Agrita BlumbergaJau vairāk nekā 15 gadu Talsu bērnu bibliotēka cikla «Mana skolotāja vaļasprieks» ietvaros jauniešiem piedāvājusi iespēju ieskatīties savu skolotāju ikdienā. Šī tradīcija turpinās arī jaunajās telpās — tikšanās «Talanti atdzimst!» ir pasākuma «Mana skolotāja stāsts» idejisks turpinājums. Šoreiz bibliotēkā viesojās Kalniņu dzimta.
Andris Kalniņš ir ne vien dzejnieks un dziesminieks, bet arī gleznotājs. Viņa dēls Jānis Kalniņš ir Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina tehnoloģiju institūta lektors un kokgriezējs, kurš savā brīvajā laikā gan dejo, gan glezno, savukārt mazdēls Mikus Krastiņš — 8. klases skolnieks, kurš zīmē un rada tekstus, kurus pats režisē un izspēlē.
«Ja kāds no klasesbiedriem man 11. klasē būtu teicis, ka kļūšu par skolotāju, es viņu droši vien būtu piekāvis (smejas). Dzīvē katram ir kāds skolotājs — cilvēks, kurš viņu skolo, veido, virza un dod impulsus. Man tas bija Jēkabs Spriņģis, Fricis Makst-nieks un cilvēki kinofilmās. Dzīve katru virza tur, kur viņam jānokļūst, un nekas nenotiek bez mīlestības. Tikai tur, kur tu ieliec savu sirdi, kaut kas var rasties. Vienalga, vai tā ir glezna, lelle, bildīte vai dziesma — dzīvē bez mīlestības nekas nerodas. Par saviem talantiem man jāsaka paldies Kalniņas kundzei — manai omammai, kura mani mazotnē iedrošināja mācīties visu, ko vien dzīvē var iemācīties. Viņa teica — maciņu tev var nozagt, māja var nodegt, bet tas, ko tu mācēsi ar savām rokām darīt un kas būs tavā galvā, to neviens tev neatņems. Mēģināju dzīvi darīt krāsaināku, bet patiesībā tā ir uzdrīkstēšanās. Ar gleznošanu nodarbojos tikai divus gadus — agrāk negleznoju, jo domāju, ka nemāku, bet tad sapratu, ka jāglezno tā, kā jūtu un protu. Arī mans vectēvs no mammas puses un vecāki bija talantīgi. Vectēvs bija ļoti labs izšuvējs, diemžēl, pārvietojoties no vienas dzīvesvietas uz otru, sedziņas un spilvendrānas neizdevās saglabāt. Bērnus — meitu Agnesi un dēlu Jāni — mēs ar sievu nolēmām pēc 9. klases sūtīt uz Rīgu. Pirmo dziesmiņu sacerēju, kad piedzima Agnese. Trinkšķināju ģitāru un domāju — ja Raimonds Pauls var, kāpēc es nevaru? Nu jau man ir 64 dziesmiņas — gandrīz tik, cik dzīves gadu,» ar savu daiļradi iepazīstināja A. Kalniņš.
