«Tā notiek ar cilvēkiem — tie mainās»

Personības

Septītās dienas adventistu Talsu draudzes jauno mācītāju Andri Pešeli pirmoreiz redzēju Lāčplēša dienas lāpu gājiena noslēgumā pie «Koklētāja», kur viņš mudināja vairāk investēt sirdī. Tagad zinu, ka viņš pats investē arī prātā, piemēram, laika joslā sociālajos tīklos daudzu cilvēku radīto slikta humora un viltus ziņu plūdumu līdzsvarojot ar ierakstiem, kas izglīto un liek aizdomāties. Par mācītāja kalpošanu Andris runā bez lieka patosa, bet vērtīga liekas tieši viņa pienākuma apziņa Dieva un cilvēku priekšā.
— Andri, no kurienes jūs esat un no kādas ģimenes nākat?
— Esmu kurzemnieks. Dzimis Aizputē, bērnība pagājusi Pāvilostā, vidusskolā mācījos Alsungā. Mans tēvs bija zvejnieks, bet māte — mediķe.
— Kādas atmiņas jums saistās ar bērnību un skolas gadiem? Vai ir kādas personības, kurām bijusi liela ietekme turpmākajās dzīves izvēlēs?
— Bērnības atmiņas saistās ar jūru pie Pāvilostas un laiku, kas pavadīts svaigā gaisā. Tēvs brauca ar kuģiem gan tepat Baltijas jūrā, gan arī Atlantijas okeānā. Tomēr darbs jūrā uz kuģa mani nevilināja. Kad ieguvu savā īpašumā brilles, tajā virzienā pat neskatījos, jo man teica, ka jūrasskolā ar brillēm neuzņem. Arī darbs slimnīcā mani nevilināja, jo redzēju, cik ļoti pārgurusi māte bija pēc dežūrām.
Bērnības atmiņas man saistās arī ar iešanu uz ciemata bibliotēku gandrīz katru svētdienu. Tajā biju izlasījis gandrīz visu, kas mani interesēja, ieskaitot enciklopēdijas. Grāmatu biezums mani nebiedēja. Lasīju par ceļojumiem, vēsturi, piedzīvojumiem. Reliģija mani bērnībā neinteresēja. Sevi uzskatīju par materiālistu. Vēl joprojām labi pārzinu evolūcijas teoriju. Vecāki manu ziņkāri veicināja ar to, ka bija nopirkuši ģeogrāfiskās kartes, pasūtījuši žurnālus krievu valodā par zinātni un ceļojumiem. Biju lasījis arī «Apvāršņa» sērijas grāmatas.
Ir sarežģīti atbildēt, vai bijušas kādas konkrētas personības manā bērnībā, kuras būtu atstājušas lielu ietekmi manā turpmākajā dzīvē. Vecāki darīja to labāko manā audzināšanā, ko saprata, taču viņiem bija tikai vidusskolas profesionālā izglītība. Tā dēļ, ka man interesēja zinātne, daudzi mani pieskaitīja pie dīvaiņiem. Grāmatas taču nevar ēst, vajag strādāt! Ko dod zināšanas par Saules sistēmu un citām zemēm, ja vissvarīgākais dzīvē ir pelnīt naudu un to tērēt, viņi aizrādīja.
— Par jums kā par erudītu cilvēku, savā būtībā pētnieku, kuram interesē ģeogrāfija un vēsture, man pastāstīja arī jūsu priekštecis Tālivaldis Vilnis. Viņš arī norādīja uz to, kas redzams katram, kas ir jūsu sekotāju pulkā sociālajos tīklos, — ka jūs ne vien pats pētāt lietas un likumsakarības, bet dalāties arī ar citiem, tai skaitā interneta vidē. Kas jūs uz to mudina?
