Gaismas ceļš nevis sākas, bet turpinās

Viedokļi

Tā šajā laikā domāju par novembra izjūtām sevī, savās mājās, labi pazīstamajā un personiski gluži svešajā savas valsts sabiedrībā. Jau šosvētdien visā kristīgajā pasaulē sākas simboliskais Gaismas ceļš pretim Ziemassvētkiem. Katra dzīva radība ilgojas gaismas uzvaru pār tumsu, kaut arī visvienkāršākajā izpausmē — garāku dienu, īsāku piķa melno stundu valdīšanas laiku.
Šogad piedzīvoju kopš Atmodas laika jau piemirstas izjūtas — Gaismas ceļš, apņēmīga un skaista viļņošanās sākās ar nacionālās pašapziņas pacēlumu Lāčplēšu gaitu un izdarītā nozīmes daudzināšanā. Spilgtāk un daudzpusīgāk turpinājās 18. novembra gaisotnē, un joprojām nejūt pacēluma noplakumu vai izčākstēšanu netīrās putās. Iespējams, lielākoties pie vainas arī augšāmceltais Aleksandra Grīna «Dvēseļu putenis». Filmu noskatījušo skaits sasniedzis līdz šim nebijušu lielumu. Svaigu emociju iespaidā, līdzīgi kā jauniņais galvenās lomas tēlotājs, viņa paaudze arī beidzot pameklēs rakstos, kas tas Grīns un par ko stāsta savulaik aizliegtais romāns. Man pagaidām ir ļoti, ļoti daudz ar dažu tuvu trīsdesmitgadnieku vērtējumu — asaras, dziļš līdzpārdzīvojums, lielisks gados jauna filmas režisora darbs. Ne manā, ne citās ģimenēs taču vairs nav, kas izstāsta, liecina par pašu izdzīvoto laiku, kad tikai nojausmās bija patstāvīga Latvijas valsts. Laimīgi ir tie, kam šīs dzimtas aizgājušo paaudžu atmiņas pierakstītas un nobružātie bilžu albumi nav pašu vai represētāju sadedzināti.
Manas izjūtas papildina publicētie pētījuma rezultāti: 47 procenti Latvijas iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata, ka pēdējo gadu laikā sabiedrībā ir palielinājusies Latvijas Republikas proklamēšanas dienas (18. novembra) svētku nozīme (11 procenti — noteikti jā; 36 procenti — drīzāk jā). Savukārt pretējās domās ir nedaudz vairāk nekā trešā daļa jeb 36 procenti iedzīvotāju (27 procenti — drīzāk nē; deviņi procenti — noteikti nē). Pētnieki šo rezultātu skaidro ar plašo valsts simtgades svinēšanu, kas ilgst un vēl ilgs vairākus gadus, kā rezultātā pieaug sabiedrības saliedētība un kopīga svētku svinēšana.
Ļoti saturiska, ikvienu uzrunājoša bija mūsu Valsts prezidenta Egila Levita uzruna 18. novembra svētku sarīkojumā pie Brīvības pieminekļa. Viņš atgādināja: «Latvijas otrajā gadu simtenī mums jākļūst par sabiedrību, kurā valda savstarpēja cieņa un uzticība, kurā cilvēki cits citu uzskata par līdzvērtīgu. Vienvērtīgs ir katrs cilvēks. Vienvērtīga ir katra vieta Latvijā. Būsim kopā! Katrs kā personība un visi kopā kā nācija.»
Žēl, ka pēc tās tik daudzi aizņēma savu un citu laiku, peroties ap vārdu «vienvērtīgs» — it kā tas vien būtu spriešanas vērtais no vēstījuma.
Prezidenta teikto neviļus iedomāju pagājušajā svētdienā, stāvot lauku kapsētas klusumā un pievienojot savus gaismas lukturīšus Mirušo piemiņas dienas rituālam. Strauji uzmācās tumsa, mazliet sala pirksti, un mācītājs svētbrīdī starp senajiem kokiem un aizmūžu vecajiem dzelzs krustiem mēģināja pateikt būtiskāko — valstī ir pārmaiņas, Eiropa un pasaule mainās, bet mēs katrs varam būt gaismas nesējs, nezaudējot savus stipros, no paaudzes paaudzē mantotos pamatus.
Jau kopš mazām dienām esmu gribējusi ar kādiem stipriem spārniem šajā veļu mēneša pēdējā svētdienā pārlaisties pāri savai dzimtajai pusei, visai mūsu zemei, lai redzētu šos sīko, mirdzošo gaismiņu miljonus un… sirdi sasildītu neikdienišķā mīlestībā, vienotībā un piederībā. Nupat saņemu dzejnieces Maijas Laukmanes eseju un ieraugu meklēto, ko pati nemācēju noformulēt dažos vārdos: «Mīlēt ir vieglāk nekā nemīlēt.»
Jā, gandrīz par to pašu — rīt galvaspilsētas kinoteātrī būs pirmizrāde filmai «Es dzīvoju priecīgi» par dzejnieku un rakstnieku Arnoldu Auziņu. «Mūspuses ļaužu, dundžiš tak!» kā izsauktos mana kolēģe Maija B. Filmā esot novadnieka dzīvesstāsts no bērnības līdz pat mūsdienām. Stāstā atklājoties rakstnieka ilgā darba mūža un dzīvesprieka formula. «Varbūt mans dzīves gājums palīdzēs arī citiem nebaidīties izvirzīt sev augstus mērķus un piepildīt savus nomoda sapņus. Esmu pateicīgs radošajai komandai par saturīgi kopā pavadīto laiku un gūto atziņu, ka dvēsele nenoveco,» tā viš pats. Kas liedz man, Tev, laikraksta lasītāj, dzīvot priecīgi? Ne jau dumji optimistiski, uzmācīgi buldurējot vispārzināmas gudrības arī tur, kur vajadzētu paklusēt un ieklausīties.
Vairs nepatikā nesaraujos, pat mazveikalā ieraugot trakā iepirkšanas drudža jaudīgo uznācienu. Man tas liek vien pasmaidīt, jo notiek daudz svarīgākas pārmaiņas, kas atkal izslej muguru, sapurina plecus un paceļ galvu augstāk. Kopš Atmodas nebiju piedzīvojusi, ar sirdi un vēl smalkākām stīgām izjutusi tādu pacēlumu sabiedrībā, kāds ir šoruden. Varbūt tā ir noplakušas ticības, cerības un visaptverošas mīlestības spēka atdzimšana. Kā teica mūsu līderis, ko atgādināja mācītājs? Katrs esam vienvērtīgs; varam būt gaismas nesējs.
Un atkal aizdedzu notecējušo sveces galu, lai tumsa saraujas un spēka domu ceļiem brīva telpa.