Bermontiādes laiks Talsu apriņķī

Kultūra

1919. gada 29. oktobrī sākās plašs Bermonta armijas uzbrukums Lejaskurzemei, lai to iztīrītu no Latvijas armijas spēkiem. Bez kapteiņa Karla fon Plēves bataljona no Rīgas uz Kurzemi nosūtīja vēl divus bermontiešu bataljonus, kuriem tika dots uzdevums atbrīvot Bermonta armijas aizmuguri no Latvijas armijas komandantūrām.
Kaujas pie Talsiem
1919. gada 30. oktobra rītā astoņas verstis (1 versts — 1066,8 metri) no Talsiem sākās pirmās bruņotās sadursmes starp Talsu apriņķa komandantūras un Bermonta armijas vienībām. Tomēr bermontiešu pusē bija nospiedošs militārs pārsvars, kas drīz lika latviešu vienībām atkāpties tuvāk pilsētai, ko bermontieši apšaudīja ar šrapneļiem. Ap pusdienas laiku ienaidnieks jau atradās pilsētas pievārtē un cīņas norisa uz Talsu—Tukuma un Talsu—Nurmuižas ceļa, kur bermontiešiem pretī stājās Talsu komandantūras karavīri. Talsu—Nurmuižas ceļa aizsardzību uzņēmās apriņķa komandants virsleitnants Bruno Pavasars, savukārt uz Talsu—Tukuma ceļa tos sagaidīja leitnanta Gustava Tauriņa vadītā vienība.
Kāds šīs kaujas dalībnieks savās atmiņās raksta: «Mūsu karavīri ieņēma pozīcijas Villu mājas kalnā un, pielaiduši uz Tukuma lielceļa bermontiešus pavisam tuvu, tos apšaudīja. Bermontiešu pusē bija liels pārspēks, labs apbruņojums, artilērija un ložmetēji, tā ka mūsu karaspēks atkāpās Talsu—Stendes virzienā, jo bermontieši sāka apiet flangus.»
Otra latviešu karavīru grupa bija izvietojusies pie Nurmuižas ceļa, kalnā uz Bētiņu māju lauka, līdzās Daģu mājas aplokam. «Nogaidījuši bermontiešus nākam lejā pa kalnu pie žīdu kapiem, mūsu karavīri atklāja uguni. Bermontieši šāva ar ložmetējiem un lielgabaliem. Daži lādiņi krita Daģu mājas laukā un uz Laidzes ielas. Atšaudoties atkāpjamies uz Talsu muižas pusi. Bermontieši šāva ar šrapneļiem uz Talsiem, Krievragu un Talsu staciju. Atstājām Talsus, atkāpjoties uz Talsu ciemu. Talsus nevarējām noturēt pretinieka lielā pārspēka un labā apbruņojuma dēļ.»
Kā vēsta vēstures liecības, kauja uz Nurmuižas ceļa divas verstis no Talsiem notika no 11.00 līdz 12.00, bet ap 13.30 bermontiešiem izdevās ielauzties pilsētā. Talsu komandantūras vienības stihiski atkāpās ziemeļu virzienā.
