«Neaizsargāti patiesībā esam mēs visi»

Mūsu Cilvēks XXI Gadsimtā

Sadzīviskās sarunās par to, kas ir mazaizsargātas personas, lielākoties tiek pieminēti cilvēki ar trūcīgo vai maznodrošināto statusu un cilvēki ar īpašām vajadzībām. Ministru kabineta noteikumi rāda, ka loks ir krietni plašāks, un, izskatot šo sarakstu kopā ar psihoterapijas speciālisti Intu Poudžiunu, secinām: iedomāties, ka mums nu gan tajā vietas nav un nekādi nevar rasties, ir lieki.
— Sāksim ar to, ko vispār nozīmē būt mazaizsargātam?
— Ja lasa Ministru kabineta noteikumus, tad par mazaizsargātu ir uzskatāms cilvēks, kurš vai nu netiek ar dzīvi galā, vai viņam ir būtiski apgrūtinājumi, kāpēc viņš ar dzīvi nevar tikt galā. Protams, mēs mēdzam ļoti vienkāršoti izdarīt secinājumus, piemēram, par personu ar atkarību no alkohola, sakot: «Pats vainīgs!», par politiski represētajām personām teikt: «Nu, tas jau bija sen… Cik tad ilgi var? Beidzot taču jāsāk dzīvot!», par invalīdiem — spriest: «Viņiem nepaveicās…», jo par iedzimtu invaliditāti īsti nav neviena, ko vainot.
— Vēl varētu kaut ko pārmest daudzbērnu ģimenēm par viņu izvēli laist pasaulē vairākus bērnus…
— Jā, aizrādīt: «Ko tad tik daudz sadzemdēja?!» Šādus teicienus sabiedrībā var dzirdēt. Mazaizsargāto grupā ir arī personas, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm, tātad runa ir par cilvēkiem, kuri paveikuši noziegumu, izcietuši sodu, kādu laiku nebrīvē dzīvojuši absolūtā valsts aprūpē, bet tagad ir atguvuši brīvību un līdz ar to arī pienākumu gādāt paši par sevi. Vai šie cilvēki spēj uzreiz šo pienākumu pildīt? Reizēm spēj un reizēm nespēj. Pie mazaizsargāto personu grupas ir dabīgi pieskaitīt bērnus, jo viņi tiešām ir pieauguša cilvēka aizsardzībā, bet, ja skatāmies plašāk, — ko nozīmē šajā pasaulē būt mazaizsargātam vai neaizsargātam?
— Un kurš no mums ir simtprocentīgi aizsargāts?
— Jā, neaizsargāti patiesībā esam mēs visi. Iemesls ir vienkāršs — robeža starp dzīvību un nāvi ir ārkārtīgi trausla. Cilvēks ir ļoti trausls! Mēs gan parasti cenšamies par to nedomāt. Gribas jau sajust sevi kā varošu, spēcīgu, darošu. Nesen viena kliente man sacīja: «Es beidzot sapratu — man negribas satikties ar realitāti.» Pasaule ir šausmīga, pasaule ir apdraudoša… Ir jautājums, kā šādā pasaulē dzīvot, un faktiski tas ir jautājums par līdzatbildību, par līdzcilvēka atbildību. Mēs varam būt cits citam blakus, varam kādā brīdī atbalstīt — materiāli, fiziski, ar padomu, klātbūtni, palīdzot nokļūt pie cita, kas var atbalstīt, piemēram, ārsta vai cita speciālista. Tomēr jāatceras, ka mēs varam tikai palīdzēt, nevis dzīvot otra dzīvi. Es neko nevaru izdarīt otra vietā. Es nevaru nekādā veidā panākt, lai otrs pieņem manu klātbūtni vai palīdzību, ja viņš no tās atsakās. Es gan varu palikt un neaiziet projām, ja no manis atsakās, un cerēt, ka ar to pietiks, lai otrs uzdrošinātos pieņemt palīdzību, bet ne vairāk. Ak, jā, protams, es varu sava vecā tēta vietā iztīrīt viņa dzīvokli pat tad, ja viņš saka: «Nevajag!» Tomēr — es varu sakrāmēt kādam malku vai nopirkt to un izgāzt viņa sētā, bet nekādi nevaru noturēt šo cilvēku siltā istabā pie krāsns, kuru esmu iekūrusi, ja viņš izlemj iet ārā.
