Ziemassvēkos bez rotājumiem neiztikt

Kultūra

Sagaidot Adventa laiku, 30. novembrī, Tiņģeres muižā norisinājās kārtējais pasākums projekta ciklā par 19. gadsimta muižas laika ļaužu izklaidēm. Šoreiz par Ziemassvētku egles un galda rotāšanu 19. gadsimta kungu mājā pastāstīja lektore Kristīne Veinberga no Tāšu muižas Grobiņas novadā.
Kristīne Veinberga ir arhitekte, kura strādā ar vēsturiskām ēkām, to izpēti un restaurācijas projektiem. Kopā ar vīru, kurš ir būvpētnieks un nodarbojas ar vecu ēku atveseļošanu, viņi restaurē Tāšu muižas kompleksu, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, celts 18. gadsimtā, un papildus apgūst visu, kas saistīts ar tā laika muižas dzīvi.
Eglīte — goda vietā
Mūsdienās Ziemassvētku egle šķiet pati par sevi saprotama lieta, ko nolikt istabas stūrī, izdekorēt visādos veidos un zem tās salikt dāvanas. Bet pirmsākumos eglīte bijusi telpas dekors, ko novietot goda vietā uz galda vai podesta. To dekorēja tikai ar svecītēm, lai rastos sajūta, ka šis mūžzaļais koks ir it kā ar zvaigznītēm. Pilsoniskajās mājās bijusi pavisam maza eglīte uz galda, tajās arī sāka eglīti dekorēt ar dažādām mantiņām un svecītēm. Par mantiņām tika izmantotas dāvanas — pamatā gan tikai bērniem, jo pieaugušos neviens īpaši neapdāvināja. Tie varēja būt kuģīši, vilcieniņi, arī dažādi saldumi mazos atlasa vai samta maisiņos, rieksti, konfektes, kas tai laikā bija retums. Mantiņas kā dekori eglītē parādījušies tikai vēlāk — 19. gadsimta vidū. Iesākumā bija tikai no stikla pūstas bumbiņas, kas bija dārgas un tika izmantotas vien karaļnamos un muižās. Zaros iespraužamās mantiņas radušās vēl vēlāk — 19. gadsimta beigās. Tās bijušas no pērlītēm izgatavoti rotājumi, svecīšu turētāji ar māla vai stikla bumbiņām, no alvas lieti čiekuriņi. Diemžēl ir maz informācijas par Ziemassvētku eglēm Latvijā, vienīgais attēls ir no Krustpils pils. Tajā redzams, ka egle ir ļoti liela, krāšņa un tajā brīdī modē ir tā saucamais zelta un sudraba lietus, kā arī vītnes un spīguļi — eglēm jāspīd visā krāšņumā.
Vītnes — kur vien iespējams
Komplektā ar eglēm neatņemama sastāvdaļa ir telpu dekorēšana. To darīja ar vītnēm — sākot ar mājas priekšpusi, durvīm, kolonnām. Telpās tās tika liktas gan ap kolonnām, gan gar sienām, gan ap durvīm, gan uz kāpnēm. Vītnes parasti gatavoja no efejām un ziediem, kā arī izmantoja melleņu un brūkleņu mētras un bārbeļu zarus. Pilīs un muižās, kur bija iespējas un liela rocība, vītnes tika lielos apjomos vītas un liktas visur, kur vien iespējams. Katrā muižā atradās arī kamīns — ja ne vairāki, tad vismaz ēdamzālē noteikti. Kamīnmalas tika dekorētas pamatīgi — izmantoja visu, kas šajā gadalaikā vēl ir zaļš, sarkans un izturīgs. Vienkāršu egļu zari ātri birst, tāpēc labākas ir baltegles, priedes vai kadiķis.
Galda rota — ziedi un ananass
Savukārt svētku galda dekorēšana 19. gadsimtā bija kas jauns. Baroka un rokoko laikā galda rotājumi bija porcelāna vai stikla trauki, atsevišķi groziņi ar puķēm, kuras varēja būt arī mākslīgas, bet ļoti kvalitatīvas no zīda. 19. gadsimta sākumā tika lietoti balti ziedi komplektā ar kādu zaļu papardei līdzīgu augu. Ziemā daudz izmantoja izplaucētas puķes — hiacintes, tulpes, narcises. Papildu kā galda dekors noderējuši arīdzan augļu grozi statīvu veidā, kuru galā atradās ananass. Katrā sevi cienošā muižā bija siltumnīca, kurā tika audzēti ananasi, pat Latvijā (arī Tiņģeres muižā). Statīvi sastāvēja no vairākiem metāla šķīvjiem.
Pēc lekcijas sanākušajiem interesentiem bija iespēja pašu rokām veidot galda dekorus no dažādiem ziediem un vīt efeju vītnes. Radītie dekori nu rotā Tiņģeres muižas iekštelpas, liekot sajust Ziemassvētku tuvumu vēl izteiktāk.