Pieklājības robeža

Viedokļi

Šā gada laikā vairāk nekā jebkad esmu dzirdējusi cilvēku stāstus, kā viņiem radīti apstākļi un pausta attieksme, lai atbrīvotos no darbinieka, lai gan publiski paziņots, ka aiziet vēlējies pats atlūguma iesniedzējs. Šādus «aiziešanas» apstākļus ir visvieglāk radīt, jo kļūdas darītājos vienmēr var atrast. Ne velti sen zināms teiciens: «Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara!»
Nesen atkal, uzklausot vienu šādu stāstu, aizdomājos, kādi var būt darba kolēģi cits pret citu, cik daudz ieroču ir katra arsenālā, lai nobremzētu kāda cita veikumu? Kā vārdā tas darīts!? Vai laba darbinieka aiziešana palicējam ļauj būt stiprākam, piekļūt lielākiem resursiem? Varbūt palicējam mierīgāka kļūst dzīvošana, jo nav jūtama konkurenta elpa pakausī, kas kaut ko labāku par palicēju varētu izdarīt! Un reti kurš par palikšanu amatā meklē taisnību tālāk. Labāk atlūgums, pasargāta veselība, nekā taisnības meklēšana. Taču ir arī tādi, kas to cenšas darīt, bet atzīst, ka resursu, nervu un zināšanu, lai izcīnītu taisnību, jāpatērē diezgan daudz.
Tāpat bēdīgs skats ir uz attieksmi, kas tiek pausta publiskajā telpā citam pret citu. Kādreiz bez jebkādiem rāmjiem tā tiek bliezts, ka klausītājam pat ausis nosvilst. Atvainošanās neseko. Reti kad runātāji māk pieklājīgi un ar saprotamu domu norādīt, ko cits citam vēlas pateikt. Paklausieties kaut vai vietējo novada domju domes sēžu ierakstus vai video no Saeimas sēdēm. Svilpieni, smiekli, skaļi izsaucieni runātāja uzstāšanās laikā… Cik cilvēki tālu var iet, aizskarot citus, un kā vārdā tas darīts? Tas šķiet visskumjākais, ka šādā saskarsmē cilvēki aizmirst ieklausīties otra teiktajā viedoklī, nevis pieņem to kā apvainojumu vai aizrādījumu. Daudz ko sacītajā izsaka arī ķermeņa valoda, mīmika…Var jau teikt, ka politikā citas cīņas, citi līdzekļi un vēlme pēc amatiem. Tad jautājums, kur ir tā pieklājības robeža, kurai kā puteklim tiek pārkāpts pāri? Kur šajās varas, naudas un savu interešu realizēšanas cīņās paliek pieklājības normas, kas reiz skolā un ģimenē mācītas? Kāds varbūt teiks, ka citādāk nemaz nevar… Bet, ja nu var, bet ir jābūt vēlmei to darīt!
Nupat bija Mirušo piemiņas svētdiena, kad pie piederīgo kapu kopiņām aizdedzām sveču liesmiņas un prātā pārcilājām domas par laikiem, kas reiz kopā pavadīti. Aizdomājamies, kādi vārdi palikuši nepateikti… Katrs pie sevis, klusībā! Kāpēc cilvēki ikdienā biežāk cits citam nevarētu teikt labus vārdus? Kāpēc ar asarām acīs to saprotam tikai tad, kad kāda vairs līdzās nav?! Arī Ziemassvētku laikā un gadu mijā vēlēsim labus vārdus, bet kur tie paliek, gadam mijoties? Vai tiešām ir tā, kā kolēģe iepriekšējā viedoklī pauda — tā ir tikai svētku tortes putukrējuma daļa, jo tā piedienas, un pēc svētkiem tortes vietā nākas baudīt rūgtāku kumosu. Tas ir atkarīgs no katra paša vēlmes! Cienīsim citus, jo katra cilvēka izteikšanās brīvība beidzas tur, kur tiek aizskartas kādas citas personas!