— Vienkārši ir vēlēšanās padalīties ar atrasto. Facebook ir iespēja to darīt. Klātienē, tiekoties ar cilvēkiem, nākas risināt pavisam citus jautājumus, taču internetā var izvērsties. Ir cilvēki, kurus tas uzrunā. Saņemu pozitīvas atsauksmes. Esmu arī kādus izslēdzis no tā saukto Facebook draugu skaita, ja viņi nespēja adekvāti uztvert manas pārdomas un tās viņus kaitināja. Taču tādi bijuši tikai daži indivīdi. Starp maniem Facebook draugiem ir dažādu tautību, vecumu, pārliecību un konfesiju cilvēki. Mana vēlme ir iedrošināt citus un paplašināt viņu redzesloku, jo ne vienmēr viss ir tik acīmredzams.
— Kāds bijis jūsu, tik dabiski zinātkāra cilvēka, izglītošanās ceļš?
— Īsajā versijā: studēju toreizējā Latvijas Valsts universitātē Ģeogrāfijas fakultātē, tad sekoja teoloģijas studijas Ņūboldas koledžas (Lielbritānija) tālmācībā, bet pēdējā ir Endrjūsas Universitātes (ASV) maģistra programma vadības zinātnē. Manā skatījumā, ģeogrāfija sevī ietver ļoti daudzas disciplīnas: ģeoloģiju, vēsturi, bioloģiju, socioloģiju, fiziku, ķīmiju un citas, bet teoloģija to visu papildina ar vēl plašāku redzesloku jau ārpus materiālā: kulturoloģija, etnogrāfija, pasaules reliģijas, psiholoģija un tā tālāk.
— Ne visi tomēr izvēlas iegūt plašāku redzesloku, studējot teoloģiju… Kas jūs pamudināja uz to?
— Tā sauktajos Atmodas gados parādījās iespēja piekļūt citai informācijai un literatūrai, kāda bija pieejama iepriekš. Mans starta punkts vispār bija ārpus kristietības — «Dzīvā ētika», Rērihs un tamlīdzīgi. Tam pa starpu bija arī kristīgā literatūra un aicinājums piedalīties neklātienes Bībeles studijās pa pastu. Konfesijās tolaik neorientējos. Saņēmu lekcijas pa pastu. Aizpildīju jautājumu ailes ar atbildēm un sūtīju atpakaļ, lai saņemtu nākamās lekcijas. Bija interesanti, lai gan ne visam uzreiz piekritu. Nopirku Čiekurkalna tirgū Bībeli krievu valodā, jo latviešu valodā tādu dabūt nevarēju. Tā nu pamazām nonācu līdz Bībeles teoloģijai un ienācu adventistu draudzē. Tas bija 1991. gadā.
— Kā no materiālista kļuvāt par cilvēku ar aicinājumu kļūt par garīdznieku?
— Tās ir birkas: «materiālists», «ateists», «kristietis» un vēl citas. Viss ir daudz sarežģītāk, nekā var šķist. Kaut kur lasīju, ka ateismam ir septiņi veidi. Tas pats varētu būt arī materiālismam. Arī kristieši mēdz būt dažādi. Kādiem patīk «atšķaidīta» kristietība — tikai reizi gadā. Citi ir fundamentālisti — «ar pieri sienā». Trešie ir sirsnīgi un izpalīdzīgi. Cilvēki ir dažādi, un dažādas ir arī izpratnes par aicinājumiem. Tas, kas mani pārliecināja agrāk, man pašam tagad vairs nešķiet pārliecinoši. Tā notiek ar cilvēkiem — tie mainās. Tādēļ nav arī vienas receptes visiem. Kas pārliecina mani, citam var šķist pilnīgas muļķības. Tomēr mani priecē, ka ir iespējams ar cieņu un izpratni sarunāties ar citu pārliecību cilvēkiem un nonākt pie kopīgi svarīgiem dzīves secinājumiem.
Par garīdznieku bērnībā nekad neesmu vēlējies kļūt. Pat vairāk — «melnsvārču» apzīmējums man nešķita pievilcīgs. Taču dzīvē notiek pārmaiņas. Kad apprecējos, dažus mēnešus vēlāk sekoja Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienības padomes aicinājums. Aprunājos par vadītājiem un piekritu. Biju redzējis, ka mācītāji var arī nebūt «melnsvārči». Arī es cenšos tāds nebūt, lai Dieva Vārds netiek zaimots starp pagāniem. Ciktāl saprotu Bībeli, to mācu cilvēkiem, lai viņi tiecas pēc ticības, cerības un saskaņas savā starpā un parāda cits citam žēlsirdību.
