Talsu VēstisViegli sakumpis vīrs, kā krustdūrienus šujot, šurpu turpu tekalē pa telpu, veidojot rakstus starp plauktos sakārtotām grāmatām, starp iedzeltējušām laikrakstu grēdām un žurnālu komplektiem, līdz pavecam katalogu skapim — no rokām neizlaižot pildspalvu un neliela izmēra iepelēkas papīra lapiņas, uz kurām sīkā, taču labi salasāmā rokrakstā pierakstītas dažādu autoru dzejas rindas.
Šīs ir manas pirmās atmiņas par Jāni Tāli. Likumsakarīgi, ka līdz ar to pirmā doma: oho, gandrīz kā Krišjānis Barons, kad viņš, vācot tautasdziesmas, tās pierakstīja uz īpaši sagatavotām, nelielām lapiņām! Toreiz vēl nezināju Barona dainu pierakstīšanas lapiņu izmērus; zināju tikai pašu faktu. Toreiz vēl nezināju arī gluži neko vairāk par Jāni Tāli. Zināju tikai redzamo: sirms, viegli sakumpis vīrs kā krustdūrienus šujot, tekalē… Vajadzēja paiet krietnam laikam, lai, domājot par šo vīru, izbrīnā ievilktu elpu un izslietos godbijībā un cieņā.
Ir pagājuši daudzi gadi. Jānis Tāle sen vairs netekalē no plaukta pie plaukta vai no vienas viegli apdzeltējušu laikrakstu kaudzes pie nākamās ar mazām, tekstiem aprakstītām lapiņām rokās. Droši vien viņš, no zvaigžņu tālumiem palūkojis, brīnās, ka tagad šādus darbus dara, sēžot pie datoru kastītēm, nevis pie katalogu skapja mazajām atvilktnītēm…
Taču toreiz, septiņdesmito gadu sākumā, kad pirmo reizi satikos ar Jāni Tāli, datori vēl bija tāla nākotne. Tolaik Jānis Tāle savā labi salasāmajā, smalkajā rokrakstā bija izveidojis plašāko dzejas kartotēku visā Latvijā. Par jebkuru tēmu, uz ko aizveda «atslēgas vārdi» visa latviešu alfabēta burtu ietvērumā. Tad arī jebkurš, kuram vien vajadzēja kādu dzejas tekstu, piemēram, par aku, āboliņu, brūkleni, cinīti, čiekuru, durvīm, eglāju, ēnu… Par miglu, puķi, uguni, vēju… ( un tā tālāk!) sazinājās ar Tālīti, bet viņš, veicot savus steidzīgos krustdūrienus caur šauro telpu, vajadzīgo ātri vien sameklēja.
Taču tagad par visu pēc kārtas!
Un pēkšņi apjēdzu, ka kārtas nav! Nav kārtas — ir tikai atmiņas. Rindu rindām, cita aiz citas. Pirmo atmiņu uzplaiksnījumu nomaina nākamā, tai seko vēl un vēl. Atmiņas skrien kā mākoņi debesīs…
Lūk, kārtējais uzplaiksnījums: Tālīte strādā, strādā un strādā. Vienmēr savā mazajā telpā — pirmais rītos un pēdējais vakaros. Nezinu, cikos beidzās viņa darba diena. Viņa «dzejas klēts» nekad nebija aizslēgta, tās saimnieks savā darba istabā bija sastopams gan rīta agrumā, gan vēlās vakara stundās. Viņš visu darīja svēti. Un strādāja ne jau tā: galva uz leju un īgums ik pret katru, kurš strādāšanu iztraucē, sak, lieciet mani mierā! Nē, tā nebija nekad! Tālīte strādāja, starojot īpašu labvēlību. Strādāja, būdams dzejas pilns.
