«Mēģinu katrai lietai atrast dziļāku jēgu»

Kultūra

Turpinot pasākumu ciklu «MazpilSētas stāstnīca», aizvadītajā nedēļā Talsu Galvenajā bibliotēkā interesentiem bija iespēja iepazīties ar mākslinieci un audēju kopas «Talse» ilggadējo vadītāju Antru Auziņu-Bajāri. Māksliniece palīdzējusi veidot Talsu pilsētu atpazīstamu un vizuāli savdabīgu — ar savu rokrakstu.
Par dzimto vietu A. Auziņa-Bajāre sauc Rīgu, bet ar Talsiem viņas dzīve ir saistīta jau vairāk nekā 18 gadu. Viņa ir Talsu pilsētas karoga dizaina un koncepcijas autore un ir radījusi virkni īpašu, ar mūsu pilsētu saistītu darbu, tai skaitā Talsu novada svītru kodu.
Atbildot uz jautājumu par dzimtas saknēm, māksliniece pauda prieku par to, ka, neskatoties uz gadiem, ar viņu kopā vēl ir abi vecāki. «Esmu Rīgas meitene, mana mamma bija saistīta ar medicīnu, bet tētis bija galvenais mehāniķis rūpnīcā VEF.
Tā kā jau no bērna kājas esmu riža, tiku dikti apbižota. Vienmēr centos ierauties maliņā un darboties pati ar sevi, sēdēju mājās, šuvu lellēm kleitas un zīmēju. Man ir astoņus gadus jaunāka māsa, kura sēdēja pie loga un skaitīja sarkanās, zilās un zaļās mašīnas, bet es vienmēr esmu zīmējusi. Dzīvoju Teikas rajonā, viena pati kāpu tramvajā un braucu uz prezidenta pili, kas agrāk bija pionieru pils, lai nodarbotos ar tēlniecību un zīmēšanu. Radoši darboties man vienmēr ir ļoti paticis, agrāk man patika arī veidot. Viss beidzās ar to, ka pulciņa dalībniekiem uz 8. martu bija jātaisa dāvana māmiņai. Citi taisīja ziedus, bet es uztaisīju žurku ar garu asti un mazu žurkulēnu, kas ieritinājies guļ priekšā. Izdzirdēju — «Ārprāts, kā kaut ko tādu var taisīt māmiņai!», un tas aizķērās. Pēc tam, kad pametu veidošanu, sāku pastiprināti pievērsties zīmēšanai un gleznošanai. Pēc profesijas esmu tekstilmāksliniece. Kāpēc tekstilmāksla? No 5. klases mācījos Jaņa Rozentāla mākslas skolā un pēdējā gadā gleznoju ar milzīgiem cimdiem, jo nepanesu eļļas krāsas,» atminas A. Auziņa-Bajāre.
Viņa uzsver, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši. Beidzot Latvijas Mākslas akadēmiju, A. Auziņa-Bajāre personālizstādes atklāšanā satika SIA «Talsu centrs» īpašnieku, kurš lūdza iekārtot tirdzniecības centru. Tā viņa pa sestdienām, svētdienām sāka braukāt uz Talsiem. Drīz mākslinieces darbošanos pamanīja pašvaldība, kas piedāvāja vairākus līgumdarbus. Uz pastāvīgu dzīvi A. Auziņa-Bajāre šeit pārcēlās pirms 18 gadiem. «Tu esi, dari, dzīvo un saproti, ka mīlestības ir tik daudz, ka gribas to kādam dot un saņemt pretī. Tā es satikos ar savu meitiņu, kurai bija tikai astoņas stundas. Nospriedu, ka jānāk dzīvo uz Talsiem, sāku viņu audzināt, un šogad viņai ir 18 gadi. Kādu laiku strādāju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā par pasniedzēju un ilustrēju grāmatas, bet tad pašvaldība izdomāja, ka pilsētai ir vajadzīgs mākslinieks, un griezās pie manis. Pēc tam pārgāju pastāvīgā darbā,» stāsta A. Auziņa-Bajāre.
Viņa pastāv uz to, ka ikvienai pilsētai un vietai jāpaliek unikālai. «Man liekas, ka Sabilei jābūt Sabilei un Stendei jābūt Stendei, jo katrā vietā ir kaut kas savs. Es neko neizdomāju, tikai mēģinu katrai lietai atrast dziļāku jēgu. Kādu enerģiju tu ieliksi, tāda no darba nāks ārā. Katrā darbiņā ielieku pamatu, ar ko varētu spēlēties. Jebkurai lietai vajag pamatu, lai varētu pateikt, kāpēc tu kaut ko dari. Mēs visi ilgojamies pēc labiem vārdiem, pēc mīļuma. Jebkurā grāmatiņā, ko taisu, mēģinu to ielikt. Ja man ir kāds jauns darbiņš, eju uz grāmatnīcām. Nevis tāpēc, lai noskatītos un kaut ko nošpikotu no citiem, bet saprastu, kā tobrīd nav plauktos. Mēģinu darīt citādāk. X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku logo bija rotaļlieta — vilciņš. Piedalījos konkursā, un no 86 māksliniekiem, kuri bija iesūtījuši savas idejas, žūrija izvēlējās manējo. Zināt, kāpēc? Viņi domāja, ka to zīmējis bērns. Patiesību sakot, tas ir lielākais kompliments kāds var būt, jo neviens nezīmē tik labi kā bērni,» pārdomās dalās A. Auziņa-Bajāre.