«Ja man kas jādara, daru to ar pilnu atdevi!»

Personības

Aiz augumā nelielās Talsu pensionāru biedrības vadītājas Ritas Tomsones slēpjas dzirkstoša personība un apbrīnojams optimisms. Rūpīgi saskaņojusi detaļas un nianses vizuālajā tēlā, Rita mūs uzņem savās mājās un caur pārdomātu stāstījumu ļauj ielūkoties mūža gaitās, kas līdzi nes gan sāpes, gan prieku. Piedzīvojusi pārsteidzošus dzīves pagriezienus, viņa ir spējusi palikt nesatricināma.
— Kā jūs raksturotu savu bērnību?
— Tā kā mana mamma tika izsūtīta, piedzimu Sibīrijā. 1966. gadā atgriezāmies Latvijā. Sibīrijā bija vēsture ne pa jokam — vienam otram pielika papildu gadus klāt, un neviens neko nepaskaidroja. Mamma tur palika viena no pēdējām. Kad atbraucām no Sibīrijas, nomitinājāmies Engurē. Aprīlī atbraucām un septembrī bez valodas zināšanām sāku iet skolā. Pa vidu pusgadu mācījos Laidzē, jo mans audžutēvs ir baltkrievs un viņu Engurē nepieņēma. Vēlāk pārcēlāmies uz Dzedriem, jo tur dzīvoja mammas radi. Pabeidzu četrgadīgo skolu un pēc tam atgriezos Engurē. Skolas laiks Engurē bija ļoti skaists. Pie mums brauca baletdejotāja, kura pasniedza baletu, kādu laiku nodarbojāmies ar riteņbraukšanu, bet tad kāds ieteicās, ka dāmām būs muskuļainas kājas, un pārgāja mums tie prieki. Tad pievērsāmies basketbola spēlei, bet man nekas nesanāca, jo esmu maziņa. Vasarās notika sacensības; dzīvojot zvejnieku ciemā, meitenēm bija jāprot lāpīt tīklus, vērt zivis un darīt citus darbiņus. Bija pat nodarbības, kurās varēja izvēlēties — apgūt fabrikā vai dārzniecībā nepieciešamās prasmes. Tā kā manas tantes strādāja dārzniecībā, es, protams, izvēlējos šo jomu. Visu ko samācījos, un pēc tam tas dzīvē noderēja.
— Kādas jums bija attiecības ar brāļiem, māsām?
— Man ir viena māsa un divi brāļi — esmu vecākā. Jaunākais brālis pēc nelaimes gadījuma 18 gados no mums aizgāja. Kad ģimenē ienāca pārējie bērni, es biju nevēlama, tāpēc esmu augusi citādāk, vairāk pie svešiem cilvēkiem pieslējusies. Kad bijām bērni, tikām dīvaini audzināti — vecāmāte nopirka konfektes, brālim un māsai deva, man nedeva. Tā ir trauma uz visu mūžu, tāda nevienlīdzības sajūta. Vecākiem nebija laika — bērni darīja, ko grib, it sevišķi laukos. Dienas vidū mums bija uzdevums izslaukt govi. Jau no 2. klases pratu savākt lopus — tas vienkārši bija jādara. Kolhozā visiem bija iedalītas biešu vagas — bija jālīdz kaplēt, lai varētu dabūt brīvpusdienas. Ķūļos bija bagāts kolhozs, kolektīvs braukāja pa teātriem, līdz ar to kā pusaudze esmu apmeklējusi diezgan daudzas izrādes. Mums kaimiņos dzīvoja autobusa šoferis, un, kad bija brīvas vietas, viņš ņēma mani līdzi kā biedru savai meitai.
Kad mācījos Engures skolā, mums kaimiņos dzīvoja friziere. Viņa man ļāva nākt uz frizētavu un palīdzēt tantēm iztīt ruļļus. Tolaik māsai bija garas, melnas bizes — cik ilgi staigāsi ar bizēm? Pukst un vaid tas skuķis. Es teicu — davai, griežam nost, mammai neko neteiksim! Nogriezām un aprakām, bet vēlāk māsa dabūja iet pie frizieres, lai nolīdzina galus, jo man tādas prakses nebija (smejas).
