«Melo visi, kam nav slinkums!»

Personības

«Es tiešām noticēju!» pēc «Pannas Teātra» izrādes «Viņi melo labāk» Rojas kultūras centrā dzirdēju kādu sievieti atzīstamies citai. Kurš gan nenoticēja! Dramaturga Artūra Dīča radītā scenārija līkločos apmaldās katrs, bet iejušanās Otto un Aksela lomā no aktieriem Ģirta Ķestera un Alda Siliņa, protams, kaut ko prasa. «Izrādes nosaukums ir «Viņi melo labāk», un tas nozīmē, ka patiesību no mums nedzirdēsiet!» viņi mani brīdināja pirms intervijas.
— Iepazīšanās komēdija ar trillera elementiem — ko gaidīt no tādas izrādes?
Aldis Siliņš: — Spriedzi!
Ģirts Ķesteris: — Tā nav pierastā situāciju komēdija. Šeit mēs braukājam pa sabiedrībā ļoti aktuālām sadzīviskām tēmām, kuras skar virtuālo telpu.
— Ko aktieriem ir grūtāk spēlēt — komēdiju vai trilleri?
Ģ. Ķ: — Nekādas starpības. Pārmiesošanās notiek gan vienā, gan otrā gadījumā. Toties man ir ko teikt par patiesības vai nepatiesības aspektu šajā izrādē, runājot par brīžiem, kad piedāvājam sevi virtuālajā telpā. Pats atskārtu tādu iespēju kā iepazīšanās ar feisbuka palīdzību. Neierobežotas iespējas! Feisbuks gan it kā nav tinderis (iepazīšanās vietne «Tinder» — E. L.), tomēr neapzināti draudzības un attiecību meklējumi notiek arī tur. Tā nu ļoti īsā laikā iepazinos ar ļoti daudzām sievietēm un pārsteidzošā kārtā ļāvu sev arī iet uz randiņiem.
A. S.: — Tu pārsteidzi sevi vai viņas?
Ģ. Ķ: — Neesmu nemaz tik drosmīgs, kā var likties, un mans imidžs plašsaziņas līdzekļos neatbilst patiesībai. Tur arī melo! Melo visi, kam nav slinkums! (Smejas.) Pirms randiņiem notiek zināma sarakste, kurā tiek maksimāli uzlabots katras iesaistītās personas intelekts izteikumos un izskats fotogrāfijās. Cilvēkam ir tendence sevi atspoguļot no vislabākās, visiekārojamākās puses, bet tad tu ieraugi to iepazīšanās objektu, un pirmajā brīdī pat neatpazīsti! Labi, ka esi precizējis vietu, kur satiksies, iespējami samazinājis rādiusu: trešais galdiņš pa labi no loga un tā tālāk. Tu pieej pie sievietes, bet īsti neesi pārliecināts, vai tā ir īstā, jo viņa fotomateriālā ir izskatījusies daudz citādāk. Manāma krietna neatbilstība. Tad sākas sarunas, un tu saproti, ka šim cilvēkam nav absolūti nekādas saistības arī ar to, ko viņš ir rakstījis! Es nesaku, ka tā ir vilšanās, bet vienalga…
A. S.: — Piedod, bet — ko tu cerēji sagaidīt?!
Ģ. Ķ.: — Vismaz pirmajā mirklī es ceru sagaidīt to, ko es ceru sagaidīt! Tālāk es to jautājumu risinātu.
A. S.: — Ģirt, tas ir liels naivums.
Ģ. Ķ.: — Acīmredzot man tas piemīt! Un tā jau nebija vienīgā reize! Bet atskārsme, kas seko, nav vilšanās. Tas vienkārši ir pārsteigums par to, cik ļoti lielā mērā varam manipulēt ar sevi un ar kādu citu virtuālajā telpā.
— Ejot uz satikšanos, sievietei taču būtu jārēķinās ar to, ka atklāsies patiesība!
Ģ. Ķ.: — Varbūt tā ir ilūzija pat tādā pakāpē, ka viņas vai viņi notic pašu izveidotajam ideālajam tēlam?
A. S.: — Bet tu jau pats arī notici. Ja tu iepazīsties ar cilvēku klātienē, tev ir mazāk laika ilūzijām, bet šajā gadījumā tu arī pats uzturi ilūziju par X cilvēku. Jautājums gan vēl ir par to, vai kāds jau pirmajā randiņā ir gatavs satikties ar kāda konkrēto «es»…
— Aldi, varbūt jums ir līdzīga pieredze?
A. S.: — Nē, es šajā ziņā esmu nevainīgs kā maza bērna asara. Neiepazīstos internetā.
— Par citu tēmu — vai jums patīk spēlēt ārpus Rīgas, kāpt uz skatuves tādās vietās kā Rojas kultūras centrs vai Talsu tautas nams.
Ģ. Ķ.: — Nu, ja Roja nebrauc pie mums, tad mēs braucam pie Rojas!
— Bet vai ir atšķirība?
A. S.: — Katrai vietai ir savs šarms. Skatītāji atšķiras jebkurā vietā. Ja Rīgā sanāk skatītāji gan no Talsiem, gan no Rojas, gan no Tukuma…
— Tieši gribēju teikt, ka Rīgā sabrauc no malu malām, tāpēc nebūtu iemesla atšķirties.
A. S.: — Tomēr skatītāji atšķiras, tāpat kā izrādes atšķiras cita no citas, un kopējā enerģijā jūtamas nianses.
— Kāda ir tā sajūta, kad zināt, ka pēc brīža būs jāstājas skatītāju priekšā?
A. S.: — Kā pirms kuras izrādes!
— Manuprāt, būt aktierim — tā ir skaista profesija, bet ne viegla.
Ģ. Ķ.: — Jūs lietojat pareizo apzīmējumu — profesija. Tas zināmā mērā ir amatnieciskums — strādāt profesijā, kurā ikdiena nebūt nav aplausi. Metodiski strādājam, pielietojot dažādas metodes, kuras apgūstam četru gadu laikā, pēc tam, līdzīgi kā ārsti, pētām literatūru, skatāmies, analizējam… Nekā ļoti gaisīga tajā visā nav.
— Ko jums gribētos pateikt «Talsu Vēstu» lasītājiem?
Ģ. Ķ.: — Tu (vēršas pie Alda Siliņa.) taču kādreiz katru vasaru dzīvoji Miķeļbākā. Tagad mans brālis būs Košraga iemītnieks, un ļoti iespējams, arī mazais brālis, kas esmu es, vasarās būs Košragā… Prieks, ka būsim ne tikai viesi, bet arī iezemieši.
A. S.: — Es viesojos Miķeļbākā, bet labprāt uzzinātu, kur Dundagā ir tie īstie sēņu meži! Citādi braucu un aplaužos. Katrā ziņā — lai vietējie nenobīstas, ieraugot mani klīstam pa mežu.
— Tas atkarīgs no tā, kādā lomā būsiet iejuties.
A. S.: — Nē, tur ir limits. Vismaz mežā mēs nespēlējam neko.