«Mums beidzot jākļūst vienotiem»

Personības

Intervijā runājot par darba gaitām ar Talsu pamatskolas direktori Dinu Bičuli, secinājām, ka viņai šogad aprit 30 gadu darba jubileja. Talseniece saaugusi ar šo izglītības iestādi jau kopš bērna kājas un dara visu iespējamo, lai skola saglabātu savas tradīcijas, pamatvērtības un ieaudzinātu bērnos mīlestību pret mūziku.
— Pastāsti, lūdzu, par savu bērnību!
— Esmu dzimusi 1969. gada 11. decembrī Ogres rajonā, Lēdmanē, jo tā ir manas mammas Tamāras dzimtā puse. Temperaments manā raksturā ir no vecmāmiņas, kura nāk no Krievijas. Viņa kara laikā kopā ar māsu aizbēga nezināmā virzienā, slēpjoties vilciena vagonā, ierakušās oglēs, lai neviens viņas neatrod. Viņām palaimējās, ka uz robežas, kur ar gariem pīķiem durstīja ogles, lai pārliecinātos, vai tur kāds nav noslēpies, netrāpīja viņām. Rezultātā viņas nonāca Liepājā. Vecmāmiņa man vienmēr sacīja: «Meitiņ, tagad nav iemesla gausties par dzīvi. Ja kāds to dara, nezina, ko tas nozīmē — dzīvot slikti. Kad jāiztiek no zāģu skaidām un tā, kas ir mežā, tad var saprast, ko nozīmē dzīvot slikti.»
Tētis Dainis ir talsenieks. Kad man bija divi gadi, pārcēlāmies uz Talsiem, un tā joprojām esmu šeit. Man bija brīnišķīga bērnība ar lieliskiem vecākiem. Katrs bērns par ko tādu var tikai sapņot. Tētis strādāja celtniecībā un bija liels darba rūķis. Esmu vienīgais bērns ģimenē, bet neuzskatu, ka tiku izlutināta. Vecāki bija ļoti stingri, par ko esmu viņiem pateicīga. Viņi man iemācīja darba tikumu un skatījumu uz pasauli, jo bieži devāmies ekskursijās. Viņi mani atbalstīja it visā ar milzīgu mīlestību. Tētis aizgāja Mūžībā pirms trīs gadiem, bet mammīte pašlaik dzīvo kopā ar mani un manu dzīvesbiedru Aināru.
— Kurš ir tavas bērnības rajons Talsos, kur uzaugi?
— Tur, kur ir dīķis ar skaistajām pīlēm, Rīgas iela! Bērnībā tētis mani iemācīja slidot tajā dīķīti. Tā kā viņš bija ļoti sportisks un aktīvs, tiku visur ņemta līdzi. Tētis man iemācīja gan slēpot un slidot, gan ar moci un mašīnu braukt.
Pirms skolas gaitu uzsākšanas Talsu pamatskolā tētim piešķīra dzīvokli Dundagas ielā, tur, kur ir tunelis. Un tajā rajonā aizvadīju savu turpmāko dzīvi, līdz pirms pieciem gadiem pārvācos uz tēva uzcelto māju.
— Pastāsti, lūdzu, vairāk par savu ģimeni!
— No pirmās laulības man ir meita Karīna, un jau 16 gadus esmu kopā ar savu dzīvesbiedru Aināru. Meita pašlaik strādā Norvēģijā, bērnudārzā par audzinātāju. Viņai ir 28 gadi un atrodas vēl savas dzīves meklējumos. Un man ir lieliska mamma! Viss, ko esmu savā dzīvē sasniegusi un ko daru, ir iespējams, pateicoties manas ģimenes atbalstam. Viņi ir mans zelts. Mana mamma tur rūpi par māju, viņa ir liels darba rūķis, un mēs tiekam lutināti. Ainārs vienmēr atbalsta visas manas idejas un ieceres, un arī viņam ir zelta rokas.
— Un kā ar izglītības gaitām? Kur devies pēc Talsu pamatskolas?
— Esmu absolvējusi Ventspils mūzikas vidusskolu (tagad — Ventspils mūzikas koledža), kora diriģēšanas nodaļu. Pēc tam ieguvu bakalaura grādu sākumskolas skolotāja programmā un maģistra grādu kā mūzikas skolotāja.
— Kā tev radās doma saistīt nākotni ar pedagoģiju un mūzikas virzienu?
— Varu pateikt godīgi, ka jau bērnībā, spēlējoties ar lellēm un mīkstajām mantiņām, tās izmantoju kā skolēnus. Saliku viņas solos, izveidoju klases žurnālu, izdomāju uzdevumus un laboju burtnīcas. Kad vecmāmiņa novēroja, ka es, maza būdama, varu kā sastingusi nosēdēt vairākas stundas no vietas, vērojot baletu, viņa izdomāja, ka varētu mani laist Talsu bērnu mūzikas skolā, klavieru klasē. Rezultātā es to arī pabeidzu. Gita Amoliņa bija skolotāja, kura man iedeva patiesu interesi par mūziku. Pedagoga personībai ir ļoti liela nozīme.