— Tas liek domāt, ka būs cilvēki, kuri paliks mazaizsargāti, jo negrib vai nespēj pieņemt palīdzību.
— Man kādreiz šķiet, ka atteikšanās no palīdzības ir viens no bīstamākajiem augstprātības veidiem. Ja kāds saka: «Man nevajag palīdzību!» vai «Man nevienu nevajag, es pats ar visu varu tikt galā!», tā ir milzīga augstprātība. Iespējams, tā nāk no ievainotības un nespējas atzīt savu ievainotību, bet vienalga — pazemīgs cilvēks ir spējīgs gan saņemt, gan dot palīdzību.
— Vai tavā darbā nerodas iespaids, ka mūsdienās it kā esam nodrošināti ar visu to, kas kādreiz šķita neiedomājams, bet paši cilvēki kļuvuši trauslāki?
— Nevis trauslāki vai neaizsargātāki, bet jūtīgāki. Ja paskatās vēsturē, tad jautājums bija par izdzīvošanu. Šobrīd jautājums ir par dzīvošanu. Ja kādreiz bija jādomā par to, vai man būs jumts virs galva, vai būšu paēdis, vai man neuzbruks, tad šobrīd — vai es gūšu prieku, vai es būšu apmierināts… Tās ir daudz smalkākas lietas. Ar to, ka ir jumts virs galvas un ir pusdienas, vairs nepietiek. Otra cilvēka klātbūtne ir vajadzīga nevis tāpēc, ka divatā ir vieglāk aizsargāties vai samaksāt komunālos maksājumus, bet tāpēc, lai ar otru runātu, justu, dotu, saņemtu.
— Nesen dzirdēju kādu jaunieti atzīstam — auguši salīdzinoši ļoti labos apstākļos, viņas vienaudži izrādās negatavi cīnīties pat ar šķietami sadzīviskām grūtībām.
— Ja jaunietis ilgu laiku ir bijis tikai aprūpēts un ja no viņa nav prasīta līdzatbildība, tad, protams, nonākot patstāvīgajā dzīvē, viņam nav prasmju uzņemties atbildību. Patiesībā pasaule ir ļoti hierarhiska, un katram jaunietim, kurš ienāk pieaugušo pasaulē, nākas atrast vai pat izcīnīt savu vietu, savukārt katram, kurš noveco, nākas prast savu vietu atdot, kas arī ir ļoti grūti. Personām virs darbaspējas vecuma ir ļoti grūti, jo viņi vairs nespēj turēt to varu, ko turēja iepriekš. Atdot savu vietu un ļaut sevi aprūpēt reizēm ir ļoti grūti, jo tas nozīmē atteikties no varas.
— Mazaizsargāto cilvēku loks ir ļoti daudzveidīgs.
— Tas, ka šī kategorija ietver tik daudz, ir labi, jo tas ļauj mums saprast ne vien to, cik ļoti dažādi cilvēki ir mums blakus, bet arī to, ka mēs katrs varam epizodiski vai ilgstoši nonākt kādā no šīm grupām. Es noteikti esmu bijusi grupā «bērni», paredzams, ka būšu grupā «personas virs darbaspējas vecuma», un man ir bijusi izvēle būt grupā «ģimenes, kuras audzina trīs un vairāk bērnu». Tāpat es noteikti nebūšu atbildīga par to, ja nonākšu grupā «no vardarbības cietušas personas» vai grupā «invalīds». Ir vērts reizēm šo sarakstu uz sevi attiecināt un piemērot.
— Tas var palīdzēt labāk saprast cilvēkus, kuri jau tajā ir.
— Jā, nevis skatīties uz viņiem kā uz «tiem tur». Neviena no mazaizsargātajām personām nav pati vainīga tādā totālā līmenī. Jā, daļā gadījumu ir kāda atbildība, ko šie cilvēki nav spējuši uzņemties, vai izvēles, kuras ir izdarījuši. Piemēram, pieaudzis cilvēks nevar visu laiku aizbildināties ar to, ka tētis dzēra, bet mamma daudz strādāja, vai otrādi, vai vēl kaut kā. Ir lietas, par kurām jāuzņemas atbildība! No otras puses, mēs nākam pasaulē ar ļoti dažādu pamata bāzi. Ir cilvēki, kuri piedzimst «laimes krekliņā», un ir cilvēki, kuri piedzimstot nonāk uz tik zema pakāpiena, ka viņiem būs ļoti garš ceļš augšup. Būtu labi, ja tas, kurš stāv uz augstāka pakāpiena, varētu padot pretī roku.

