Ar maziem soļiem pretī lieliem mērķiem

Veselība

Mūsu prāts nemitīgi tiek bombardēts, un nonākt maldinošas informācijas lamatās ir ārkārtīgi viegli, atzīst Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas uztura speciāliste Anete Šteinberga. Uztura speciālistes praksē viņa bieži sastopas ar situācijām, kad paļaušanās uz ieteikumiem tiek balstīta uz nepārbaudītām zināšanām vai citu cilvēku teikto. Šā iemesla dēļ aizvadītajā nedēļā sadarbībā ar Talsu novada pieaugušo izglītības centru Talsu novada pašvaldībā notika lekcija «Kritiskā domāšana uzturā».
Lekcijas laikā A. Šteinberga skaidroja, kā rodas uztura mīti, kāpēc rodas iespaids, ka ar pētījumiem var pierādīt ikvienu teoriju, kādi ir neapzinātie domu gājieni un kur meklēt uzticamu informāciju. Viņa norādīja, ka kļūdas varētu iedalīt trīs lielās grupās. Pirmā no tām ir nekritisks domu gājiens, otrā — zinātniskās neprecizitātes un trešā — godīgas kļūdas. Kritiskā domāšana ir plašs apzīmējums kognitīvajiem procesiem un prasmēm, bet galvenais  — tas ir disciplinēts process, kas nenotiek pats no sevis. Kritisks domātājs koncentrējas uz atbilstošo informāciju un atšķir viedokli no pierādīta fakta. Šis cilvēks ir godīgs pret sevi, apzinās, ka viņš var kļūdīties, ir gatavs dialogam, uztver pretrunas kā izaicinājumu un ir atvērts pret citu cilvēku nostāju. Kritisks domātājs tiecas pēc zināšanām, uzdod jautājumus, un viņa nostāja ir balstīta pierādījumos. Pēc tam, kad cilvēks saprot, par ko ir stāsts, vajadzētu izvērtēt, vai arguments ir pareizs un precīzs. «Anatolijs Danilāns ir teicis, ka no speķa nav jāatsakās, — apgalvojums ir pareizs, saprotams, bet rodas jautājums — cik tas ir precīzs? Cilvēki bieži vien saka — es neēdu ne maizi, ne kartupeļus. Tie nav dēmoniski produkti, kas būtu pilnībā jāizslēdz no uztura, bet jautājums ir par daudzumu. Tālāk jādomā, vai arguments atbilst konkrētajai situācijai, — skolēns var teikt, ka visu semestri bija centīgs un tāpēc uz liecības jābūt desmitniekam, bet tas neatbilst situācijai. Tikpat svarīgi ir, lai argumentam būtu pamatojums, tas būtu pietiekami plašs un aptvertu vairākus skatupunktus. Protams, kritiskajai domai ir jābūt loģiskai — tā nevar būt pretrunā ar to, kas jau ir pierādīts. Tāpat ļoti svarīgs ir taisnīgums — te ļoti labi der Alberta Einšteina teiciens: katrs ir ģēnijs, bet, ja mēs zivi tiesājam pēc tā, kā tā spēj uzkāpt kokā, tad zivs visu mūžu pavadīs domājot, ka ir muļķe. Liekas: katrs cilvēks gribētu kritiski izvērtēt informāciju, bet diemžēl kritiskā domāšana ir reti sastopama,» neslēpa A. Šteinberga.
Par lietām, kas traucē kritiski uztvert informāciju,
viņa sauc egocentrismu, pieņēmumus un relatīvismu — uzskatu, ka patiesība ir tikai viedokļu jautājums. Kognitīvie aizspriedumi ir sava veida psiholoģiski aizsardzības mehānismi, kas pasargā mūsu prātu, bet tajā pašā laikā traucē domāt kritiski. «Kāds ģimenes ārsts bija pateicis savam pacientam, ka cukurs ir vajadzīgs smadzenēm. Pacients nezināja lielo bildi, iztulkoja to pa savam un saprata, ka saldumus var ēst, cik tik kārojas. Tas bija tukšais caurums, ko šis cilvēks līdz galam neizprata. Smadzenes izmanto glikozi, kas pēc uzbūves ir viens ķēdes posmiņš. Glikoze ir arī galda cukurā, bet tikpat labi glikozi var dabūt ar griķiem, kartupeļiem un graudaugu produktiem — tas ir ogļhidrātu veids, ko mums vajadzētu uzņemt,» skaidroja A. Šteinberga. Kritiskā domāšana nevar notikt arī tad, ja cilvēkam nav laika, — cenšoties uzņemt lielu daudzumu informācijas, smadzenes spēj paturēt tikai daļu un būtiskākais nereti tiek pazaudēts. Cilvēks tiecas domāt, ka viņam vienmēr ir taisnība, tāpēc jauna informācija tiek meklēta nevis tāpēc, lai izaicinātu esošo uzskatu, bet to apstiprinātu. Informāciju, kas