Jānis Kalniņš vienmēr prātojis par to,
cik liela nozīme ir talantam un cik liela — darba spējām un mīlestībai pret to, ko cilvēks dara. Rezultātā viņš nonācis pie atziņas, ka visa pamatā ir darbs. «Talants ir pavisam maza sēkliņa vai zirnītis — sākot kaut ko darīt, tas iepatīkas un rodas attīstība. Ir ļoti svarīgi darīt to, kas cilvēkam patīk. Ja jums patīk vadīt automašīnu, jūs varat attīstīt savas prasmes un kļūt par autobusa šoferi vai tālbraucēju. Tas attiecas uz visām lietām. Atbildības izjūta un aizraušanās rodas jau bērnībā. Iespējams, sākumā tas ir piespiedu kārtā, bet ar laiku atnāk patika, tu redzi, ka tev sanāk, un tā tas aiziet kā milzīga sniega bumba. Ejot cauri dzīvei ar prieku, visam vajadzētu izdoties. Tas, ka mēs šeit esam, nav tikai mūsu nopelns, tas ir visas ģimenes kopdarbs. Kas attiecas uz māsu, es uzskatu, ka viņai ir daudz lielāks talants nekā man. Es viņai visu laiku gribēju līdzināties, gāju līdzi un bieži vien jutu, ka man nesanāk, bet tad atklāju, ka varu panākt to pašu, tikai darot mazliet vairāk. Ja tas ir talants, to vajag attīstīt, ja tas nav talants, to var iemācīties. Mūsdienās vispār ir ļoti viegli kaut ko iemācīties, jo mums ir internets. Ja mēs labi gribētu, varētu arī raķeti uzbūvēt. Starp citu, te vajadzētu būt arī manam dēlam Oto Jānim Kalniņam, kurš šobrīd mācās Rīgas Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā. Izvēlējos viņu sūtīt šajā skolā nevis tāpēc, lai viņš ietu manās pēdās, bet, lai viņš jau bērnībā apgūtu roku darbu un viņam dzīvē būtu vieglāk.
Manā gadījumā viss sākās Talsu bērnu mākslas studijā, kuru vadīja Guna Millersone un Fricis Makstnieks. Ar māsu gājām mācīties gleznot, zīmēt un arī blēņas darīt. Pēc tam izveidojās Talsu mākslas skola, un mākslinieku pavadībā apguvu dažādas iemaņas ne tikai zīmēšanā, gleznošanā, bet arī kompozīcijā, mākslas vēsturē un ādas apstrādē. Loģisks turpinājums bija iestāšanās Rīgas amatniecības vidusskolā un studijas Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU). Ieguvu bakalauru, maģistru, un esmu izgājis arī doktora lekciju kursu, vēl palicis tāds sīkums kā doktora disertācija. Kad tik tālu aizkūlos, sapratu: kaut kas jādod atpakaļ. Tiku uzrunāts un sāku vadīt lekcijas. Nu jau vairāk nekā desmit gadu esmu RTU lektors. Vēl viena lieta, ar ko nodarbojos, ir gleznošana — mākslas veids, kas nāk no manas sirds un sajūtām. Iespējams, šīs sajūtas ir neapzinātas, bet rezultātā rodas māksla. Bieži laistos ar krāsām, kaut ko pilinu, spiežu vai lakoju un vienkārši gleznoju pēc sajūtām. Pirms sešiem, septiņiem gadiem Talsu novada muzejā tika atklāta mana pirmā personālizstāde. Ir bijuši daži pasūtījumi arī reālistiskā tehnikā. Vienu brīdi iestājās klikšķis — ir taču jāpamēģina!» atklāja J. Kalniņš.
Noslēgumā ar savu radošo darbību
klātesošos iepazīstināja Kalniņu dzimtas pārstāvis Mikus Krastiņš, kurš par savu lielāko aizraušanos sauc teātra spēlēšanu. «Atkārtošos un teikšu lielu paldies savai vecmāmiņai, omei, onkulim un opim, kurš man ir iemācījis ļoti daudzas lietas. Protams, liels paldies arī manam tētim un mammai! Ikdienā ļoti daudz laika veltu teātrim — tas ir mans vaļasprieks un lielākā dzīves daļa. Veidoju izrādes, scenogrāfiju un domāju par to, kā aktieri uz skatuves varētu izskatīties. Leļļu un teātra izrāžu tapšanā ir iesaistīti mani vismīļākie cilvēki. Vispirms tiek uzzīmēta skice jeb makets, un pēc tā tiek darinātas lelles. Lepojos ar to, ka man ir pašam sava teātra grupa — visa dzīve ir viens liels teātris. Ļoti liels prieks man ir arī par to, ka jaunieši iesaistās dejošanā, dziedāšanā un dažādās sporta aktivitātēs. Dariet to, kas jums patīk, kas jūs iepriecina, un esiet laimīgi!» iedrošināja jaunais mākslinieks.