— Kur dzīves līkloči jūs aizveda pēc Engures skolas absolvēšanas?
— Tā kā esmu dzimusi sodāmības laikā, man ir represētās statuss un nopietnās skolās iet nevarēju, man bija jāmācās Ogrē. Aizbraucu, nodzīvoju divas nedēļas un aizbēgu, jo gribēju mācīties par šuvēju, bet tur vietas nebija. Ritai liela drosme, Rita prom. Aizbraucu uz Mērsraga vidusskolu pie direktora un lūdzu, lai viņš mani uzņem Mērsraga vidusskolā. Viņš mani paņēma bez dokumentiem. Dokumentus, kas bija palikuši Ogrē, man atgrieza atpakaļ tikai tad, kad beidzu Mērsraga vidusskolu. Par studijām nevarēja būt ne runas — tajos laikos mani nekur neņēma. Ko darīsi? Jāiet strādāt! Ēdinātājos direktors bija Guntis Balodis no Dzedriem, un tad braucām prasīt, vai nevar tādu skuķi paņemt darbā. Viņš mani paņēma, un tā es sāku savu karjeru. Vispirms ēdinātājos, tad trīs gadus slimnīcas diktofona centrā — aprakstīju slimību vēsturi. Arī morgā nedaudz piestrādāju, jo tur varēja ļoti labi nopelnīt. Pēc tam nokļuvu meliorācijā, kur izgāju cauri veselai dzīves skolai. Vispirms biju mašīnrakstītāja, pēc tam grāmatvede un kasiere. Tajos laikos to visu varēja darīt — ja tev bija galva un saprašana, uz priekšu! Vecākais grāmatvedis mani mudināja mācīties, bet, tā kā vairākas reizes esmu atsista atpakaļ, neriskēju. No darba bija piedāvājums braukt uz Bulgāriju, es, protams, arī iesniedzu papīrus, bet man tos atdeva bez atbildes un pateica — nebojā sev nervus! Pagātne pa paaudzēm velkas līdzi — bijām tautas ienaidnieki. Kad meliorāciju likvidēja, mana jaunākā meita nopietni saslima. Vēlāk Talsos bija liels bezdarbs, un tādi kā es pat par apkopēju nevarēja strādāt. Nopirkām bezsaimnieku māju, desmit gadus dzīvojāmies pa laukiem un kopām lopus. Kad dabūju darbu «Latvijas Naftā», laukus nolikvidējām. Vispirms strādāju par operatori un pēc tam biju priekšniece, bet tad nāca kārtējais sitiens — mans vīrs saslima un divu mēnešu laikā aizgāja ar plaušu vēzi.
— Zināmu laika posmu esat pavadījusi Vācijā. Kā izlēmāt doties prom?
— Pēc vīra nāves mana dzīve apmeta lielu kūleni. Teicu sev — es otru ziemu te nedzīvošu, braukšu prom! Man tika sarunāta vieta Vācijā un nopirkta biļete uz vienu galu. Tā nokļuvu ģimenē, kur rūpējos par 85 gadus vecu kundzi. Viņa bija cietusi no krievu represijām, dzīvoja federatīvajā pusē, robeža tika aiztaisīta, un viņa savus vecākus nedabūja ne redzēt, ne apglabāt. Zināmā mērā bijām tuvas — viņai vīrs bija pirms 30 gadiem aizgājis, man — tikko aizgājis. Atbraucot uz Vāciju, nopirku vārdnīcu un zubrījos dienu un nakti. Neizlasīju to, kas vārdnīcas priekšā rakstīts par artikuliem, man pat prātā neienāca! Rakstīju ārā vārdiņus, kas var noderēt saimniecībā, mājas dzīvē, un iemācījos visu bez artikuliem. Tā ir liela problēma, bet saprasties var. Vīra māsas vīrs bija profesors, un viņš man sāka pasniegt stundas vācu valodā. Pēc trim nedēļām viņš teica — tev ar mani nav ko darīt, mēs tevi sūtīsim kursos! Vai dieniņ, svešā pilsētā! Aizved mani, parāda, pēc tam man pašai jābrauc trīs reizes nedēļā. Noliku Gētes institūtā pirmo sertifikātu, un pēc gada kundze, par kuru rūpējos, sāka man meklēt precinieku. Kad pamanīju, ka viņas dēls man uzmetis acis, visu salikām pa plauktiņiem — viņš viens, es viena, mēs abi pieauguši cilvēki, jādzīvo kopā!
