Atpakaļ realitātē

Ļaujiet man runāt

Krāšņie valsts svētki ir pagājuši — svētku pasākumi ir beigušies, salūts ir nodzisis, bagātīgi klātais galds ir nokopts. Laiks atgriezties realitātē! Gaidīsim nākamos svētkus! Drīz ielas atkal izgaismos svētku virtenes un dažādi dekori, būs jūtama svētku smarža un dzirdama svētku mūzika…. Ak, kāpēc svētki nevarētu būt visu laiku, ļaujot «uztankoties» ar pozitīvām emocijām, sajusties īpašiem un vienotiem? Pareizi — tāpēc, ka ir jāstrādā! Jāmaksā rēķini, jāpilda pienākumi. Ko tad tu biji domājis? Svinēt visu dzīvi?!
Jānolaižas atpakaļ uz zemes. Mēs, kas ar aizkustinājumu, roku uz sirds uzlikuši, dziedājām valsts himnu, jau nākamajā dienā sākam apjaust, ka viss skaistums ir zudis. Valdība joprojām liekas slikta, medicīnas aprūpei trūkst līdzekļu, izglītības sistēma prasa pēc pārmaiņām, vidējā alga nav tāda kā Rietumos, ceļu stāvoklis neuzlabojas… Jāatzīst, ka mūsu patriotisms nesaglabājas ilgi. Trakums, ja tā padomā! Aizvakar stāvēju plecu pie pleca ar neskaitāmi daudziem cilvēkiem un jutos īpašs, bet šodien tie paši cilvēki man jau traucē dzīvot.
Es jau varētu mudināt visus izvērtēt sevi, atgādināt, ka no mums atkarīgs, kāda būs mūsu sabiedrība, cik atvērta un draudzīga, uzsvērt, ka novērtēt līdzcilvēkus ir nenormāli jauki un vajadzīgi. Bet tas laikam ir latviešu mentalitātē, ka mums īstenībā nevienu pārāk ciešā tuvumā nevajag. Kā mūsu senči dzīvoja viensētās, tā arī pašos ir saglabājusies tieksme nolīst savā midzenī vienam pašam, lai citi netraucētu.
Risinājums? Tāda nav. Pieņemsim to un dzīvosim tālāk! Un dzīvosim tā tik ilgi, līdz arī tas sāks traucēt. Cik ilgi būs jāgaida, līdz vēlēsimies iziet no savas dzīvesvietas un pasveicināt pretimnācējus, līdz vēlēsimies iesaistīties kādās sabiedriskajās iniciatīvās, lai ne tik pašam būtu labi, bet arī citiem — pilsētai un valstij? Grūts jautājums. Varbūt tas būs svarīgi nākamajām paaudzēm, ja ne man pašam. Vieglāk jau, protams, kā ezītim reizi pa reizei izlīst no savas migas un pēc tam mudīgi ielīst atpakaļ tajā.
Tad nu, mani svētkus mīlošie draudziņi, sakodīsim zobus vēl 30 un vairāk pelēko dienu, lai pēc tam atkal varētu staigāt pa pilsētu, izbaudīt svētku gaisotni, justies labi un draudzīgi.
To arī jums novēlu. Izturību!

Raimis