Inta min jēdzienu «drošumspēja»,
kas nozīmē cilvēka spēju justies droši, un gadījumos, kad nākas nokļūt nedrošā situācijā vai justies nedrošam, atjaunot drošības izjūtu. «Drošumspēja ir atkarīga no mūsu pozitīvās pieredzes — jo tās mazāk, jo grūtāk cilvēkam noturēt savu drošumspēju. Ir svarīgi, vai cilvēkam ir pozitīva pārliecība par sevi: ka viņš ir vērtīgs, ka ir lietas (ne visas!), ar kurām viņš tiek galā. Tāpat svarīga ir ticība tam, ka neesmu viens, ka pasaulē eksistē kārtība un ka pasaule ir radīta kā labvēlīga vide, lai gan tajā ir arī apdraudošas lietas. Būtiska ir arī veselība, spēja gādāt par veselību un vispār — spēja gādāt par sevi.
Drošumspējas uzturēšanā liela loma ir pozitīvu attiecību pieredzei — jābūt kādam, kas mūs pirmais ir mīlējis un spējis mums mācīt attiecību veidošanu un uzturēšanu. Šādu attiecību iztrūkums arī cilvēkus, kuri izauguši bez vecāku aprūpes, dara mazaizsargātus, tomēr ļoti liels resurss ir šā brīža pozitīvās attiecības. Lai nedrošā piesaiste kļūtu drošāka, vismaz piecus gadus jābūt attiecībās ar cilvēku, kuram ir droša piesaiste,» skaidro speciāliste.
Vēl viens faktors, kas veido drošumspēju, ir pietiekami un prognozējami ienākumi. «Sanāk tāds kā apburtais loks: cilvēks, kurš nespēj par sevi rūpēties, nespēj arī atrast iespēju gūt pietiekamus un prognozējamus ienākums, bet, ja tādu nav, tad viņš par sevi rūpēties neiemācīsies nekad! Te atkal vajadzīga līdzatbildība, valsts līdzatbildību, sociālo palīdzību, sociālo darbu ieskaitot,» vērtē Inta.
Būtiska ir arī tīklspēja jeb spēja iesaistīties grupās, kurās cilvēks var gūt pozitīvas emocijas, un ir vienalga, vai tā ir partija, vai koris, draudze vai mednieku kolektīvs. Visbeidzot drošumspējā svarīga ir uzticēšanās institūcijām un speciālistiem. «Ja cilvēks nespēj uzticēties, tā ir institūciju un speciālistu atbildība — veidot uzticēšanos un spēt izturēt to, ka ir kāds, kurš man nespēj uzticēties. Piemēram, policistam, iztaujājot cietušo, vajadzētu spēt izturēt to, ka cilvēks nav «labs cietušais» — tāds, kurš spēj skaidri un hronoloģiski izstāstīt, kas ar viņu ir noticis, pa vidu neraudot vai nekrītot histērijā,» salīdzina Inta.
Kāpēc šis viss ir svarīgi? «Cilvēkam, kuram ir zema drošumspēja, jebkuras izmaiņas rada draudu sajūtu. Cilvēkam, kuram ir augsta drošumspēja, izmaiņas rada interesi, izaicinājuma sajūtu, vēlēšanos augt, iesaistīties. Tas viņu dara aizsargātāku,» norāda speciāliste.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 32 «Noteikumi par sociāli mazaizsargāto personu grupām» nosaka personu loku, kuras atbilst sociāli mazaizsargāto personu grupas statusam:
* ģimenes, kuras audzina trīs un vairāk bērnu;
* nepilnās ģimenes;
* invalīdi;
* personas virs darbaspējas vecuma;
* 15—25 gadus veci jaunieši;
* personas, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm;
* ilgstošie bezdarbnieki;
* bezpajumtnieki;
* cilvēktirdzniecības upuri;
* politiski represētās personas;
* personas, kurām stihisku nelaimju vai dabas katastrofu dēļ ir nodarīts kaitējums, vai viņu ģimenes;
* Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki un viņu ģimenes, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas dēļ cietušās personas un viņu ģimenes;
* personas ar alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības problēmām un viņu ģimenes;
* ģimenes, kuras audzina bērnu invalīdu;
* bērni;
* no vardarbības cietušās personas.