Atkāpšanās uz Dundagu un Ventspili
Šajā laikā no Talsiem ar šaursliežu vilcienu evakuējās Talsu komandantūra un citas iestādes, bet komandants Pavasars ar 80 karavīriem devās vāciešiem pretī pa Talsu—Tukuma ceļu. Ieņēmis pozīcijas trīs verstis no Talsiem, viņš vispirms palaida garām kādu no savām nodaļām, kas cīņā ar bermontiešiem bija izšāvusi visas patronas, bet tad uzbruka sekojošajiem vāciešiem. Pielaidis pretinieku 50 soļu attālumā, viņš pavēlēja uz to atklāt uguni. Bermontiešu priekšgalā nāca apmēram desmit izlūki, kuriem sekoja karognesējs ar krievu karogu un divas karavīru kolonnas. Tuvā atstatuma dēļ jau pēc pāris zalvēm uz ceļa nokrita lielāks skaits ievainoto un kritušo, starp tiem arī karognesējs ar karogu. Apšaude ieilga, un bermontieši lika lietā artilēriju, raidot šāviņus Talsu virzienā, nezinot, ka tur jau ienākušas citas viņu daļas. «Vācieši sāka mūs apiet no flangiem. Pēc stundu ilgas kaujas es atkāpos mežā, jo ilgāk nebija iespējams palikt» — virsleitnants Bruno Pavasars rakstīja savā ziņojumā armijas etapu un rajonu komandantu priekšniekam Liepājā, cenšoties izskaidrot apstākļus, kas likuši viņam ar daļu komandantūras personālsastāva atkāpties vispirms uz Cīruļu krogu, pēc tam uz Dundagu. Precīzi noteikt savus zaudējumus viņš tobrīd vēl nespēja, vienīgi piebilda, ka minētajā kaujā viens no viņa kareivjiem kritis, trīs ievainoti, pārsieti un atstāti mājās, jo viņus caur mežiem nebija iespējams izvest. Daži karavīri atkāpjoties esot atdalījušies, bet Dundagā viņa rīcībā esot 120 karavīru, un viņš grasās tur sapulcēt visas sev padotās nodaļas. Šajā sakarā virsleitnants Pavasars griezās ar lūgumu pie Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieka pulkvežleitnanta Dankera atsūtīt mēteļus 150 kareivjiem, jo lielākā daļa ir slikti ģērbti un mēteļu daudziem trūkst, kā arī rokas granātas un patšautenes. Vienlaikus viņš vērsās pie Ventspils komandanta ar lūgumu izsūtīt uz Dundagu desmit patrontašas, kā arī visus tos kareivjus, kuri agrāk piederējuši Talsu apriņķa garnizonam. Tomēr jau 1. novembrī Dundagai uzbruka Bermonta armijas vienības un nākamās dienas vakarā tā krita viņu rokās. Talsu komandants ar saviem karavīriem atkāpās uz Ventspili, kur tos iekļāva jaunizveidotā Ventspils bataljona sastāvā, par kura komandieri tika iecelts virsleitnants Bruno Pavasars.
Cīņas uz Talsu—Tukuma un Nurmuižas ceļa
Kad Talsiem tuvojās Bermonta vienības, Talsu komandantūras kara ierēdnis Muša saņēma leitnanta Aleksandra Mača pavēli ar septiņiem kareivjiem doties uzspridzināt dzelzceļa tiltu pie Līgciema, kā arī noskaidrot vācu—krievu karaspēka nodaļu kustību. Nonācis pie Sknābes kroga, Muša ar savu vienību uzdūrās kādam bermontiešu bataljonam ar vairākiem ložmetējiem, diviem lielgabaliem un četriem bumbmetējiem. Ieņēmis pozīcijas mežā aiz Lībagu skolas nama, Muša nekavējoties izsūtīja ziņnesi pie leitnanta Mača uz Ērgļu krogu, lai paziņotu par bermontiešu vienību virzīšanos uz Talsiem. Tā kā ziņnesis kavējās, Muša pats devās uz Ērgļu krogu, kur saņēma ziņu, ka leitnants Mačs devies sagaidīt bermontiešus uz Nurmuižas ceļa, lai tiem uzbruktu no aizmugures. Tad Muša ar saviem vīriem ieņēma pozīcijas pie Talsu—Tukuma lielceļa, netālu no Kaziņu mežsarga mājām, un