Tāpēc viņš vēl joprojām gaismo. Sevišķi pirmajos gados pēc Tālītes aiziešanas Mūžībā, kad Talsu rajona (toreiz — rajona, tagad — Talsu Galvenā) bibliotēkā vēl cita pie citas turpat tuvumā un apkārt notika satikšanās ar lietām, kas cieši saistītas ar Mūžībā aizgājušo: atslēgas, mazās kartītes, īpašais, melnais portfelītis, smaili uzasinātie zīmuļi māla trauciņā… Taču tādas sajūtas bijušas arī saistībā ar daudziem citiem, ejoši neaizgājušiem: ar Aleksandru Pelēci, Valdemāru Ancīti, Moniku Zariņu…
Man Tālīte vēl joprojām daudz dod. Joprojām un tagadnes formā. Domās ar viņu šad un tad līdzsvarojos. Sevišķi tādās īpašās godīguma lietās vai lietās, kas saistītas ar literatūru.
«Alga novērš nost no mērķa» — tā Rainis izlēmis secināt Antiņam.
Vai arī Tāle savā ziņā nebija Antiņš? Par to vērts padomāt. Jo domāju, jo: jā, Tāle bija Antiņš. Cilvēks ar tīru, skaidru sirdi — Antiņš, kāds viņš bija pēc trešā mēģinājuma uzkļūt Stikla kalnā. Jo divos pirmajos taču neuzkļuva, domājot par materiāliem labumiem! Jā, Tālīte bija Antiņš pēc trešā mēģinājuma uzkļūt Stikla kalnā. Tīrs no materiālā. Tikai garīgs. Rakstniece Dzidra Rinkule-Zemzare Tālīti sauca par Grāmatu Pūcīti. Tad nu patiesi! — viņš bija Pūcīte, kurš dziedāja korī! Pūcīte — dziedātājputns.
Tuvumā kā septembra migla klīst atmiņas. Tiešām kā miglas blāķi: visas dzidri baltas. Prātā Annas Brigaderes vārdi par balto ēnu, kas pārskrien, ziņojot, ka tuvojas labs cilvēks. Labs. Domāju, paskaidrojumi lieki, taču — lūdzu, te būs: Tālīte nekad par otru nerunāja slikta. Viņam piemita īpaša prasme «izvilkt» ārā no cilvēka būtībā mītošā jebkura pelēka toņa kādu gaišāku pavedienu un tad pavedienu nelaist vaļā, bet sarunās ar cilvēku šo gaišāko daļu viņā spodrināt, izcelt un uzturēt tā, lai tas pārtaptu aizvien, aizvien vēl spodrāks. Tālīte bija labvēlīgs. Noteikti, jā. Nesavtīgs. Viņa klātbūtnē bija kauns būt sliņķim, kauns būt īdētājam un kauns neredzēt, cik pasaulē daudz labā. Vienkārši: viņa klātbūtnē ikreiz vēlējos tapt iekšēji gaišāka. Ikreiz pēc sarunas ar Tālīti gribēju nest sevī labo tā, kā Tālīte savā pagalam nodilušajā portfelītī nēsāja sev līdzi dzejas mapītes.
Reiz kādā sarunā Aleksandrs Pelēcis izsaucās: «Jānis Tāle bija bagāts kā Krēzs!» Taisnība. Paskaidrojumi lieki.
«Šai pasaulē viens aplis —/ tas ir mūžīgs, —/ lai ko jūs meklētu,/ jūs atradīsiet māti» — tā astoņdesmito gadu sākumā savā «Poēmā par pienu» secina Imants Ziedonis. Taču Jānis Tāle šo pierāda daudz, daudz agrāk, tad, kad viņš četrdesmito gadu vidū sāk veidot dzejas kartotēku Mātei. Tālīte sāk ar Māti — kā galveno, kā centru, kā viduci, no kā vēlāk starojas simtiem citu tēmu.
Pagarā virknē varētu sakārtot skaitļus, kas apliecinātu saņemto goda rakstu, pateicību un cita rakstura godinājumu skaitu. Tikpat gara virtene veidotos, uzskaitot viņam uzticētos sabiedriskos pienākumus — tos, kas ar kolosālu apetīti prot ēst laiku! Taču runa nav par cipariem, runa par pašu cilvēku un viņa sirds mīlestību pret darāmo darbu.
