«Mēs tiktu ārā no jebkurām kupenām, ja vīrs stūrē»

Personības

Sandras un Agra Ansonu ģimene, kas dzīvo Stendes pusē, novembra sākumā atzīmējusi Pērļu kāzu jubileju. Atgriezušies no brīnišķīgā ceļojuma uz Spāniju, ko jaunākā meita ar vīru uzdāvinājuši vecākiem īpašajos mīlestības svētkos, pāris atzīst, ka jutušies kā paradīzē un tā bijusi dāvana, kas likusi gluži vai staigāt pa mākoņiem.
Sandra un Agris savā mīlestības stāstā laikrakstā dalījušies arī pirms pieciem gadiem, bet šis pagājušais laika sprīdis bijis tik lielu pārmaiņu laiks, ka izmainījies itin viss — sākot no attiecību pamata, beidzot ar vērtību ķieģelīšiem, no kuriem viss skaistais tiek radīts, neizlaižot arī pieslīpēšanas brīžus, kas prasa pazemību, gudrību un raudzīšanos nevis uz savu «es», bet uz savu mīļoto un to, lai attiecībās valdītu tā kārtība, kādu tām ir paredzējis Dievs.
Pāris iepazinies pirms 32 gadiem
vēl pusaudžu gados mājas priekšnamā, kas tagad ir viņu ģimenes ligzdiņa un kur agrāk dzīvojusi Sandras vecāmāte. Abiem mīlestība dzimusi burtiski uzreiz, un bijis pat tā, ka tik ļoti gribējies būt ģimenei, ka Sandrai bijusi vajadzīga vecāku atļauja, lai salaulātos, jo viņa bijusi tikai septiņpadsmit gadus veca. Gluži vai lidojuši, kad skrējuši no pašvaldības mājas pa Zvaigžņu ielu ar atļauju, ka drīkst precēties. Sandra bilst, ka uzreiz sapratusi — Agris ir īstais un būs viņas vīrs, un nebijis arī ilgi jāgaida.
No brīnišķīgā kāzu dienas notikuma pagājuši jau 30 gadi, kuru laikā ģimeni kuplinājušas trīs meitas un nu jau pieci mazbērni. Sandra smejas, ka Agris, kā jau vīrietis, ilgojies arī pēc dēla, bet, kad piedzimusi otrā meita, viņš teicis, ka nu mīlestības būs vēl vairāk, savukārt, sagaidot trešo, neteicis vairs neko. Ansonu ģimene vienmēr spilgti izceļas ar savu vienotību un kopā būšanu, kas ne vienam vien izraisījusi apbrīnu par to, kā viņiem tas izdodas. Vienmēr smaidīgi, draudzīgi un jautri.
Lai gan par abu attiecībām sākumā izskanējusi skepse, jo bijuši tik jauni, tas nebijis šķērslis turēties kopā, un tagad pārim ir liels prieks, ka daudz kam ir iziets cauri un nekas nav šķīris.
Kāzas pirms 30 gadiem svinētas ar vērienu — bijuši ap 150 viesu. Agra mammai svētku galdam bijušas cūkas, tētim — zivis, Sandras mammai — teļa gaļa, un pašā talonu laika epicentrā, kad kāzu gadījumā bijušas lielākas privilēģijas, dzimusi Ansonu ģimene. Pagājusi tikai nedēļa, kad Agris iesaukts armijā, kas jaunajai sievai bijis smags laiks. Tas bija grūts brīdis, kad piedzimusi arī pirmā meita un tik ļoti pietrūcis mīļotā, ka Sandrai vīra tuvumu atgādinājušas Agra drēbes, kuru smaržu baidījusies pazaudēt. Tad bijusi sajūta, ka vīrs ir blakus. Sandra pati brīnās par savu apņēmību, ka laikā, kad Agris bijis dienestā, viņa bija gatava mežā iet lasīt ogas, kuras pēc tam devās uz tirgu pārdot, lai būtu nauda aizbraukšanai pie mīļotā. Bet pasmaidīt liekot laiks, kad Agris, kārtojot jaunā darba lietas, nevarējis izvadāt ar busiņu cilvēkus uz darbu un pie stūres sēdusies Sandra, braukusi pa slideno ceļu, izlīdzot vīram. Starp citu, viņai ir fūres vadīšanas apliecība, un vajadzības gadījumā varot vadīt arī autobusu. Jautāts par to, kas sākumā īpaši piesaistījis Sandrā, Agris atbild, ka visa viņas būtība. Paticis pilnīgi viss. Sandra pievilkusi kā magnēts, un tas bijis abpusēji, gluži kā stāsts par mīlestību no pirmā acu uzmetiena.
