Daž subjektīv novērojum pa aukstum un desluņķ

Ļaujiet man runāt

Es nezin kā jūs, bet es i pamanijs tāds dāžs uzkrītošs tauts aplamībs. Iesākš a to, ka, lai cik gāds mēs arī nebūt nodzīvojuš uz šitās zēms un cik sāls pods nebūt izēduš, cilvēk pilsētā katr gad, kad atnāk novembrs un decembrs, i šausmīg pārsteigt, ka i atnācs aukstums. Iziet uz iels un drebinās, it kā kāds astotais pasauls brīnums būt notics, un tad nu viss dien ne pa ko cit neruna, kā tik pa to, ka roks salst un ka rudens jak laikam jaliek iekš skap, un javelk kāds siltaks kamzols. Un tas pats i a ziems riepam. Mūždien vecā dziesm no vēl vecāks opers. Saķer galvs un uztraucas, ka nu jauns ziems rieps vaig, it kā pirmo gad Latvijā dzīvot. Tā vispār mums i kā stihij. Nu itin visā. Piemēram, tāpatām i a Saims vēlēšanam. Gandrīz viss nu baig cer un tic, tad ievēl, nepaiet ne dien, ka dzird katrā paksī: «Vaiii… Nu atkal tas muļķs ievēlēc! Atkal šitas vecais vēzs un blondā kāz…» Un tas i tik raksturig un tik ierast, ka klausities i negribas. Ej un izdar sāv pienākum un zin jau, ka beigs nekad nebūs lāgs, jo tu jau nemaz nevien dvēsel no tās ievēlētās ferms nepazīst, kur parast runā, ka viss i vienlīdzig, bet kāds tomēr izrādās vienlīdzīgaks. Gluž kā tai Orvel «Dzīvniek fermā», kas aktuāl tēm laikam būs mūžam. A pašvaldibs vēlēšanam ir maķenīt vieglāk, bet tas arī i strīdigs jautajums. Un tas i kā vec plat no pašiem iesākumiem, un man lieks, ka būs tik ilg, kamēr pastarā dien neatnāks. Un zin, kur i tas iemesls? Es izlasīj to tai feisbukā un nevar nepiekrist. Kā mēs var gaidīt, ka valdīb izmainās, ja mēs paš vēlātāj paliek tie paš vecie buk? Vai ta tā nav taisnib? Mēs ta i tie paš vecie pukstētājež, kakātājkaijs, skumīgās bezdelīgs, kūkojošās pūcs, pļērcošās vārns un vēl, un vēl…Tik reiz gadā sataisās šausmīg patriotisk un šausmīg vienot latvj taut. Tā takš i! Lāp gājienā iet un 18. novembrī kopā dzied, bet ka patriotiskais gars kā veļ valstibs pārstāvs aizveļas uz aizkapij, tā mēs dzird: «Šitā Latvij ir totāls grāvs!», «No tejiens tak jamūk, Latvij i izzagt!», «Te tokš nekā nav!». Un auss svilst, kā mēs viens pa otr runa un aprok mēslos, jo kāds nav izdarijs pa prātam vai atbildejs uz svilpien. Varbūt jabeidz pašiem sēv čakarēt un zagt? Kāds jautās: «Ko ta es zog? Nekā es nau ņēms no cit!» Tas, ka tu runā pa cit ko melīg savtīg iemesl dēļ, vai ta tā nav god un cieņs zagšan? Ja mēs skatitos uz sēv tikpat smalk un kritisk kā uz citiem, ta mēs būt pat laimīgākā taut pasaulē. Viss laikam iesākas ar mazāko vienīb — a sēv, tad ģimen, bet ta tik seko viss pārējais ganāmpulks. Tāpat būt jādar ar ravēšans darbiem — izravē sāvs džungļs un izved mēsls, kam tu apkārt i sastādījs miķelīš, un tad ej līdzēt citam! Aiznes uz sav darb atpakaļ viss saspertās pildspalvs un papīrs, un tad skaties, ko cit sazagušies, jo, ja tu sper tos rakstāmos un kompets no priekšniek groziņ, tad tu sper arī tos lielos rubļs.
Nemaldinās mēs paš sēv! Ja būs uzticams mazumā, būs tāds a pie lieliem ratiem, bet, ja zodz saspraužamās adats vai kā pārdevēj stiep uz māj des luņķ, kam vēl nav notecējs termiš, ta tu var būt drošs, ka tev pie pirkstiem pielips arī lielāks laupijums, ja sēdēs greznā ķēniņkrēslā.

Skaidra Egle, pensionāre no Talsu novada