Jā, kuram gan vēl tāda pašatdeve darbam? Baronam vēl. Noteikti arī Lerhim-Puškaitim, vācot vienkopus teikas un pasakas. Jā, arī Rainim. Nevaru nenosaukt vēl kādu sen atpakaļ, citā gadu simtenī dzīvojuša diža cilvēka vārdu: Ernests Dinsbergs.
Te nu varētu kā radioraidījumā «Lieliskais piecnieks» uzdot gluži vienkārši atbildamu jautājumu: «Kas vieno šos nupat nosauktos cilvēkus?» Atbilde: «Visi šie mūsējie! Jā, arī Rainis, kurš Talsos viesojies un piedalījies Dziesmu dienā un Talsos iestādījis arī koku (bet liepa nav viendienīte!), un pa kura vārdā nosauktu ielu savā pilsētā staigājam.
Taču ir arī atšķirīgais: mums nav Jāņa Tāles vārdā nosauktas ielas (nav arī Aleksandra Pelēča vārdā nosauktas ielas). Nav! Ir tikai piemineklis Jānim Tālem Talsu Jaunajā kapsētā, kur izlasāmi Noras Kalnas vārdi: «Dzejas Baltais tēvs.»
Tā ir. Mēs toreiz, Tālītes dzīves laikā, nemaz tik nopietni nepievērsām uzmanību ne viņa darbam, ne viņa personībai. Strādā! — jā, strādā vecais Tālīte, nu un? Ne prasa samaksu par darbu, ne uzstāj par kādām citām ekskluzīvām vajadzībām. Tomēr viņa darba augļi dara Talsus un Talsu bibliotēku pamanāmu visas Latvijas mērogā, un tas jau ir kaut kas! «Kaut kas» bija arī daudz kas cits, ko, gadiem ejot, nepārtraukti novērtēju ar aizvien lielāku pateicību. Lūk: Tālīte vienmēr, lai arī cik aizņemts, atrada laiku mierīgai, nopietnai sarunai. Tieši no sarunām ar viņu mācījos, ka man, jaunai dzejniecei, vārdi rūpīgi un pacietīgi jāmeklē, jāslīpē un jāveido — ka ne katra vertikāli pierakstīta doma ir dzeja, ka ļoti daudz rakstošam cilvēkam jālasa un jāprasa pašam no sevis. Klausījos un mācījos visu, ko vēl, protams, nezināju, ko zināju pavisam skopi… Tālīte iepazīstināja ar personvārdiem, kurus līdz tam nebiju dzirdējusi vai zināju pavirši, tikai garāmejot. Nu sāku iepazīt un aizgūtnēm lasīt: Zinaida Lazda, Veronika Strēlerte, Maija Meirāne, Astrīde Ivaska un vēl daudzas citas personības, kuru darbus vēlāk man deva lasīt arī Aleksandrs Pelēcis, bet tad jau es biju zinošāka.
Tālītem viņa mazajā telpiņā stāvēja arī lielas lapas, kurās viesi labprāt ierakstīja pa domai, pa teikumam, pa veselam sacerējumam. Pārlapojot šo uzkrājumu, šķiet: nav bijis neviena kultūras darbinieka vai literāta, kurš, priecājoties par saņemto, sev vajadzīgo materiālu no Jāņa Tāles krājuma, pie reizes nebūtu palūkojies apkārt, secinot ne tikai to, cik skaistu darbu sirmais Tālīte dara, bet — cik skaista ir mūsu pilsēta.
