«Nevajag līdzjūtību, bet normālu attieksmi!»

Talsu novads

«Ja es varētu, es viņām visām 18. novembrī piešķirtu ordeņus,» sociālajos tīklos kāda mamma atzina, priecājoties par to, ar kādu mīlestību ar jauniešiem strādā Upesgrīvas pamatskolas skolotājas. Šajā mācību gadā skolas struktūrvienība radusi mājvietu Talsu luterāņu draudzes svētdienas skolas ēkā, un skolotāja Aija Rēķe atzīst, ka še patiesi pastāvīgi esot tāda sajūta kā svētdienās.
Objektīvu iemeslu dēļ darbu ir pārtraukusi Upesgrīvas pamatskolas Valgales struktūrvienība — iepriekš lielākā daļa audzēkņu tajā bija no sociālās aprūpes centra «Veģi», bet, kopš tur nepalielinās nepilngadīgo klientu skaits, pareizāk bija atsaukties ģimeņu lūgumam un rast iespēju piedāvāt mācības Talsos, tikai diviem «Veģu» iemītniekiem nodrošinot iespēju pēdējo gadu izglītoties mājmācībā.
Ikdiena Talsu struktūrvienībā ir ļoti dinamiska, un mazā saime ar lielu patiku izbauda priekšrocības, ko sniedz atrašanās pilsētā, paverot iespēju dzīves saprašanas un praktisko lietu apguvi veikt reālā vidē. Ja iepriekš bieži braukts ekskursijās, tagad A. Rēķe spriež, ka viens mācību gads paies, vienkārši izpētot Talsus. Ar audzēkņiem jau būts Talsu novada muzejā, Talsu tautas namā, Radošajā sētā, kinoteātrī, tirgū. «Jā, bērni ir ratiņkrēslos, viņiem ir veselības problēmas, dažāda veida traucējumi, tomēr viņi te ir sabiedrībā,» priecājas skolas vadītāja Maija Aveniņa. Viņas kolēģe ar lielu aizrautību stāsta par to, kā ar audzēkņiem notiek došanās uz veikalu vai tirgu, lai iepirktos, kā atsaucīgie muzeja darbinieki uz rokām bērnus uznesuši pa kāpnēm. «Vienmēr esmu teikusi, ka nav vērts stāstīt par muzeju klasē, jo tas ir jāredz; var izspēlēt iepirkšanos klasē, bet ir jāredz veikala vide, tad mācītais nosēžas atmiņā, un tam ir lielāka jēga. Izveidojam iepirkumu plānu un ejam iepirkties. Bērniem ir tāds prieks, ka viņi paši var samaksāt par pirkumu! Mūsu plānos ir jaunās bibliotēkas apmeklēšana, rīt brauksim uz Talsu jātnieku skolu, pabarosim zirgus. Reizi nedēļā pie mums nāk kanisterapijas suņi. Mēs necenšamies dienu vai divas pavadīt, mācoties uzvilkt burta elementus. Man liekas, ka daudz svarīgāk ir mūsu audzēkņiem iemācīt pašiem uzvārīt tēju, atrast plauktā cukuru un vēlāk nomazgāt krūzīti. Mums patīk gatavot ēst, un tad ir jāsver produkti, jāatšķir cukurs no sāls un miltiem… Šeit dienas tiešām ir ļoti bagātas. Vienmēr skatāmies, lai katrs darbiņš, ko veicam, ir jēgpilns, un lai darba rezultātam ir pielietojums,» apstiprina A. Rēķe.
Kad ieminos par mazaizsargāto
sabiedrības daļu, kurā iekļaujas arī skolas audzēkņi, viņa atvairās, ka tādas sajūtas ikdienā nemaz neesot, galvenokārt tāpēc, ka šo jauniešu vecāki ir cīnītāji, kuri iestājas par saviem bērniem un atrod risinājumus dažādās situācijās, tostarp viņi arī aktīvi meklēja iespēju, lai mācības varētu notikt Talsos. «Es gan ikdienā droši vien redzu labo, un pieļauju, ka ir lietas, kuras vecāki mums nestāsta,» skolotāja aizdomājas. «Skolas virsmērķis ir sagatavot audzēkņus praktiskajai dzīvei, protams, vadoties pēc iespējām. Kādam, kurš spēj vairāk, tā būs amata apguve, citam — prasmes elementāri sakārtot vidi ap sevi un tikt pašam ar sevi galā. Tas ir pamatu pamats — gādāt par to, lai jaunietis tiek galā ar savām ikdienas lietām. Ir prasmes, ko var iemācīt mājās, un ir tādas, ko labāk iemāca skolā,» pamanījusi M. Aveniņa.