Skolas laikā biju ļoti aktīva un daudzpusīga. Papildus mācībām pamatskolā un mūzikas skolā dejoju arī tautiskās dejas, modernās dejas, nodarbojos ar sportu, skolotājs mani sūtīja uz sacensībām gan skriešanā, gan slēpošanā… Jāteic, ka vienā brīdī gan salūzu — nokļuvu slimnīcā no pārslodzes. Bet šis laiks bija lieliska pieredze un ļāva man saprast, ka tas cilvēks, kurš dara, var paveikt ļoti daudz. Tie bērni, kuri ir aktīvi un daudzpusīgi, dzīvē nepazudīs, jo iemācās plānot laiku un pārvarēt grūtības — dzīvē nekas nenāk viegli.
Domāju, ka vēl viens iemesls, kāpēc izvēlējos savu nākotni saistīt ar pedagoģiju un mūziku, ir skolotājas Ināras Pugovičas dēļ, kura man pamatskolā pasniedza mūziku. Pateicoties viņai, es pēc vidusskolas beigšanas uzsāku darba gaitas Talsu pamatskolā, jo patiesībā mani vēlējās nosūtīt kaut kur tālu prom, dziļā Latgales nostūrī. Skolotāja visu nokārtoja izglītības pārvaldē. Tā ka šajā skolā strādāju jau kopš 19 gadu vecuma. Ak vai, sanāk, ka ir pagājuši jau 30 gadi!
— Kādas ir izjūtas, apzinoties, ka šeit aizvadīts tik ilgs laiks?
— Ja godīgi, nesaprotu, kur tas laiks ir palicis… Cik gan tas ātri skrien! Man ļoti patīk, ka šajā darbā neviena diena nav vienāda. Par direktori strādāju kopš 2015./2016. mācību gada, pirms tam gadu biju pienākumu izpildītāja.
— Kādi ir tavi novērojumi šo gadu laikā par bērniem — vai un kā viņi mainās?
— Cilvēks pēc būtības jau nemainās, mainās lietas apkārt. Tu pareizi saki: šeit ir jautājums, vai soļo kopā ar bērniem un jaunajām lietām, vai gribēsi palikt tāds, kā pirms tam. Esmu izvēlējusies iet līdzi laikam. Mums, skolotājiem, ir šī lielā privilēģija neiesūnot. Nepārtraukti ir jāapgūst viss jaunais. Protams, viņi daudzās jomās ir zinošāki par mums, un es nekautrējos konkrētos jautājumos lūgt palīdzību skolēniem. Mēs mācāmies viens no otra. Tā sadarbība, manuprāt, ir pats foršākais.
— Cik zinu, tev ikdienā jāpilda ne tikai direktores pienākumi, bet dari vēl daudz ko.
— Es nedaudz pasniedzu mūziku 5. klasei. Man patīk, ka mācībās ienāk kompetencēs balstītā izglītība. Man patīk pašai eksperimentēt un skatīties, kā uz katru procesu skatās, reaģē skolēni. Papildu tam vadu savu mīļo zēnu kori (2.—6. klase), kuru negribu nevienam atdot. (Smejas.) Un 5.—9. klašu meiteņu ansambli. Ārpus darba vadu arī sieviešu kori «Balgale» un Lībagu pagasta sieviešu ansambli «Albas». Vīrs jau par mani smejas — ja man nebūs, ko darīt, es vienmēr izdomāšu, ko darīt. Esmu sapratusi, ka man patīk izaicinājumi. Šī iemesla dēļ esmu arī piedalījusies dažādās avantūrās, piemēram, ar Dzintara Čīčas «Zilo» kori, kur biju diriģente, kas palīdz apgūt dziesmu melodijas. Kopā ar skolotāju Gunitu Pauliņu palīdzējām divām dziedošajām ģimenēm… Pati reizēm brīnos, kā tas viss ir paveikts. Esmu cilvēks, kuram patīk lietas izdarīt kārtīgi, man tas ir būtiski.
Man ir ārkārtīgi paveicies ar cilvēkiem, kuri mani atbalsta un nāk pretim. Ja runājam par rezultātiem, saprotu, ka ne vienmēr tos var ietekmēt, vienmēr saviem dziedātājiem esmu sacījusi, ka galvenā vērtība nav rezultātā, bet tajā, ka ar katru reizi pats izaudz un gūsti zināšanas un pieredzi. Galvenais ir process un kopā būšana.
— Tava ikdiena izklausās tik piepildīta! Vai tev atliek kāds brīvs brīdis un kā tev patīk to pavadīt?
— Mans un dzīvesbiedra galvenais hobijs ir ceļošana. Darām to, cik vien atļauj laiks un līdzekļi. Ainārs ir fantastisks plānotājs, tāpēc ļoti reti ceļojam ar ceļojumu aģentūru starpniecību.
— Kurš ceļojums atstājis vislielāko iespaidu?
