Policijas darbinieks trešajā paaudzē

Personības

Talseniekam Gintam Gerhardam nākamgad apritēs 30 gadi, kopš viņš kā eksperts strādā Valsts policijā (VP). Mūsu sarunas laikā visbiežāk pieminētais vārds ir «pēda», un ne velti, jo viņš ikdienā ieņem VP Kriminālistikas pārvaldes ekspertu biroja Kurzemes nodaļas eksperta amatu, kas nozīmē, ka galvenais fokuss šajā darbā ir pēdu meklēšana.
Izrādās, jaunībā Gints it nemaz nebija plānojis nākotni saistīt ar darbu policijā. Viņš pēc vidusskolas absolvēšanas uzsāka mācības Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad — Rīgas Tehniskā universitāte), Būvniecības inženierzinātņu fakultātē. «Man bija interese par autoceļu būvniecību, bet tur diemžēl netiku, tāpēc apguvu ūdensapgādi un kanalizācijas sistēmas,» stāsta Gints. Tomēr pēc pirmā gada jaunais students iesaukts padomju armijā, kur nodienēja divus gadus. Viņam kā sportistam palaimējās palikt tepat, Rīgā. Pēc tam atnāca uz Talsiem strādāt Iekšlietu sistēmā, apsardzē, kur nostrādāja piecus gadus (2,5 gadus no tiem bija vada komandieris). 1990. gadā viņam piedāvāja eksperta darbu. Tā kā šajā amatā ir daudz jāfotografē un fotografēšana ir G. Gerharda aizraušanās jau no desmit gadu vecuma, viņš nolēma pamēģināt. Un tā līdz šai baltai dienai. «Protams, amata nosaukumi šo gadu laikā ir mainījušies, bet darbs palicis tas pats. Ikdiena paiet, meklējot, ko notikuma vietā ir atstājusi noziedzīgā persona, proti, dažāda veida pēdas. Pirkstu, apavu, lauzumu utt. Tās visas man ir jāfiksē un «jāizņem» ārā, lai varētu pievienot attiecīgās krimināllietas materiālam. Un viss jānobildē,» viņš teic. Ekspertam būtiski prast «nolasīt» notikuma vietu, jāspēj «domāt ārpus rāmja», bet raksturā svarīgi būt mierīgam, nosvērtam, tajā pašā laikā jāpiemīt labām komunikācijas prasmēm.
G. Gerhards visu laiku strādāja Talsu rajona teritorijā, izņemot pēdējos divus gadus, kad viņš strādā Kuldīgā un reaģē uz izsaukumiem Saldus, Kuldīgas, Talsu rajonā (pēc agrākajām teritorijām, respektīvi, ietilpst arī visi mazie novadi). Lai varētu strādāt policijā, talsenieks savulaik ieguva izglītību Policijas koledžā un pēc tam — bakalaura grādu tieslietu zinātnēs Rīgas Stradiņa universitātē.
Gints savu darbu raksturo
īsi un kodolīgi — interesants. «Šajā darbā iespējams redzēt to, ko citi nevar. Neviena diena, notikums, noziegums nav vienāds. Mēdz būt līdzīgi, tomēr atšķirības vienalga ir. Katram ir vajadzīga sava pieeja, katrā notikumā ir jādomā citādāk, jo jāiztēlojas, kā noziedznieks ir iekļuvis un izkļuvis no telpas, ko viņš tur ir darījis, meklējis… Un jāteic, ka nereti vainīgā persona darbojusies ļoti neloģiski,» dalās eksperts. Smejoties saku, ka tādā gadījumā viņam darbā jākļūst par noziedznieku, iejūtoties viņa tēlā. «Tādos gadījumos, kad ir grūti atrast pēdas, tad jā. Ir priekšmeti, uz kuriem paliek vairāk pēdu, un ir tādi, kur mazāk,» atklāj G. Gerhards. Instrumenti, ar kuriem eksperti ikdienā strādā, šo gadu laikā būtiski nav mainījušies, pamati ir palikuši. «Ja paskatās seriālu «CSI», tur vairāk vai mazāk ir mans darbs. Kad skatos šo seriālu, dažkārt jāsmejas. Realitāte un pārspīlējumi tur ir 50 uz 50. Daudz kas ir pielikts klāt, lai skatītājiem būtu interesantāk. Skatoties šādas filmas, nereti domāju līdzi par nozieguma atklāšanas gaitu un salīdzinu mūsu iespējas ar viņu,» pauž VP eksperts.