teoriju apgāž vai noliedz, cilvēks nostumj malā. Lai izvairītos no šīs kļūdas, vajadzētu iet vienu soli uz priekšu un meklēt informāciju, kas teoriju apgāzīs, — ja doma ir bijusi pareiza, šādu informāciju nebūs iespējams atrast. Bieži sastopama ir arī asociāciju kļūda, no kuras izvairīties ir salīdzinoši grūti, jo tas ir viens no primārajiem veidiem, kā cilvēki uztver pasauli. Veidojot asociācijas, rodas māņticība, laimīgie krekli, talismani un citi priekšmeti, kam tiek piedēvētas noteiktas īpašības. Jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, novērotāja kļūda. «To iespējams ilustrēt ar gadījumu, kad divi cilvēki atnāk mājās un sāk ēst bulciņas. Viens saka — man bija grūta diena, es jau varu, bet ko tu ēd — kas tev gribasspēka nav? Pieejamības kļūda varētu būt attiecināma uz medijiem. Medijos pāris reizes izskan apgalvojums, ka dārzeņos ir ļoti daudz pesticīdu, cilvēks atnāk uz konsultāciju un saka: dārzeņus neēdīs. Pārējā ēdienkartē ir desas, kur ir antioksidanti, nitrīti, konservanti un liels daudzums tauku. Desas jā, dārzeņus nē! Te ir jautājums — kurš risks ir lielāks? Mediji tiecas visu vienkāršot, bet zinātne ir piesardzīgāka. Mūsu lēmums ir atkarīgs no tā, kādā veidā informācija ir pasniegta. Desiņas izskatās labāk, ja pasaka, ka tajās ir 75 procenti gaļas, nevis 25 procenti tauku. Arī bara instinkts ir bieži novērojama tendence — cilvēks ieņem valdošo nostāju nevis tāpēc, ka tam ir pierādījumi, bet tāpēc, ka tā dara visi. Tā ir dabīga vēlme iederēties — šo pieeju veiksmīgi izmanto dažādas notievēšanas programmas,» atklāja A. Šteinberga.
Otrs uztura mītu izplatīšanās iemesls
ir zinātniskās neprecizitātes. Rodas iespaids, ka ar pētījumiem var pierādīt ikvienu teoriju, bet jāņem vērā, ka visi pētījumi nav vienlīdz spēcīgi. Zemākajos līmeņos ir pētījumi laboratorijas mēģenēs vai pētījumi ar dzīvniekiem. Tas ir labs sākums, bet nav atbilstošs pamats, uz kura balstoties secinājumus varētu saukt par sensacionālu atklājumu. Nedaudz augstāk zinātnisko pierādījumu hierarhijā ir apraksti, piemēram, interesants gadījums ģimenes ārsta praksē. Daudz uzticamāki pierādījumi ir meta analīzes un sistemātiskie apskati. Uzmanība jāpievērš arī pētījuma dizainam un sponsoriem.
Trešais iemesls ir godīgas nezināšanas kļūdas. Viena no lietām, kāpēc šīs kļūdas rodas, ir nepietiekama zināšanu bāze un algoritmi, ko izveido internets. Algoritmi cilvēkam piespēlē informāciju, kas ir saskaņā ar viņa uzskatiem, rada tādu kā burbuli un neļauj nonākt kontaktā ar to informāciju, kas šos uzskatus izaicinātu. «Ja mēs domājam kritiski, mums ir lielāka iespēja pieņemt saprātīgus, inteliģentus lēmumus. Mana kolēģe veica eksperimentu — uzdevās par sertificētu dziednieci un izveidoja rakstu, it kā balstoties uz savu pieredzi. Informācija par sīpolu un ķiploku slikto enerģētiku, kafijas klizmām un eksotisko augu nesaderību ar mūsu ģenētisko kodu bija izzīsta no gaisa, bet diezgan ātri aizgāja tautā un parādījās populārākajos portālos. Ar avotiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Uzmanība jāpievērš arī laikam, kad informācija ir ievietota, atsaucēm un autoram. Tālāk jāskatās, kāda ir argumentācija un pierādījumi,» ieteica A. Šteinberga.

Uztura speciālistes ieteikumi:

♦ Standarta ieteikums ir neēst divas, trīs stundas pirms gulētiešanas, jo kalorijas, ko apēdam 18.30 un 18.00, ir tās pašas. Nevajadzētu apēst visu dienas devu vakariņās, bet sadalīt porcijas vienmērīgi.
♦ Cik reizes cilvēkam dienā būtu jāēd? Klasiski tās ir trīs pamata ēdienreizes un divas uzkodas. Ar skaitu iespējams variēt, bet galvenais, lai tās nav divas vai viena ēdienreize.
♦ Vīriešiem vielmaiņa ir ātrāka nekā sievietēm — to nosaka muskuļu masa, kas vīriešiem parasti ir lielāka.