Viņš ceļoja pa pasauli, Jaunajā gadā taisījās braukt uz Āfriku, uz Tunisiju. Kur es, kāda Āfrika? Braukšu līdzi! Ekskursijā cilvēki izsijājās, un sarīvējāmies viens ar otru. Nebraucām kā atpūtnieki, kuri sēž kafejnīcā un guļ pludmalē, bet vazājāmies apkārt — iekāpām vilcienā un aizbraucām uz galvaspilsētu. Mums viesnīcā pamācīja, kā to darīt, un teica, ka neviens mūs neaiztiks, bet es nevienam nenovēlu tā riskēt. Paņēmām savas kameras, uzkārām kaklā un gājām, kur deguns rāda. Kad braucām mājās, ceļa vidū stāvēja policisti ar automātiem — vēlāk uzzinājām, ka tuvojas revolūcija. Iegājām lidostā, tur pilns ar cilvēkiem, nebija kur adatai nokrist. Gājām cauri muitai, vīrs izgāja, bet mani nelaida. Manu pasi pārmeta uz blakus galdiņa, un mani stūma no rindas ārā, jo nākamie gribēja iet garām. Viņi mums teica, ka tādu Latviju nezina. Vārds pa vārdam, atnāca policists, iegrūda man pasi rokās un aiz pleca pagrūda, lai lasos. Tā es tiku cauri muitai. Atbraucām mājās, un nākamajā dienā tur, kur bijām staigājuši, bija apšauti cilvēki, arī ekskursanti. Neviens nebrīdināja, ka notiek apvērsums.
Pēc tam izdomājām, ka mums jāprecas. Vīrs krita ar mopēdu, un viņam steidzīgi bija jātaisa operācija. Pirms operācijas piederīgajiem jāparaksta papīri. Kas tad es? Tikai draudzene. Slimnīcā apgalvoja, ka man ir tādas pašas tiesības kā sievai, parakstīju papīrus, bet sapratām, ka tā dzīvot nevar. Izlēmām precēties, bet Rita Vācijā nevar apprecēties, jo dzimšanas apliecība ir izdota Sibīrijā un tēva vārds tajā nav ierakstīts. Pie mums var aiziet ar savu pasi, un neviens dzimšanas apliecību neprasa, bet tur ir cita kārtība. Atbraucām uz Latviju un apprecējāmies šeit. Pēc tam dzīve Vācijā kļuva interesantāka. Mans vīrs bija laikraksta redaktors, bet es — darbiniece. Lauksaimniecības tēma man nebija sveša, pratu krievu valodu, vācu valodu, un viss notika. Šis laiks bija ļoti interesants — strādājām tuvu pie valdības, tikāmies ar ministriem, vēstniecības darbiniekiem, piedalījāmies konferencēs un ļoti daudz ceļojām.
— Kā pieņēmāt lēmumu atgriezties dzimtenē?
— Vīram pēkšņi nomira mamma un māsa. Tas bija šoks — mūs Vācijā nekas vairs nepieturēja. Te man ir meitas, mazbērni un sava mājiņa, bet tur mums bija dienesta dzīvoklis. Dzīvojām divās vietās — Bonnā un Berlīnē — un regulāri braucām no vienas pilsētas uz otru, ceļā pavadot piecas, sešas stundas. Kad 2016. gadā atbraucām uz Latviju, zināju, ka žurnālistikā vairs nestrādāšu un pa tādu līniju vairs neko nedarīšu. Tā vietā sāku nodarboties ar labdarību. Pirmajā gadā biju izdomājusi: katram Laucienes pansionāta iemītniekam vajadzētu savu krūzīti. Sāku veidot akciju kopā ar Janu Biezo. Krūzītes tika atstātas gan pie manas mājas vārtiem, gan nestas uz dienas centru. Pirms Ziemassvētkiem vācām pārtiku — tika savākts tik daudz, ka sanāca gan sociālajam dienestam, gan cilvēkiem Laucienes pansionātā. Mūsu pašu tautieši, kuri uz Ziemassvētku laiku ir paņēmuši atvaļinājumus un atbraukuši uz Latviju, piepērk pilnus ratus. Sadalījāmies kristīgi, bet es turpināju meklēt sponsorus. Pagājušajā gadā dāvinājām medus burciņas, Pūrē mums iedeva skaistus ābolus, ko uzlikt uz burciņām, un apdrošināšanas firma «Balta» sponsorēja piparkūkas. Šogad dāvināsim zeķes — Daugavas Vanagu fonds Anglijā mums nosponsorēja dziju, saorganizēju adītājas, un viss notiek.