gaidīja bermontiešus. Tiklīdz vācu—krievu karavīru kolonna atradās apmēram simts soļu attālumā, Muša deva pavēli atklāt uguni. Tas bermontiešos sacēla pamatīgu paniku, piespiežot tos atkāpties vismaz 600—700 soļus. Kad viņi beidzot attapās un sakārtoja savas rindas, no ložmetējiem un lielgabaliem nikni apšaudīja Mušas vienību, kura veselu stundu atvairīja pretinieka uzbrukumu. Tad, redzēdams, ka tiek no trim pusēm ielenkts, Muša deva saviem karavīriem pavēli atkāpties mežā. Kaujā bermontieši zaudēja sešus kritušos un vairākus ievainotos, kas palika guļam uz ceļa pēc latviešu kareivju pirmās zalves. Pēc tam Muša ar saviem vīriem devās tālāk pa Nurmuižas ceļu, kur piecas verstis no Talsiem sastapa četrus bermontiešus, ko turpat nošāva. Drīz viņa vienība uzdūrās apmēram 50 cilvēku lielai Bermonta nodaļai, ar kuru neizdevīgās pozīcijas dēļ kauju tomēr neuzsāka. Tā kā iepriekš Mušam nebija izdevies saspridzināt dzelzceļa tiltu pie Līgciema, viņš to paveica 29. oktobra vakarā ap 20.00. Pēc tam Muša ar savu vienību devās uz Talsu—Sabiles ceļu, kur līdz 3. novembrim gaidīja bermontiešu karaspēka nodaļas. Neko nesagaidījis, Muša uzzināja, ka Stendes stacijā apmetušies 40 bermontieši, no kuriem septiņi aizbraukuši uz Sabili. Ar mērķi kādu no tiem sagūstīt kā ziņu devēju, 4. novembrī viņš tos gaidīja atgriežamies uz Sabiles—Stendes ceļa. Lai apmierinātu savu ziņkāri par stāvokli Talsos, Muša par to apjautājās garāmbraucošiem šķūtniekiem, kas bija ieradušies no Talsiem. Tiem sekoja septiņi vācieši, kuri, latviešus ieraudzījuši, iebēga mežā. Mušas vīri notvēra pajūgus, ar kuriem tie bija braukuši, iegūstot viņu mantas, ieskaitot barona Hugo Klopmaņa lietas un dokumentus. Tai pašā dienā Muša ar savu vienību atstāja Stendes rajonu un devās Ventspils virzienā. 6. novembrī 2.00 naktī viņi sasniedza Popes muižu, kur no vietējā komandanta uzzināja, ka Talsu karaspēka nodaļas ar kaujām atkāpušās uz Ventspili, kur viņi nokļuva 7. novembra vakarā.
Bermontieši atstāj Talsus
Talsos 1919. gada 30. oktobrī ienāca vairākas Bermonta armijas vienības. Spriežot pēc dažu pārbēdzēju un izlūku sniegtajām ziņām, tās bija 2. plastunu (krievu kazaku kājnieki) pulks un «Batallion Vendts Grupe von Jena» ar trim lielgabaliem. Virsleitnants Pavasars lēsa, ka Talsos ienākuši ap 800 bermontiešu. Kaujās pie Talsiem bermontieši cieta jūtamus zaudējumus, par ko liecina kāda pārbēdzēja sacītais, ka 2. plastunu pulka 3. rota cīņās zaudējusi divus kritušos un sešus ievainotos, turklāt arī citās apakšvienībās esot ievērojami zaudējumi. Bermontieši Talsos un apriņķī uzturējās vairākas nedēļas, pamatīgi izlaupot vietējo zemnieku sētas, līdz beidzot pilsētu pameta naktī uz 23. novembri pēc Latvijas armijas izcīnītajām uzvarām Dienvidkurzemē. Nākamajā dienā (pēc citām ziņām 22. novembrī) Talsos ienāca Latvijas armijas vienības, atbrīvojot pilsētniekus no iebrucēju patvaļas un vardarbības, kas prasīja ne vien cilvēku dzīvības, bet arī lielus materiālus zaudējumus. Ar šo dienu Talsos un apriņķī sākās 20 gadus ilgs miera periods, ko ievadīja Satversmes sapulces vēlēšanas 1920. gada 17.—18. aprīlī, kura uz savu pirmo sēdi sanāca 1920. gada 1. maijā.

Guntars Tenne,
Talsu novada muzeja speciālists vēstures jautājumos