Lūk: «Kurzemes skaistākā pilsētiņa ir Talsi. Daba un vēsture to tā gribējusi.» (Imants Ziedonis) Cits ieraksts: «Ja esi ieradies Talsos, tad jo drīzi sapratīsi, ka šajā pilsētā ziemas vidū atplaukst gan ziedi, gan cilvēki.» (Laimonis Vāczemnieks) «Talsi jau nava lieli, nava arī diži, tikai ezerā, apakšā, dziļi, dziļi, man šķiet, liela zivs ar asti lēni kuļ laiku, lēni veļ mieru, lēni ceļ augšup prieku katrai dienai, katram jumtam, — un tā līdz mūžībai.» (Juris Veitners)
Tādu ierakstu simtiem! Tagad un joprojām šo Tālītes iedibināto tradīciju turpina Talsu Galvenā bibliotēka, lūdzot viesus atstāt ierakstu lielajā Viesu grāmatā.
Vēlos uzdāvināt vēl vienu domu, kas no Tālītes laika iepelēkajām, nātnajām lapām, lūk: «Kamēr vien dzīvošu, Talsu vārds man būs dārgs. Nemaz nezinu, kā tas īsti noticis, ka Talsi kļuvuši it kā par manu pilsētu» lapā ierakstījusi Dzidra Rinkule-Zemzare. Šie rakstnieces vārdi rada veselu domu telpu: nemaz nezinu, kā tas īsti noticis, ka Talsi tik cieši iemīlēti… Es arī nezinu, bet mēģināšu uzminēt. Varētu būt, tas noticis arī caur personības starojumu. Caur to, ka viens Grāmatu Pūcīte ar skanīgu balsi un lielu mīlestību pret literatūru pratusi tik pašsaprotami un plūstoši, tik neuzspiesti iesēt mīlestību, ka tas dārzs plaukst vēl šodien.
Ne par skaitļiem ir runa! Arī ne par mazo, dzeltenīgi brūno, ar dzejas vārdiem aprakstīto lapiņu tūkstošiem, bet par to, kā Jānis Tāle piestaroja vidi. Par to, kā viņš strādāja visnecilākajā tā laika Talsu rajona bibliotēkas telpā. Tolaik, ejot cauri mazajai istabai, deguns bija jāieslēpj piedurknē, lai mazāk sajustu sausās tualetes smaku. Bet, lūk, viņam nebija derdzīgi! Jo prata samērot svarus līdzsvarā, kad mērķis, jēga, pienākums un mīlestība pret darbu, kas darāms, ir pārāks par neērtībām.
Jā, un visu šo domājot un atmiņā pārcilājot — runa nav par skaitļiem, bet par bailēm aizmirst. Par bailēm, ka pietiek aiznest reizi gadā puķi (ja tik daudz!) un — pienākums izpildīts… Runa par to, ka Tālīte bija Gaismotājs, bet Gaismotājus nedrīkst piemirst.
Nē, viņi paši šo neaizmiršanu neprasa! Neviens no mūsu pilsētu skaistu un ārpus tās robežām zināmi darošie (un darījušie) Gaismotāji neliek ne paģērošu kulaku galdā, ne arī pār pilsētu ziedošajās debesīs tamdēļ dara tumšākus mākoņus! Viņi nepieprasa savu neaizmiršanu.
Bet tāds ir mūsu (mūsu!) uzdevums. Uzturēt. Celt zināšanā.
Kā? Par to vērts padomāt kopīgi. Varbūt iela pilsētā? Varbūt Jāņa Tāles vārdā nosauktā Talsu Galvenā bibliotēka? Dzejas laukums pilsētā? Kāpēc gan ne?
Domāju, tieši ar to mēs varētu būt savdabīgi atšķirīgi no jebkuras citas pilsētas, ka mums būtu ne tikai pakalnus apzīmējoši uzraksti katra (gandrīz katra!) pakalna malā, bet savs Teātra laukums, godinot Jāni Pudžu un Ernu Veisbergu, savs Muzikālais placis ar muzikālām sēdvietām vai kādām citām atbilstošām instalācijām, sava Teiku un Pasaku aleja vai Pasaku Šūpoles, godinot visai Latvijai, bet visciešāk tieši mums (tieši mums!) spodrināmo vārdu: Anss Lerhis-Puškaitis.