Vaicāts par darba plusiem un mīnusiem, talsenieks piesauc negatīvismu, kas gribot negribot šajā darbā jāpiedzīvo. «Cilvēki jau aiz laba prāta mūs nesauc, galu galā braucam uz negatīva notikuma vietu. Pozitīvais, ka varu ikdienā nodarboties ar savu hobiju — fotografēšanu. Un prieks ir par to, ka izdodas atrast vainīgo personu,» teic G. Gerhards.
Viņš neskumst par to, ka nākamgad pārtrauks darba gaitas, sak’, lai nāk jaunie vietā, savs laiks esot nokalpots. Kā izrādās, G. Gerhards ir VP amatpersona no četrām paaudzēm jau trešais, un arī viņa jaunākais dēls kā ceturtais no piecām paaudzēm strādā Iekšlietu ministrijas sistēmā. Ginta tēvs nav strādājis VP, jo bija divas reizes izsūtīts uz Sibīriju.
G. Gerhards atklāj, ka pēc darba gaitu beigām
plāno izveidot savu fotoizstādi ar nosaukumu «Kad ātrums pārsteidz meistarību». Jāpiebilst, ka Gints jau kopš 1999. gada darbojas Talsu fotoklubā. «Varbūt, pateicoties šai izstādei, kāds aizdomāsies un sapratīs, ka nevajag tik ātri braukt. Šo gadu laikā esmu redzējis ļoti daudz, kādas sekas ir pēc autoavārijām… Visgrūtāk ir strādāt, ja notikumos cieš bērni. Nelaimes gadījumi, slepkavības… Pa 30 gadiem salasās dažādi notikumi. Un vēl ir ļoti grūti, ja cietušais cilvēks ir pazīstams,» teic Gints. Aicinot pastāstīt kādu spilgtu notikumu, viņš kā vienu no pēdējiem min gadījumu Ventspils pusē — kādās mājās aptuveni gadu atradās mirusi persona, kuru atrodot tā atgādinājusi mūmiju: izžuvusi, tikai ar kauliem un ādu. «Jā, ar smakām šajā darbā jārēķinās. Piemēram, reiz kādā vasarā, nesot no meža ārā cilvēku, kurš bija veicis pašnāvību, bija ļoti karsts, un smaka bija šausmīgākā, kāda manā darba pieredzē bijusi. Nereti ir gadījumi, kad atrodam mirušus cilvēkus, kuri mājās gulējuši jau vairākas nedēļas,» pauž Gints. Protams, neiztikt arī bez viltus izsaukumiem vai pārpratumiem, bet tie neesot ļoti bieži. Visvairāk, kurp G. Gerhardam kā ekspertam jādodas mūsu pusē, ir zādzības. Zogot visu, ko vien var, sākot ar elektrotehniku, beidzot ar mēbelēm un šķietami absurdām lietām, kā, piemēram, kādu kastīti, kārbiņu u. tml. Visgrūtāk esot pierādīt tīšu dedzināšanu. Eksperts mudina cilvēkus aizdomāties un saprast, ka nozieguma vietā cietušais nedrīkst neko aiztikt un mainīt, kamēr nav ieradusies policija, jo pēc tam ir ļoti grūti strādāt. Gints ar šādiem gadījumiem saskāries. Tāpat arī mēdz būt gadījumi, kad netiek izstāstīta visa informācija, kas cietušajam ir zināma. Un šādu apstākļu dēļ tiek apgrūtināta un paildzināta izmeklēšana.
Kādas pēdas šis darbs atstājis Gintā? Viņš ilgi domā un nespēj sniegt konkrētu atbildi, jo šeit nostrādājis vairāk nekā pusi mūža. «Es sāku strādāt, esot jauns un nesagatavots. Mācījos no savām kļūdām, un tādējādi apguvu, izaugu un norūdījos,» saka talsenieks. Kāds ir labākais veids, kā «atslēgties» un atpūsties no darba? Viņš teic, ka cenšas mājās nedomāt par darbu, un vislabākā relaksācija ir fotografēšana.