— Visspilgtāk prātā jau paliek tas, kas nav ierasts. Šī iemesla dēļ tas noteikti bija ceļojums uz Sīriju un Turciju 2010. gadā. Tas tik bija piedzīvojums! Devos tur ar Aināru un Karīnu. Tur ir tik ļoti sirsnīgi, labestīgi cilvēki! Un, kad atgriezāmies Latvijā un tur sākās karš, bija ļoti grūti to visu lasīt un skatīties fotogrāfijas. Un tas joprojām nav beidzies… Tā ka mēs paspējām redzēt to, kā tur vairs nav. Vēl viena no atšķirīgajām pieredzēm bija Izraēlā, kur pēc Sīrijas jau gan zinājām, ko sagaidīt. Šie ceļojumi ļoti uzlādē, un galvenais, ka to var izdarīt par ļoti saprātīgiem līdzekļiem. To, ko pieredzi ceļojumos, neviens nevar atņemt.
— Kur tu rodi iekšējo mieru, kā sevi sakārto?
— Baznīcā un pastaigās gar jūru.
— Kā tu pievērsies ticībai?
— Augu laikā, kad par baznīcu un ticību nerunāja, un mani vecāki arī to nepiekopa. Bet man vienmēr ir paticis dziedāt baznīcās akustikas un atmosfēras dēļ. Jau esot bērnam, mani ļoti interesēja, kāpēc ap baznīcu ir šī slepenība. Tagad varu atzīties, ka Ziemassvētku laikā ar draugiem pa kluso iešmaucām baptistu baznīcā, kura bija stāvgrūdām pilna. Kā man patika tās dziesmas!
Kad sāku strādāt par direktori, vienā brīdī bija ļoti liels pagurums. Kolēģe man ieteica aiziet uz katoļu baznīcu, kur iet viņa pati. Tagad būs nu jau seši gadi, kopš esmu kristīta.
— Kā tu tagad jūties kā skolas direktore? Ko tas ikdienā nozīmē?
— Tas nozīmē vairāk darbu ar papīriem un pieaugušajiem. Nav jau viegli sākt strādāt par direktoru pēc ilgiem darba gadiem kā skolotājam. Jo no šā skatupunkta viss ir citādāk, un ir skaidrs, ka visiem patikt nekad nav iespējams. Nolēmu, ka man tas ir jāmēģina, lai šī skola varētu saglabāt savas tradīcijas un mūzikas novirzienu. Ja nāktu kāds cits direktors, varbūt viņam būtu citas prioritātes, un tas manī raisīja bažas. Tas ir pats galvenais — mēs nedrīkstam zaudēt bērnos radošumu, jo mūzika to ļoti attīsta. Tiem bērniem, kuri nenodarbojas ar kaut ko radošu, neveidojas emocijas, bet tās mums ir vajadzīgas. Mūzika ir tā, kas atraisa dvēseli.
— Vai joprojām domājat par skolas nosaukuma maiņu, tajā ievijot Raiņa un/vai Aspazijas vārdu?
— Es esmu par to. Pašlaik gaidām atbildi ar izvērtējumu par šo jautājumu no Izglītības kvalitātes valsts dienesta. Kad to saņemsim, vērsīšos Talsu novada domē, lai diskutētu par šo jautājumu tālāk.
— Tuvojas Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Kā jūsu skolā ierasti gatavojaties un aizvadāt valsts svētkus?
— Tā kā esam skola ar mūzikas novirzienu, jau ļoti sen piekopjam tradīciju, ka uz 18. novembra svētkiem katra klase sagatavo muzikālu priekšnesumu, kurā uzstājas visi klases bērni — gan dzied, gan spēlē mūzikas instrumentus. Un skolas pagalmā ar svecītēm izveidojam skaistu Latvijas kartes kontūru.
— Vai, tavuprāt, jaunieši ir patriotiski noskaņoti un ko mēs visi varētu darīt, lai to veicinātu?
— Ļoti grūts jautājums. Domāju, ka skolās tiek darīts ļoti daudz, cenšoties jauniešiem izskaidrot vēstures notikumus, mūsu valsts tapšanas procesus ar dažādu filmu demonstrēšanu, muzeju apmeklēšanu un mācību vielu. Patriotisms ir mīlestība pret savu valsti. Bet kā rodas mīlestība? Vispirms tā rodas ģimenē. Tātad ir jautājums, kāds ir patriotisma līmenis ģimenē. Vai viņi godā savu valsti, piemin nozīmīgas dienas un runā par to. Daudzi rājas uz valdību, bet zeme, uz kuras dzīvojam, jau nav pie tā vainīga. Mums pašiem vajag rūpēties par savu valsti, savu zemi. Protams, arī valstij vajag par mums rūpēties, bet tas neliedz mums katram nest atbildību par savu rīcību. Mums beidzot jākļūst vienotiem, jāciena citam cits un jāspēj vienoties, kur mēs visi kopā gribam nokļūt.

— Ko tev nozīmē Latvija?
— Tā ir mana dzīve šeit un tagad. Jā, man patīk ceļot, bet es vienmēr gribu atgriezties mājās. Tā tas vienmēr ir bijis un būs. Ļoti ceru, ka nepienāks tāda diena, kad man vajadzētu doties prom. Māju sajūtu nevar dabūt nekur citur, kā vien savā zemē.