Tad nu atliek ķerties pie krustdūrienu šūšanas darba, jēdzīgi sarosīties un savā Likteņa dotajā telpā — pilsētā — radīt rakstu, kas reizē būtu gan savdabīgs, košs un atšķirīgs no jebkuras citas Latvijas pilsētas, gan reizē arī ilglaicīgs un vairojošs Gaismu.
Uzziņai:
Jānis Tāle dzimis 1902. gada 24. janvārī Praulienes pagasta Ļaudonas ciema Trakšu mājās amatnieka ģimenē, vecākais no trim bērniem. Agri sācis ganiņa gaitas. Māte nomirst, kad zēnam nepilni 13 gadi. Pirmā Pasaules kara laikā tēvu iesauc armijā. Māsu Martu pie sevis uz Rīgu paņem un izaudzina tēva māsa, bet Jānis ar brāli paliek laukos, piepelnoties par puspuisi. Mācās Ļaudonas draudzes skolā, bet visu brīvo laiku velta literatūrai. 20 gadu vecumā arī viņš dodas uz Rīgu pie tēvamāsas, kur aug un dzīvo mazā māsa Marta. Iestājas Orlova komercskolā — arī tur interesanta literārā dzīve. Notiek iepazīšanās ar dzejniekiem, sarunu vakari, domu spodrināšana. Šajā laikā viņš dzimto uzvārdu Radomiška nomaina pret latvisko Tāle. Kādu laiku studējis Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, bet tad iestājies Latvijas armijas dienestā, paliekot arī virsdienestā un iegūstot virsnieka pakāpi. Dienests ir skarbs. Glābiņš no grūtuma — dzeja. Tolaik Jānis Tāle uzsāk apkopot visu viņam pieejamo dzeju par māti — šo vienību jau iesākumā ir ļoti daudz, bet gadu gaitā to skaits aug un aug. 1937. gadā J. Tāle sāk strādāt par Daugavpils pilsētas bibliotēkas direktoru. Vācu laikā ugunsgrēkā sadeg 40 000 grāmatu. Atkāpjoties okupanti liek atlikušo fondu sagatavot izvešanai uz Vāciju. Tālem izdodas panākt, lai kara ešelonam pievienoto vagonu ar grāmatām novirzītu uz citām sliedēm, un Mažeiķos, viņa pierunāts, stacijas priekšnieks vagonam uzraksta adresi «Talsi». Grāmatas vēlāk nosūta atpakaļ uz Daugavpili, taču līdz ar šo laiku un ar šo notikumu Tāles liktenis ar mūsu pilsētu saistīts. Tolaik viņam (1945. gads) Talsu apriņķa izglītības nodaļas vadītājs piedāvā palikt Kurzemē un kļūt par Talsu pilsētas bibliotēkas vadītāju. Tālākais — unikālais darbs, ko Jānis Tāle veicis, dzīvojot mūsu pilsētā. Viņš ir kultūras darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs, Talsu pilsētas domes deputāts, tautas tiesas piesēdētājs, Talsu muzeja sabiedriskais gids, Tautas universitātes literatūras un mākslas fakultātes klausītājs, Grāmatu draugu biedrības biedrs, dziedātājs vīru korī «Dziedonis», un kur nu vēl semināri un bibliotēku darbiniekiem organizētie kursi! Paralēli tam turpinās darbs gan pie personāliju mapju veidošanas un materiālu klasificēšanas gan par mūsu novada ļaudīm, gan par novada vēsturi. J. Tāle savā garajā darba mūžā saņēmis daudz atzinību. 1971. gada 18. maijā viņš aiziet pensijā, bet nav datuma, kas apliecinātu aiziešanu no darba. Un viņa darbs ir tāds, kas tolaik citu darīts netiek. Tāle šajā bibliogrāfa — krājēja un sistematizētāja darbā laikā, kad pasaule vēl nebija datorizēta, ir novators kā gluži jauna aizsākumam. Jānis Tāle Mūžībā aiziet 1983. gada 3. martā un apglabāts Talsu Jaunajā kapsētā.
Maija Laukmane
