veido tā laika kopējo ainu. Šodien neesot vairs tās ciema dzīves, kas agrāk.
Par pirmajiem 20 dzīves gadiem
nesen iznākusi Gunāra sarakstītā grāmata «Zagļciemnieku stāsti», kas tapusi no vairāk nekā trīsdesmit kladēs pierakstītajām atmiņām. Tajā atspoguļots laiks nepilnu divdesmit gadu garumā, sākot no 1955. gada, kad Anševicu ģimene ieradās uz paliekošu dzīvi Pitragā, līdz brīdim, kad aktīvais zivju zvejas laiks beidzās. Stāsti ir par laivām, tīkliem, dzīves vētrās rūdītajiem zvejas vīriem, viņu grūto, smago nodarbošanos, ko grūtāku padarīja padomju laika nesaudzīgais režīms. Šajā un arī nākamajā grāmatā, kas drīzumā iznāks, ir gan nopietni, gan pietiekami nenopietni stāstiņi, taču Gunāra sarakstītajās kladēs to paliek vēl ļoti daudz. Nākamā grāmata būšot mazliet biezāka, ar cietākiem vākiem, kurā būs lasāmi arī traģiski notikumi, kas reiz risinājušies ciemā, saka Gunārs.
Viņa krājumos ir ne tikai šie stāsti, bet arī dzeja, kas lasāma divās citās izdotajās grāmatās «Manās plaukstās lietus sildās» un «Viļņu čuksti». «Ja Dievs man atļaus turpināt, esmu kaut ko labu atstājis arī rezervē. Kaut vai par zivju cehu Pitragā, kā tur izrīkojās ar darbiniekiem, kāda bija atmosfēra…» sarunas noslēgumā saka Gunārs.

Gunārs savā pierakstu kladē piefiksējis 256 vārdus, kādus agrāk piekrastes ļaudis izmantojuši sarunās. Tagad gan šo vārdu lietojums ikdienā esot mazāk dzirdams. Piedāvājam lasītājiem iepazīties ar dažiem no tiem.
• Krebels, knopels — mazs pirmsskolas puišelis;
• Knauzers — skopulis;
• Nāfurķs — deguns;
• Smurķs — ģīmis (nievājoši);
• Žveks — dažāda veida sitamais (nūja, siksna u. c.)
• Knāss — vājš, kārns cilvēks;
• Dubans — dibens;
• Surķs — cūka;
• Dabut brāņs — dabūt rājienu;
• Gliss — ērce;
• Zūj — zivs;
• Ņurņiks — sīks nēģu mazulis;
• Žilijs — skops cilvēks;
• Glūd — cilvēks — pielīdējs (neglaimojoši)
• Svirķs — urbis;
• Žvīgrs — ass, sīvs, pārpiparots (ēdienu raksturojums);
• Viš mān uike — viņš mani neliek mierā;
• Velkes kā blod — vainīgs cilvēks bailīgi nāk;
• Virvels — pārlieku pļāpīgi, runātīgi cilvēki;
• Ķeners — tāds, kam uz kaut ko ir ķēriens;
• Blōzg — izklaidīgs sievišķis (lamu vārds);
• Ņaiks — mušu sitamais;
• Sknabars — skabarga;
• Ķiķīzers — tālskatis;
• Ņogs, ņorgs — atkritumi, atbiras.