— Kā jūs raksturotu mācītāja darbu? Kas ir šā aicinājuma grūtības, un kas savukārt sniedz gandarījumu?
— Vairākkārtīgi esmu vēlējies pamest šo amatu un kļūt par «normālu» cilvēku. Daudz kas tiek sagaidīts no mācītāja, taču ne visu esmu spējīgs sniegt. Zināms spiediens ir arī uz maniem bērniem, jo no viņiem tiek sagaidīts «mācītāja bērna» ideāls. Mācītājs — tas ir ne tik daudz kā ticīgs vīrs baznīcā, cik arī simbols tam, kam būtu jābūt. To var saprast tikai no iekšienes. Taču, no otras puses, iemesls, kādēļ es palieku, ir tas, ka uz šo amatu nav rindas. Es varu aiziet jebkurā brīdī, bet — kurš tad veiks šo amatu apstākļos, kad gribētāju nav un vajadzību draudzēs ir tik daudz? Kurš būs tas, kurš iedrošinās un spēcinās cerībā izmisušos, dzīvē nospiestos un nelaimīgos? Bieži vien nākas lūkoties pāri grūtībām uz iespējamo gaišo pusi.
— Jūsu kalpošanas vēsturē var redzēt, ka no 1996. gada jums bijusi iespēja iepazīt dažādas Latvijas pilsētas un tās ļaudis. Līvāni, Jēkabpils, Madona, Ērgļi, Dobele, Auce, Sloka, Rīga, pašlaik Tukums un Talsi — tas ir nopietns ceļš! Kā tas ir — pārslēgties no vienas draudzes uz citu?
— Vēl bija arī Liepāja un Priekule — kopā divpadsmit draudzes. Darbības laikā man vienlaicīgi ir bijušas divas trīs draudzes. Pārslēgties nav vienkārši, taču darbinieku rotācija notiek. Pēc mācībām maģistrantūrā jūtu, ka rodas grūtības ar vārdu atminēšanos. Skatos uz cilvēku, kuru pazīstu daudzus gadus, sarunājamies, bet tad pēkšņi aptveru, ka nespēju atminēties viņa vārdu! Pēc brīža gan to atceros. Pastāv kaut kāds ierobežojums smadzenēm, cik daudz tās spēj atcerēties, līdzi just, aptvert, paturēt… Atvadas no katras draudzes ir kas līdzīgs nelielām «bērēm», kad «vecais» aiziet un «jaunais» atnāk. Šobrīd varu baudīt «jaunā» mācītāja priekšrocības, taču zinu, ka nebūs jāgaida ilgi, kad būšu kļuvis par «veco» un «bijušo». Taču līdz tam vēl ir laiks, kuru noteikt nav manos spēkos.
— No kura brīža īsti kalpojat Talsu draudzē? Vai radies jau kāds priekšstats par Talsu ļaudīm un vispār te notiekošo?
— Mani nosūtīja uz Talsu adventistu draudzi augustā. Patīkami pārsteidza sadarbība starp konfesijām, kas balstās uz savstarpēju cieņu. Šajā gadā pasākumu plānošana ar citu konfesiju iesaistīšanu Talsos bija uzticēta tieši adventistiem. Šie pasākumi šogad bija: kopīgais dievkalpojums pilsētas svētkos, represēto piemiņas diena, Lūgšanu brokastis, kapu svētki un Lāčplēša diena.