Kad izsaku minējumu, ka šie bērni un jaunieši spēj vairāk, nekā no malas liekas, manas sarunas biedrenes piekrīt. «Arī vecākiem atgādinām, ka ir jāļauj bērnam darīt, pat ja viņam sevišķi labi nesanāk. Ja bērns ir spējīgs karoti noturēt, ir jāļauj viņam ēst pašam, un tas nekas, ja zupa būs arī uz grīdas. Mēs paši mācāmies nepadot salveti vai krūzi, jo audzēkņi taču zina, kur atrodas salvetes un krūzes. Gribas palīdzēt, bet jāsaprot, ka, izdarot otra vietā, mēs patiesībā nepalīdzam. Cik vien var, jāļauj darīt pašiem,» rosina A. Rēķe. «Mājās gultiņu saklāj mammīte, saģērbj omīte, šallīti apsien vēl kāds… Skolā viņš nav vienīgais, skolotājas nevar katru apčubināt un arī nevajag! Jāmācās pašiem darīt. Protams, izdarīt bērna vietā ir ātrāk, un arī bērns pierod, ka mājās viņu apčubina, tāpēc sēž kā ķeizars, izstiepis kājiņas: velc zābaciņus!» min M. Aveniņa.
No otras puses, A. Rēķe novērtē faktu, ka viņas audzēkņu vecāki ļoti labi saprot savus bērnus, neprasa no viņiem vairāk, nekā viņi spēj, un līdz ar to negaida arī no pedagogiem neaizsniedzamus rezultātus. «Vecāki redz skolotājā sadarbības partneri, nevis brīnumdari, un tāda attieksme parasti ir no vecākiem, kuri paši ir daudz ieguldījuši savos bērnos. Neadekvātu prasību uzstādītāji 99 procentos gadījumu nav izdarījuši visu, kas no viņiem ir atkarīgs,» pamanījusi M. Aveniņa. «Vai arī — nav pieņēmuši situāciju,» papildina A. Rēķe. «Jā, bet tas nozīmē mūžīgas gaidas, mūžīgu stresu un nepiepildījuma sajūtu, jo cilvēks dzīvo it kā pagaidu stāvoklī,» nopūšas iestādes vadītāja.
Pagaidu stāvoklī ir arī Talsu struktūrvienība,
jo ēkā Baznīckalnā iespējams vadīt mācību procesu tikai vienai klasei, tomēr šobrīd mazā saime te jūtoties kā mājās. «Uz ēkas rakstīts «Svētdienas skola», svētdiena ir brīvdiena, kad cilvēks labi jūtas, un mēs te tā arī jūtamies,» apliecina A. Rēķe. Agrāk šajās telpās darbojies ģimeņu un bērnu attīstības centrs «Brīnumiņš», un par to, ka arī Upesgrīvas pamatskolas audzēkņiem un skolotājiem ir pa spēkam paveikt brīnumainas lietas, ik gadu var pārliecināties Ziemassvētku uzvedumos. Tos viņi svētku tuvumā vispirms nes skatītāju priekšā Uguņ-ciemā, bet pēc tam — Talsu tautas namā, kur uzvedumus var baudīt ne vien audzēkņu vecāki, bet arī skatītāji no pilsētas bērnudārziem un skolām.
Sarunas noslēgumā pieskaramies valsts nostājai jautājumā par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un M. Aveniņa vērtē, ka pašvaldības atbalsts esot un arī valsts pamazām kustoties pareizajā virzienā, lai gan, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, Latvijā daudz kas vēl esot sākuma stadijā. Savukārt, runājot par sabiedrības attieksmi, A. Rēķe pauž — gluži vai iepriecinot tas, ka nav jūtama pārmērīga līdzjūtība. «Nevajag līdzjūtību, bet normālu attieksmi! Piemēram, muzejā ir ļoti normāla attieksme, tur pret mūsu audzēkņiem neizturas kā pret slimiem bērniem, lai gan ar atsaucību sastopamies visur,» vērtē skolotāja. Svarīgi esot arī speciālajām skolām negrēkot, piemēram, uz sporta spēlēm Rīgā vedot tikai «vieglākos» bērnus, kuriem vislabāk padodas sportošana. «Šogad braucām pilnīgi visi. Cik kurš spēja, tik sportoja, bet neizpalika klāt būšana, bija iespēja kafijas automātā nopirkt dzērienu, un tas bija piedzīvojums. Ēdām kafejnīcā, un jāsaka — nekad neesmu saskārusies ar negatīvu sabiedrības attieksmi. Vecāki gan ir teikuši, ka citādāk ir, ja kaut kur, piemēram, uz rotaļlaukumu, aizej ar vienu īpašo bērnu,» neslēpj A. Rēķe. «Kad jūs jau esat bariņš, kļūstat par zināmu kopienu. Kā tu, tāds nīgrais, bruksi virsū kopienai? Tad piezīmes izpaliek,» secina M. Aveniņa. «Es gan nebēdāju par to, ja uz mums skatās. Es taču pati skatos uz cilvēkiem, kas apģērbušies vai uzvedas citādāk! Lai skatās! Ja paši nereaģējam slimīgi, varam sasmaidīties ar tiem, kuri skatās, un doties tālāk. Ja mainīsim paši savu attieksmi, arī apkārtējo attieksme mainīsies,» iedrošina A. Rēķe.