Lietuviete Laucienē iepazīstina ar īru dejām

Kultūra

Ar īru tautai raksturīgo ķeltu mūziku un staltas dejotājas kāju veiklību, ko pavadīja skaļu kurpju piesitienu soļi, izpildot Svētā Patrika deju, iesākās draudzīga tikšanās Laucienes kultūras namā, kurā 23. novembrī bija ieradušies dejotāji no īru deju studijas «Ceili Rue».
Tās dibinātāja, skolotāja un vadītāja ir lietuviete Ruta Kupustaite. Viņa 1998. gadā mazā, klusā Rīgas ieliņā iesāka savu darbošanos, par kuras pastāvēšanu iesākumā zinājis vien retais, bet dedzīgākie dejot gribētāji pulcējās trīs reizes nedēļā, lai apgūtu smalkos un graciozos īru deju soļus.
Studija bijusi pirmā Baltijā,
kas pirms 21 gada aizrāvusies ar īru dejām. Ejot laikam, tā attīstījusies un piesaistījusi sev daudz vairāk entuziastu. Studija sāka koncertēt un piesaistīt interesentu uzmanību. Izaugot līdz konkurētspējīgam līmenim, tā sākusi doties arī ārpus Latvijas, kur Ruta un viņas dejotāji atzinīgi novērtēti. Dejotāji bijuši Dānijā, Norvēģijā, Polijā, Spānijā, Īrijā un citās vietās. Bijuši arī dažādi pārbaudījumi, piemēram, kad Norvēģijā nācies dejot pie dzīvās mūzikas, iepriekš nezinot, ko no muzikantiem vispār var sagaidīt. Kolektīvs nodibinājis saikni un guvis atbalstu no Īrijas un Lietuvas vēstniecības puses. Sanāk tā, ka Ruta ir lietuviete Latvijā, kas te atnesusi Īriju. Atzinīgi studijas darbu novērtējis arī Ronans Hardimans — «Lord of the Dance» aizraujošās mūzikas komponists.
Pirms dažiem gadiem Ruta Kupustaite Rīgas horeogrāfijas vidusskolā uzsākusi sadarbību ar Regīnu Kaupužu, iestudējot jaunu izrādi bērniem, kas arī šodien priecē mazus un lielus skatītājus uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Šī skola Rutas sirdī saistās ar leģendāro baleta mākslinieku Māri Liepu un Mihailu Barišņikovu. Ruta skolā ienesusi jaunas vēsmas, un jau neilgi pēc tam skolēni bija sajūsmā par īru deju, kas itin nemaz nav viegli apgūstama. Kā smaidot pastāsta pati skolotāja, uz nodarbībām pieteicies viņas ilggadējās audzēknes brālis, kas atnākot un izmēģinot vien noteicis, ka labāk izvēlēšoties matemātiku, jo kompozīciju ziņā īru dejas prasa lielu darbu.
Studijā īru dejas pa šiem gadiem apguvuši ne tikai latvieši, bet arī lietuvieši, krievi, šveicieši, austrieši un citi. Iepriekšējā gadā bijusi meitene no Japānas. «Studija visiem audzēkņiem bijis labs tramplīns,» atzīst Ruta, kas vienmēr, atnākot jauniem audzēkņiem, skatās, ko no viņiem var izdabūt kā dejotājiem, jo cilvēki ir ļoti dažādi gan vecuma, gan auguma ziņā.
Šā gada augustā studija uzstājās arī Laucienē. «Šodien arī mēs mierīgi atbraucām šeit ciemos, un es te jūtos jau kā mājās. Mēs stāstīsim, rādīsim dejas un aicināsim arī jūs dejot un darboties. Kautrēties nevajag. Esmu pagatavojusi īru ēdienus,» bilst Ruta, un drīz vien nākas pārliecināties — gan īru rulete, gan pīrāgs un citi našķi varen labi atbilst arī latviešu gaumei.
Īru dejās izmanto
gan kurpes ar papēdi, kas ļoti skan, gan arī mīkstās kurpes, ko parasti dēvē par čībiņām. Studija «Ceili Rue» izpilda tradicionālās īru dejas, bet vairāk gan dejas ar Rutas horeogrāfiju. Studijas vadītāja atklāj, ka pati arī agrāk dejojusi un iesākumā līmenis varbūt nebijis ļoti augsts, taču ārzemnieki jau tad domājuši, ka dejotāji ir īri. Studijai iesākumā nebija īpaša nosaukuma, bet, braucot uz Norvēģiju, tas obligāti bijis vajadzīgs, tādēļ vietējie mūziķi to paši izdomājuši un pie tā arī palikts. Vārds «Ceili» ir ar nozīmi «ballīte», bet «Rue» no angļu valodas nozīmē «Ruta». Īru dejās dejotājiem vienmēr rokas atrodas taisni gar sāniem. Ruta skaidro, ka versijas, kāpēc tieši tā, esot vairākas. Pastāvot viedoklis, ka rokas atrodas tādā stāvoklī, jo Īrijā laikapstākļi īpaši nelutina, saule var pazust vienā momentā un sāk līt, bet cilvēkiem gribējies dejot un priecāties, tādēļ tie pēkšņi ņēmuši lielākas un mazākas staļļa durvis un uz tām dejojuši. Rokām gluži vienkārši nav sanācis vietas, it īpaši, ja durvis pagadījušās mazas. Otra versija — soļi brīdinājuši par ienaidnieku, kad bijis nesaskaņu laiks, bet trešā — jūrnieki krogā, kad bijis par daudz iedzerts, sagribējuši dejot, bet, lai slēptu savu reibumu, rokas turējuši gar sāniem, lai izskatās glītāk. Ar gadiem dejas pilnveidojušās un pastāv dažādi varianti, un īru valsis, ko Laucienes kultūras namā sanākušie paši praktiski varēja pamēģināt, ir pavisam atšķirīgs no ierastā. Ja sākumā kādam šķitis, ka sanāk neveikli, tad pēc tam viss aplis griezās un mainīja deju partneri veikli, bez kļūdām, un smaids bija redzams ikviena sejā, jo patika un izdevās.
Arī Rīgas Dailes teātris pārbaudījis Rutas spēku, uzaicinot viņu kā kustību konsultanti Martina Makdonaha lugā «Līnenas skaistuma karaliene», kur Mihails Gruzdovs bijis režisors un Ruta kā pedagoģe dalījās savās zināšanās par īru tradīcijām kā dejā, tā arī dzīvē. Nelielu ieskatu īru tradīcijās «Ceili Rue» vadītāja sniedza arī Laucienē, iepazīstinot ar īru rakstiem un pinot ķeltu mezglus. Esot šajā patiešām interesantajā un prieku raisošajā pasākumā, kurš nez kāpēc nebija kupli apmeklēts, radās retorisks jautājums: mīļie, kāpēc jūs nenovērtējat tādas pērles un neatbalstāt savējos? Būsim aktīvāki pasākumu apmeklētāji, un kā bonuss tam būs priecīgāks vaigs.