Atgriezties pie pamatvērtībām

Viedokļi

Mūsdienās, kad tik daudz laika darbā un ārpus darba sanāk pavadīt pie televizora, datora un cita veida ekrāniem, par neaizvietojamu dzīvesprieka un enerģijas avotu ir kļuvis sports. Dažādos pētījumos ir pierādīts, ka cilvēki, kuri ar sportu nenodarbojas nemaz vai nodarbojas nepietiekami, daudz ātrāk nogurst un viņus biežāk piemeklē slikts garastāvoklis. Arī es ar sportu kādreiz biju uz «jūs», bet, atklājot, cik lielā mērā tas spēj ietekmēt veselību un pašsajūtu, mani paradumi mainījās. Sportojot ķermeņa šūnas piepildās ar skābekli, ādas stāvoklis uzlabojas, aktivizējas asinsrite, uzlabojas refleksi un kapilāru darbība, nemaz nerunājot par miega kvalitāti un spriedzes izzušanu. Tas ir dabīgs antidepresants, kas bez stāvēšanas garās rindās pie ārsta ir pieejams ikvienam. Jautājums — cik lielā mērā esam gatavi to izmantot?
Apzinot situāciju Talsu, Dundagas, Rojas un Mērsraga novadā, iezīmējas vairākas atšķirības. Citviet par lielāko izaicinājumu tiek saukts kvalificētu treneru trūkums un nepietiekams atalgojums vai infrastruktūra, bet citviet — iedzīvotāju aktivitāte. Lai iegūtu precīzākus rezultātus, būtu jāaptaujā arī novada iedzīvotāji, bet domāju, ka galvenās problēmas paliktu nemainīgas. Mērsraga novada sporta organizators Ivars Indruškevičs, runājot par attīstības stratēģiju, pauda prieku par jauno sporta halli, bet vienlaikus atzina, ka izšķirošā nozīme ir nevis infrastruktūrai, bet gan cilvēku vēlmei darboties. «Tur, kur uzceļ lielās, modernās sporta zāles, cilvēki parasti pazūd. Kamēr sporta zāles nav, visi grib sportot, bet, kad tā parādās, sportisti iet mazumā. Tāds paradokss,» atzina I. Indruškevičs. Līdzīgās domās ir vieglatlētikas treneri un šķēpmetēji — Mārcis un Rolands Štrobinderi: «Cilvēkiem tiek dota iespēja apmeklēt sacensības, nākt, skatīties, izglītoties un sekot līdzi mūsējo startam. Nevajag gaidīt, kad kāds pienesīs visu uz paplātes, bet pieņemt lēmumu. Iespēju netrūkst — mums ir parki, ezeri, takas. Cilvēkiem pašiem jābūt aktīvākiem. Nevajag servisu izveidot pārāk lielu un visu ar karotīti iebāzt mutē, bet gan atgriezties pie dabas.» Jāteic, ka pie pamatvērtībām vajadzētu atgriezties ne vien iedzīvotājiem, bet arī sporta politikas veidotājiem. Valsts sporta politikas mērķis ir veidot veselas, fiziski un garīgi attīstītas personības, veicināt sociālo iekļaušanos un mazināt nevienlīdzību, bet diemžēl nevienlīdzība valda arī starp dažādiem sporta veidiem. Viens no iespējamajiem risinājumiem ir definēt prioritāros sporta veidus, lai konkurence par finansiālo atbalstu būtu mazāka. Mērsraga novadā tas ir futbols, bet Dundagas novadā — volejbols. Pirms kāda laika Talsu novada pašvaldības kultūras un sporta attīstības nodaļas sporta daļas vadītājs Aivars Pekmans atzina, ka šie jautājumi tiek risināti ar finansiālā atbalsta nolikuma nosacījumiem, bet ne visus gadījumus un situācijas var paredzēt. «Ja gribam atbalstīt visus, atbalsta summas būs niecīgas; ja tikai labākos vai konkrētu sporta veidu pārstāvjus — sekos pārmetumi par to, ka tas nav godīgi. Arī valstiskā līmenī sporta nozare nav sakārtota un pēdējā laikā sporta federācijām ir radušās finansiālas problēmas. Vissarežģītākais ir posms starp jaunatnes un profesionālo sportu, kas vairāk vai mazāk pastāv uz entuziasma pamata. Finansējuma trūkst arī profesionālo sportistu sagatavošanai un dalībai sacensībās, tomēr negribētos, ka profesionālā sporta finansējums būtu pašvaldību labā griba un sirdsapziņa. Manuprāt, tas nebūtu godīgi pret tiem novada iedzīvotājiem, kuriem sports ir sirdslieta un veselīga dzīvesveida sastāvdaļa, jo tad šo interesentu atbalstam naudas vienkārši nebūtu.»
Viedokļu sadursmes un domstarpības par to, kā sadalīt finansējumu, pastāvējušas vienmēr, taču tam nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai mūs sašķeltu. Ja runājam par tautas sportu jeb sportu visiem, kas ir viens no sporta politikas virzieniem, galvenais faktors ir un paliek entuziasms. Mērsraga novada sporta organizators to sauc par fanātismu — jebkurš sporta veids attīstās tur, kur ir kāds dullais, kas ar to strādā…