— Kad sākāt pildīt Talsu pensionāru biedrības vadītājas pienākumus?
— Tā kā visu mūžu esmu bijusi pazīstama ar Kivlenieka kungu (Antonu Kivlenieku — A. B.) un viņa kundzi, dienas centrā un pensionāru biedrībā notiekošais man nebija svešs. Dienas centram nebija vadītāja, un Škubura kungs (Aivars Škuburs — A. B.) teica — nāc manā vietā, vieta brīva! Nodomāju — ko tad es, jauna un zaļa? Pagāja pusgads, un vieta joprojām bija brīva. Antona darbs apsīka, un tas man nebija pieņemams. Aizgāju uz domi un teicu — ja jūs nevarat atrast kadru, es iešu un mēģināšu, bet laikam jau nobijās, ka esmu par jaunu, man pat vēl nebija 60. Pēc tam uzradās Melita Valdemāre un pensionāru biedrības pārvēlēšanas sapulcē mani ievēlēja par valdes locekli. Pagājušajā gadā Arvīds Dailidovičs atteicās vadīt pensionāru biedrību, un mēs bijām dilemmas priekšā. Melita ir sociālā darbiniece, viņa oficiāli nedrīkt šo darbu pārņemt, un pārējās kundzes neuzņēmās. Mans vīrs teica — kad tad, ja ne tagad? Nu jau gadu esmu pensionāru biedrības vadītāja. Sākumā biju ieturētāka un bailīgāka, bet tagad esmu uzņēmusi apgriezienus. Tā ir mana sirdslieta.
— Saprotu, ka nozīmīgu vietu jūsu dzīvē ieņem ceļošana. Cik bieži šobrīd sanāk paceļot?
— Pavisam nesen biju Melnkalnē, Albānijā un Ungārijā. Cits sēž kafejnīcā un guļ pludmalē, bet es bāžu degunu ne tur, kur vajag. Man nav intereses sēdēt krogā, labāk aizeju, paskatos, kas notiek dārzā, kūtī, mājās. Tikai tā var iepazīt kultūru. Albānijā galvenā iela ir uztaisīta eiropeiska, bet, paejot sāņus, paveras pavisam cita aina. Mums pa ielām skraida suņi un kaķi, bet tur staigā govis un zirgi. Pēc pāris gadiem šīs valsts šarms būs zudis, jo par Eiropas naudām ir uztaisīta liela maģistrāle. Vēlos iepazīt visu jauno un nenokavēt momentu, kamēr zeme ir tāda, kāda tā ir bijusi simtiem gadu. Pēc diviem, trim gadiem to vairs nevarēs redzēt. Esmu diezgan daudz ceļojusi — tas man ir pielipis, un esmu aplipinājusi visu savu ģimeni. Ir bijušas situācijas, kad meitai jautājam, ko uzdāvināt dzimšanas dienā, un viņa saka — neko, mēs kaut kur aizbrauksim! Tā arī darījām — salēcām žigulītī un devāmies ceļā.

— Kādas mācības dzīves laikā esat guvusi?
— Dots devējam atdodas — kā tu izturies pret citiem, tā citi izturas pret tevi. Tā ir pārbaudīta vērtība, kas parādās arī Bībelē, — nedarīt otram ļaunu. Nav iespējams paredzēt, kas notiks pēc dienas, stundas vai mirkļa.