♦ Klasisks šķīvja princips, kas palīdz sakārtot uzturu, ir puse dārzeņu, ceturtdaļa ogļhidrātu un ceturtdaļa olbaltumvielu. Ēdot tikai gaļu ar salātiem, cilvēkam nav enerģijas, bet, izlaižot gaļu, trūkst sāta sajūtas.
♦ Es ieteiktu no uztura izslēgt saldos dzērienus, kuriem ir pievienotas krāsvielas un liels daudzums cukura. «Coca-Cola Zero» ir bez cukura, bet tajā ir ļoti daudz ķīmisko vielu, kas ietekmē zarnās esošās baktērijas.
♦ Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi, ka cukura daudzums, ko dienā nevajadzētu pārsniegt, ir 25 grami. Tas ir diezgan maz, jo cukurs ir praktiski visur. Uz 100 gramiem jeb divām šķēlēm maizes ir aptuveni astoņi grami cukura. Ja uz jogurta ir uzraksts «Esi formā», tas vēl nenozīmē, ka produkts tiešām ir bez cukura, taukiem un E vielām. Jogurtā ir visas dienas deva — 24, 25 grami. Jānašķojas tā, lai cukuru uzņemtu pēc iespējas mazāk. Ja ļoti gribas saldējumu, to var apēst, bet attiecīgi jāsakombinē pārējais dienas uzturs.
♦ Ļoti bagāts enerģijas avots ir rieksti. Maksimālā dienas deva ir nepilna sauja.
♦ Ar jebkuru diētu, kas izslēdz noteiktas produktu grupas, jābūt ļoti uzmanīgiem. Izslēdzot produktu grupas, mēs izslēdzam vitamīnus un minerālvielas. Jautājums — vai diēta dos rezultātu ilgtermiņā? Vai ieradumi mainīsies un uzturs būs sabalansēts?
♦ Neviens uztura bagātinātājs nekad nevarēs ielikt savā tabletē vai produktā visu, ko varam dabūt ar reāliem ēdieniem un produktiem. Viena lieta ir vitamīni, minerālvielas un enerģija, bet cita — bioloģiski aktīvās vielas.
♦ Ja cilvēks sāk sportot, muskuļu masa var pieaugt. Cilvēks ierauga, ka svars stāv uz vietas un sabīstas, bet vielmaiņa paātrinās.
♦ Attiecībā uz ūdens daudzumu klasiskā formula ir 30 ml uz kilogramu, cilvēkiem, kuri ir jaunāki par 65 gadiem, — 35 ml uz kilogramu. Tas ir kopējais šķidruma daudzums. Arī augļos un dārzeņos ir ūdens, līdz ar to 500—700 ml var atņemt, bet pārējo būtu ļoti vēlams izdzert. Reizēm cilvēkam liekas, ka viņam gribas ēst, bet patiesībā organisms grib padzerties.
♦ Sarkanajai gaļai limits nedēļā ir aptuveni 500 grami. Pētījumos ir pierādīts, ka cilvēkiem, kuri sarkano gaļu uzturā lieto pārmērīgi, ir lielāks risks saslimt ar zarnu vēzi.
♦ Nereti cilvēki uzskata, ka olas nedrīkst ēst, jo tajās ir holesterīns. To, ka olās ir holesterīns, nevar noliegt, bet tajās ir arī vielas, kas traucē holesterīnam uzsūkties. Nedēļā drīkst apēst līdz pat septiņām olām.
♦ Krējumā un majonēzē ir ļoti daudz kaloriju, tāpēc salātus labāk uzņemt svaigā veidā. Garšai var pievienot ābolu etiķi vai citronu sulu.
♦ Ļoti laba lieta ir rudzu maize, bet ar sēklām jāuzmanās. Ja maizē ir ļoti daudz sēklu, uz to rēķina mēs apēdam diezgan daudz tauku. Tas, no kā vajadzētu izvairīties, ir baltmaize, jo tai bez enerģijas nav nekādas pievienotās vērtības.
♦ Zivis vajadzētu uzņemt divas reizes nedēļā. Vienreiz tai jābūt treknai zivij, piemēram, lasim. Lielākais piesārņojums vienmēr ir lielajās zivīs — tunča steikā, karaliskajās skumbrijās vai makrelēs. Lielās zivis apēd mazās, un piesārņojums sakrājas, tāpēc mazās zivis teorētiski ir drošākas. Zivīs ir divas taukskābes, ko nav iespējams uzņemt ar citu produktu palīdzību. Ja cilvēks neēd zivis, taukskābes iespējams uzņemt ar omega—3 uztura bagātinātāju palīdzību.
♦ Reizēm ir vērts uzstādīt mazus mērķus — ja mums ir mazi mērķi un pakāpeniski uz tiem ejam, ieradumi ir stabilāki un paliekošāki.