Visīpašākais laiks
bijis meitu piedzimšana, un ģimene jau no pašiem iesākumiem mācējusi laiku pavadīt kopā. Nekad netika aizmirstas arī pašu mammas. Jautrība esot tā, kas kā visspēcīgākā līme turējusi un tur kopā kā īpaša mīlestības valoda. Sandra teic, ka viņas mamma viena audzinājusi piecus bērnus, kas iemācījis turēties kopā, un tad, kad parādījušās otrās pusītes, tās gluži vai automātiski iekļāvušās ciešajā draudzībā un bijušas pacietīgas tad, kad trīs māsas vienmēr jokojušas un nesušas cauri sev raksturīgajā manierē. Ansonu pāris teic, ka, tikko kā nosvinētas Sudraba kāzas, pienākušas jau Pērļu, un laiks aizskrējis nemanot, bet pieci gadi bijuši lielu pārmaiņu laiks, jo viņu dzīvē pavērtas durvis brīnišķīgām attiecībām ar Dievu. No sievas, kas var pārstumt lielo skapi viena pati, ja viņai uzreiz neatsaucās palīdzēt, Sandra nu kļuvusi lēnprātīga un sapratusi, ka ģimenē jābūt Dieva ieliktai kārtībai, jo nekā citādāk tā laimīgi pastāvēt nevar. Visa stiprais pamats un kārtība ir tā, ko mums atklāj Bībele, kas ir simtprocentīgi nemainīga patiesība, ko neviens apstākļu vējš nespēj izpostīt, ja tajā nostāv. Nams, kas celts uz tādiem pamatiem, ir nesatricināms. Ja kādreiz pēc domstarpībām varējuši vairākas dienas nerunāt, tad tagad ir pavisam citādāk, jo saprasts, ka svarīgāks ir miers un attiecību veidošana un kopšana, nevis savas taisnības pierādīšana.
«Laulība patiešām nav cīņu, bet darba lauks. Ir jābūt pazemīgam. Dievs mani mācīja, ka ir jābūt paklausīgai vīram, un to jau nemaz nav tik viegli pieņemt. Ir sevi jālauž un jāprasa Dievam gudrība, jo es nekad nebiju redzējusi tādu pareizu attiecību modeli. Daudz bija redzēts, ka sievietes valda pār vīriešiem, nereti pazemo tos, un vīrs ir nevis galva, bet dažādu apstākļu dēļ pakļauts sievai,» pieredzē dalās Sandra, kura piebilst, ka uzticēties savam Agrim vienmēr bijis viegli un viņam ir zelta rokas. Nekad nav bijis jāraizējas par saimnieciskām lietām, jo viņš spējot atdzīvināt jebkuru ierīci, ko varbūt cits jau sen būtu izmetis.
«Es zinu, ka mēs tiktu ārā no jebkurām kupenām, ja vīrs stūrē. Ar viņu jūtos drošībā,» ar mīlestības pilnām acīm turpina Sandra. Ansonu ģimenes bērni un mazbērni ir auguši vidē, kad cits par citu rūpējas un visi turas kopā, un citādāku ģimenes modeli viņi nemaz nevarot iedomāties. «Stipra un veselīga ģimene ir arī draudzes stiprais pamats. Ja cilvēks atnāk no vides, kurā nav vienotības, bet ir šķelšanās un tikai tukša līdzāspastāvēšana, viņš nespēj saprast arī draudzes nozīmību un būtību,» saka Sandra, neslēpjot, ka sanāk iet cauri arī dažādām grūtībām un, pieaugot garīgi, nāk arī attiecīgi pārbaudījumi kā eksāmeni. Tos nokārtojot, ir prieks un uzvara, kurā var dalīties ar citiem, jo Sandra nu palīdz stiprināt arī citas ģimenes viņu grūtībās.