Talsiem ir daudz kas kopīgs ar citām Latvijas mazpilsētām. Cilvēku kļūst mazāk, daudzi dodas prom uz Rīgu vai ārzemēm… Tomēr ir satikti arī pilsētas patrioti, kuriem rūp šīs vietas labklājība. Pilsēta ir tīra un sakopta. Ne visas Eiropas pilsētas var lepoties ar tīrību ielās, piemēram, Roma, Parīze, Neapole vai Venēcija nemaz nav tīras. Turienieši ir pieraduši, ka tūristi atbrauks arī uz netīru pilsētu. Taču Talsos cenšas. Talseniekiem vienīgi nav savas «Rundāles pils», uz kuru aicināt tūristus. Kurzemes ziemeļos varētu būt tematiskais parks, kāds ir Rīgā («Mežakaķis»), Siguldā («Tarzāna trase») un Liepājā. Tāds, iespējams, varētu piesaistīt tūristus pilsētai, lai gan prognozēt sekmes es neuzņemtos.
— Vai jums jau sanācis iepazīties arī ar citiem Talsu garīdzniekiem? Kā saredzat iespējamo sadarbību ar viņiem un citu konfesiju draudzēm?
— Jā, esmu iepazīstināts. Pateicoties manam priekšgājējam Tālivaldim Vilnim, esmu ievests, tā sakot, tautās. Man radies priekšstats, ka Talsu garīdznieki ir Dievam nodevušies cilvēki. Sadarbības iespējas rodas, ja vien tam ir laiks un vēlēšanās. Tukumā, piemēram, vienīgais starpkonfesionālais pasākums ir 18. novembris. Arī tas ir labi! Talsos pilsētas konfesijas 18. novembri kopā nesvin, taču Talsos sadarbība ir plašāka nekā Tukumā. Citās pilsētās, kurās esmu bijis, arī notiek kopīgi pasākumi starp konfesijām, piemēram, Liepājā, Priekulē, bet ir arī pilsētas, kur katrs strādā tikai pats savā lauciņā un «pāri savam žogam» neskatās.
— Jūsu dzīves ikdiena šobrīd tomēr nenorit ne Talsos, ne Tukumā, kur arī kalpojat, bet Rīgā. Vai jūtaties kā rīdzinieks, kuram patīk galvaspilsētas ritms, cilvēku daudzums, iespējas?
— Dzīvoju Rīgā, bet par rīdzinieku sevi neuzskatu. Esmu iebraucējs Rīgā. Pēc vairākām pārcelšanās reizēm no vienas pilsētas uz nākamo mēbeles vairs neturējās kopā. Tā nu ir sanācis, ka nu esam atraduši savu pastāvīgo dzīvesvietu šajā pilsētā, taču cilvēku drūzmas mani nesaista, ne arī lielpilsētas ritms. Pie jūras ir labi.
— Kas jūs esat un ko labprāt darāt ārpus mācītāja pienākumiem? No atbildēm jau noprotu, ka esat, piemēram, vīrs un tēvs.
— Manu amatu ir grūti nodabūt nost no visa pārējā. Nav tāda brīža, kad varētu sacīt, ka esmu ārpus mācītāja pienākumiem. Katrā solī man tiek atgādināts, ka esmu mācītājs. Jau iepriekš sacīju, ka mācītājs tiek uztverts vairāk kā simbols, nevis cilvēks. Tomēr esmu dzīvs cilvēks ar saviem plusiem un mīnusiem. Man ir ģimene, ir divi bērni, ir tipiska sievasmāte. Patīk ceļojumi un pabūt pie dabas.
— Varbūt jums ir kāds vēlējums mūsu puses cilvēkiem?
— Dievs un Viņa klātbūtne spēj apmierināt dvēseles visdziļākās ilgas. Meklējiet šo svētību no visas sirds! Mācieties no Kristus, un jūs atradīsiet mierinājumu un atvieglojumu. Lai Dievs svētī!

— Kā jums šķiet, kas ir galvenā vēsts, kas jādzird mūsdienu sabiedrībai?
— Bībelē ir sacīts: centieties pārspēt cits citu savstarpējā cieņā, nepalieciet nevienam neko parādā, kā vien, ka jūs cits citu mīlat, un dariet otram to, ko jūs vēlaties, lai jums darītu.